***
Starp septiņiem teikumiem un pieciem meliem esi tu. Kafijas traips kā oreols iesūcies tavās biksēs. Tevi nesatrauc. Liekulība un ātras pieķeršanās ir tavs hobijs. Mīlestības tu turi tukšās "Merild" kafijas kārbās, kuras glabā plauktā virs izlietnes. Dziļāk pastum noputējušās "Spilvas" burciņas ar pavirši uzrakstītiem draugu vārdiem, kuru draudzības tur glabā kā sarūgušu pienu. Tu liki manu "Spilvas" burciņu, un tev paslīdēja pirksti uz sakrājušās putekļu un pelējuma kārtas. Troksnis un lauskas pa grīdu kā no rokas izkritusi puzle. Tu izbļauj pāris slāviskus vārdus un tad apklusti. Ieskaties lauskās. Lauskas kā spoguļa gabali izretinājušies. Uz katras lauskas kas cits. Un tā smaka. Tu pārbīsties, jo atceries. Salmu zaķis kā atspīdums no lauskas iecērtas acīs līdz ar agrā pavasara ievu smaržu nāsīs. Tu apmulsti un kāpies atpakaļ. Iekliedzies no dūriena pēdā. Lauskas ar baltu fonu, krāsainiem roku pleķiem uz sienas, sveču liesmas fonā, smieklu atbalsis kā rēgu pēdējie izsaucieni. Tu krīti panikā un uzkāp lauskām vienai pēc otras. Tu kliedz no sāpēm. Nokrīti uz grīdas un lausku pēc lauskas velc ārā no pēdām un met miskastē. Visus izvilki, visas lauskas izmeti un sastāvējušos draudzības smaku izkliedē ar lētu smaržūdeni. Bet kaut kas ir mainījies. Kaut kas palika. Visas lauskas taču izņemtas! Sāp. Joprojām sāp.
***
Es ļaujos būt nesakārtota, aizrakstīta lapu kaudze. Dažādas krāsas lapās. Lielākas, mazākas. Avīžu un klažu maliņas. Krecelīgi un pārlieku glīti aizrakstītas lapas. Ar pildspalvām, marķieriem, flomāsteriem, zīmuļiem iespiesti vārdi. Iespiesta es. Dzīvespriecīgais haoss. Bet tev tā nepatīk, kad lapas mētājas kā čupa uz žurnālgaldiņa. Tu gribi mani sakārtot, reizēm pat pārrakstīt uz tīrām baltām lapām ar melnu tinti. Melnbalti un pareizi. Tad es dumpojos un slīdu ārā no tavām rokām. Tu lūdz piedošanu un lasi mani kopā. Reizēm man pietrūkst tevis un es pat vēlos, lai tu mani pāršķirsti, izjuzdama tavu pirkstu siltumu, glāstu vieglumu. Tad es jūtos labi. Arī kad citi cenšas sagrābt mani, tu paņem mani azotē, kur drošāk no katrām pretimnākošajām rokām. Es baidos no dienas, kad tu lūgsi mani ievākot. Es nevaru būt ievākota. Esmu brīva lapu un skribelējumu kopa, kura brīvi izjūt vēja spēlīgumu starp vienu, otro, trešo un citām manis daļām. Es varu būt tev haotiska lapu kaudze, bet nekad ievākota grāmata.
***
Tavi sarkanie mati kā liesmojošs izsmēķa gals dedzina manas acis. Tās iekvēlina un liek gruzdēt manai sirdij. No iekāres un neaizsniedzamā skaistuma, kaut sēdi man blakus uz trepēm un izsmēķē savu pēdējo cigareti. Tas ir neaizskarams un tev piederošs. Acis veras tālumā. Tavas domas ir nesalasāmas, kaut neslēp tās no manis. Viegli veltītā smaidā es saskatu tik daudz, kaut arī tu pasmaidīji par laternas dzelteno atspīdumu manos vaibstos. Tu piecelies kājās, lai izstaipītos pēc pusotras stundas ilgas pārspriešanas par Dekarta dedukcijas metodi. Telefonā atskan "Prāta vētras" dziesma "Colder". Tā piestāv šim mirklim, kuru tu zodz ar to, kas tu esi, un es ļauju. Tavs skatiens liek man sev iekniebt no aizrautīgās vērošanas. Tu mani ievilini sevī. Es pakļauju sevi tavai neprognozējošajai, spontānajai, kaislīgajai... un tā es varētu vēl ilgi tintes pleķos rakstīt tevi.
***
Desmit sekundes mūs šķīra no nakts stacijas mīlniekiem. Lēciens vilcienā to sabojāja.
Drebošas sliedes posmā Lielvārde-Rīga. Tās dreb no aukstuma. Varbūt arī no vilciena smaguma, kas pilns ar svina sirdīm un parastiem mirstīgiem ķermeņiem. Par smagu vienam vilcienam un nodeldētām sliedēm cilvēciskajam smagumam.
Dzeltenas uguntiņas mirkšķina logā. No vilciena loga kā maldugunis, tās spiež atskatīties un nozagt. Laternu gaismas zvaigznes piegrābtu pilnas kabatas, lai... ko es vispār te rakstu? Kā pērļu zvejniece sajutusies. Laternu gaismas tāpat ir pietuvojušās līdz ar daudzstāvu māju dvīņu māsām un brāļiem.
