Pētījumi
16.05.2018

Ēst Nedrīkst Izmest

Komentē
0

Astoņpadsmitā gadsimta nogalē Imanuels Kants darbā "Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?" raksta: "Ja man ir grāmata, kas man aizstāj sapratni, dvēseļu aprūpētājs, kas man aizstāj sirdsapziņu, ārsts, kas man noteic diētu, utt., tad jau man pašam nav ko pūlēties. Man nav nepieciešams domāt, ja tik es varu samaksāt; gan jau nepatīkamo nodarbi manā vietā uzņemsies citi." [1]

Kopš Kanta laikiem diētas sākuši noteikt ne tikai ārsti, bet arī akadēmiķi, ideālisti un vienkārši skaisti cilvēki, visi atsaucoties uz šķietami neapstrīdamiem pierādījumiem. No vienas puses – zinātne autoritatīvā tonī mums piesauc pati savu progresu un sola, ka par visu zinām vairāk nekā jebkad iepriekš. No otras – vai tikai neiekrītam Kanta piesauktajās paļāvības lamatās? Bet varbūt tagad viss ir pavisam citādi un esam kļuvuši pašdomājošāki?

Pārdomas saistībā ar ēdienu un ēšanu kļūst arvien populārākas. Vieni pievēršas apsvērumiem par mūsu diētas un ēšanas paradumu ietekmi uz apkārtējo vidi un izvēlas tapt par vegānisma, bezatkritumu vai kādas citas kustības sekotājiem. Ne velti šogad gaidāms jau otrais vegānfestivāls, bet beziepakojuma veikala atvēršanai tiek vākta nauda projektu bankā.

Citi pievēršas rūpēm par savu veselību un galvenokārt uztraucas par izvēlētā ēdiena ietekmi uz savu fizisko labsajūtu. Pēdējā laikā tas nereti noved pie kādas produktu grupas izslēgšanas no sava uztura (glutēna, laktozes, dzīvnieku izcelsmes produktu, cukura u.c.) vai arī pie visaptverošākas kustības – piemēram, "tīrās ēšanas" (no angļu val. – clean eating).

Šādas veselīgās ēšanas kustības kā "tīrā ēšana" pie mums gan ir strīdīgā statusā. Nekur nav pazudis vecmāmiņas ieteikumu spēks. Frāzi "Ja gaļu neēdīsi, liels neaugsi!" joprojām var dzirdēt pie daudziem pusdienotāju galdiem, kur kāds, kam vēl jāizaug, nākotnes vārdā negribīgi košļā kotleti. Tajā pašā laikā dzīvojam vienotā informācijas telpā ar visu pasauli, bet sevišķi – rietumvalstīm. Aktuālās ēšanas kustības ASV un Lielbritānijā ātri vien atrod dzirdīgas ausis pie mums, pamazām no angļu valodas ienākot ar jauniem produktu aprakstiem arī latviešu valodā. Nereti gan vietējā tradīcija un jaunās prakses nonāk konfliktā, kurā manāma arvien lielāka virzība uz kompromisu. Katrā otrajā Rīgas kafejnīcā netālu no biezpiena maizītēm būs atrodams kāds čia sēklu pudiņš vai bezglutēna kēksiņš.

Tiesa, arī Rietumu dažādās ēšanas kustības mēdz nesadzīvot cita ar citu, jo vispārpieņemtas patiesības par to, kas ir veselīgs un kas ne, nav viegli atrast ne akadēmiskajā vidē, ne pie citiem, kas pozicionē sevi kā kompetentus šādās lietās.

Rietumvalstīs uztura zinātnei nav laba reputācija un to pavada zināma neuzticības aura tās sarežģītā novietojuma dēļ. [2] Pirmkārt, veikt pētījumus saistībā ar uztura ietekmi ir ārkārtīgi sarežģīti. Īsteni kontrolētus eksperimentus, kuros pētāmie ēdāji atrastos zinātnieku pārvaldītās telpās un nevarētu ēst neko citu kā tikai to, ko pētnieki izraudzījušies, iespējams noturēt tikai pavisam neilgi. Ir bijuši mēģinājumi pētīt noteiktas diētas ilgtermiņa ietekmi, izsniedzot eksperimenta dalībniekiem striktas uztura vadlīnijas, kas jāievēro ikdienas dzīvē. [3] Šādi pētījumi balstās paļāvībā, ka to dalībnieki spēs izdarīt to, kas ir izslavēti sarežģīti, – ievērot diētu un no tās neatkāpties. Tas, vai smagais uzdevums izdevies, vienmēr paliek atvērts jautājums, un gūt skaidrus rezultātus no šādas pieejas šķiet teju neiespējami.