Vagonu parks, un tad Rīga kā Rīga pelēkā sniegā.
Aptieciņa
Tavs skatiens baro mani kā ar sirdī tieši iedurtu katetru. Tu esi spēcīgākā vitamīnu kombinācija, kādu esmu saņēmusi. Visiem vitamīniem no alfabēta klāt vēl ir spēcīga tava antidepresanta formula, kuru pat farmaceiti, gadiem mēģinot, tādu otru neradītu. Ja gadās paklupt aiz cilvēku lamām un aizvainojumiem, tava aptieciņa atveras un uz pušumiem līmē pašu labāko plāksteri, kurš ir antibakteriāli apvārdots. Ātri dzīst, un reizēm zem krevelēm pat rēta nepaliek. Bet, kad dvēselisku gripu esmu saķērusi, tu mani nemēģini piebarot ar "Coldrex" un kivi. Pat tava aptieciņa neatveras. Vienkārši apgulies man blakus un donorē daļu savu dvēseli, lai tikai es atlabtu. Par laimi, tu neciet zaudējumus. Tava aptieciņa un dvēsele ir neizsmeļama.
***
Es izkritu no ligzdas dzīvē. Brīvais kritiens jau vairāku gadu garumā. Esmu mēģinājusi savus patstāvības spārnus vicināt. Bet vai es lidoju, vai arī vienkārši tā bija lidošanas imitācija, kurai ticēju? Varbūt uz brīdi sanāca pacelties augstāk par zemo kritumu. Bet krist ir vieglāk, nekā pašam uzņemties lidošanas nogurdinošo smagumu. Reizēm gribas nonākt atpakaļ ligzdā. Drošībā un bezrūpībā. Varbūt kādudien spēšu izlaist spārnus un bez nemākulīgas vicināšanās aizlidot atpakaļ uz ligzdu. Varbūt tās tur vairs nebūs, un man būs jābūvē sava ligzda mazpamazītēm. Varbūt tikai tad es zināšu, ko nozīmē lidot.
***
Laternu spožais olu dzeltenums izšķīdis pa visu ielu. Krūmu ēnas cīnās par savu vietu uz mašīnu kapota. Izsmēķa gals dedzina izbirušās zvaigznes melnajā debesu palagā. Pie podjezdiem nogrūsti bērnu riteņi, kuru ķēdēs čīkst bērnu smiekli. Kaķi sacer jaunas serenādes zem trīsstāvu mājas logiem. Un kāda ir mana loma šajā visā? Vai būt kā pilsētas kaķim uz palodzes un novērot puskailo noslēpumu ielas garumā? Nē. Esmu nakts stalkers, kas ir apsēsts ar nakts šarmu kā citi ar lēdiju smailpapēžu klik-klak kurpēs no otrā podjezda. Apsēstība vilina mani katru vakaru kautri to vērot aiz priežkoka logu rāmjiem vai reizēm tai skatīties nekaunīgi virsū, sēžot uz balkona margām un dziedot tai savas kaķu serenādes ģitāras džinkstēšanā. Gribu klusām naktij atzīties mīlestībā, bet nepietiek dūšas. Arī šonakt. Tāpēc apbrīnu pārrauju ar aizkaru aizvēršanu, atstājot nakti tās pašas ziņā.
***
Spuldzītei pārtrūka pēdējais kvēldiegs. Gaismas mirgošana kā pēdējie elpas vilcieni, pirms diegs kā mūžs pārtrūka. Tā tiek ceremoniāli izskrūvēta no mūža mājām un darbavietas, atvadoties no spilgtā darboņa. Bet, cilvēk, ko tu dari? Kāpēc tu spuldzītes mirstīgās atliekas nes uz miskasti kā atkritumu, no kura jāatbrīvojas? Jau esi aizmirsis, kā regulāri pazaudēji dzīvokļa atslēgas saburzīto skiču lapu drūzmā. Spuldzīte apņēmīgi meklēja atslēgas piekariņa virsotni Eifeļtorņa miniatūrā, kura meta gaismas leņķus, lai tā atspīdētu tavā acs radzenē un tu meklējumus pārtrauktu ar uzvaras saucienu. Nenoliedz, cilvēk, ka tu uz šo spīdumu paļāvies. Vai kā retumis krēslas stundās asaras smērēji tapešu ziedos, sirds agonijas kunkstus griezi caur zobiem, bet spuldzīte vienaldzīgi nenoraudzījās. Tā saspridzināja visus kvēldiegus reizē, radot dievišķu apgaismojumu, ap kuru pulcējās naktstauriņu bari, sizdami spārnus gaismas kvēlē. Tu vienmēr pacēli acis pret gaismas avotu un tā haotiskajiem malkotājiem. Asaras izžuva starp sūrstošajiem plakstiņiem, agonijas smeldze tika piemirsta, vien nohipnotizēts skatiens vērās uz dievišķo gaismas burzmu. Bet tu par to, cilvēk, esi aizmirsis, izmetot spuldzīti atkritumos starp vecām banānu mizām un vakardienas pārpalikumiem.
0