Lai pētītu liela cilvēku daudzuma ēšanas paradumu sekas, visbiežāk izmanto citu pieeju – epidemioloģiskus pētījumus. Tajos ievāc datus par noteikta cilvēku skaita uzvedību, paradumiem un veselības stāvokli, tad meklē saistību starp šiem faktoriem. Tomēr arī epidemioloģisku pētījumu rezultāti nav skaidri vai drošticami, jo vienmēr pastāv risks korelāciju sajaukt ar kauzāciju. Slavens epidemioloģiska pētījuma neveiksmes gadījums ir "Septiņu valstu pētījums" 20. gadsimta 70. gados. [4] Sākotnēji tika pieņemts, ka šī pētījuma rezultāti apstiprina izvirzīto hipotēzi: piesātināto taukskābju patēriņš ir tieši saistīts ar sirds un asinsvadu slimību risku. Arī tagad ģimenes ārsti iesaka neēst treknu gaļu, olas, piena produktus, lai izvairītos no paaugstināta holesterīna līmeņa asinīs.

Kopš šā pētījuma publicēšanas tā metodoloģijā gan atrasti būtiski robi, no kuriem lielākais – jau sākotnēji izvēlētas tās valstis, kuras hipotēzi par piesātināto taukskābju ietekmi varētu apstiprināt, bet ne citas. Tas nozīmē, ka no Eiropas valstīm netika apskatīta ne Francija, ne Vācija, kurās reģistrēts lielākais piesātināto taukskābju patēriņš reģionā, bet vieni no zemākajiem sirds un asinsvadu slimību rādītājiem. Tajā tikuši ignorēti arī citi iespējamie slimību veicinātāji – piemēram, ar cukuru bagātu produktu patēriņš. [5]

Otrkārt, uztura zinātnes pētījumus bieži finansē starptautiskas organizācijas, kuras galvenokārt ir ieinteresētas atrast savu produktu labākās īpašības, lai varētu tos veiksmīgāk pārdot. [6] Šādu stratēģiju sevišķi veiksmīgi pielietojusi šokolādes industrija, kura jau ilgus gadus finansē pētījumus par šokolādē atrodamo flavonoīdu labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organismu. [7] Problēmas sākas tur, kur pozitīvās īpašības beidzas. Korporācijas nav ieinteresētas finansēt tādus pētījumus, kuri tām nesniedz labumu, tāpēc pētnieku darbības lauks ir ierobežots un šīm korporācijām izdevīgi rezultāti – vairāk nekā vēlami. Šokolādes un flavonoīdu gadījumā tas nozīmē nesamērīgu kādas pozitīvās īpašības izcelšanu, lai novērstu uzmanību no pārējās produkta ietekmes. Flavonoīdi šokolādē patiešām ir, taču tik nelielā koncentrācijā un tik mazsvarīgi salīdzinājumā ar cukura, tauku un dažādu piedevu daudzumu, ka saukt to par veselīgu našķi šķiet veiksmīga, bet ne pārāk godīga mārketinga stratēģija.

Treškārt, uztura zinātnē pastāv tās pašas problēmas, kas daudzos citos zinātnes virzienos: zinātnieku noslēgšanās savu domubiedru vidū un personisko interešu izvirzīšana pāri pētnieciskajām. Noslēgšanās starp domubiedriem šajā gadījumā nozīmē tikai tādu viedokļu uzklausīšanu, kas apstiprina savējo. Tikmēr oponenti tiek marginalizēti, nereti apsūdzēti centienos gūt personisku labumu, kamēr sev pievilcīgā konvencija tiek pieņemta bez kritiska izvērtējuma. Bet katra personiskās intereses var būt visdažādākās – no bailēm publiski atzīt savas kļūdas līdz pētījuma rezultātu pielāgošanai, lai iegūtu kārotu amatu. [8] Izvairīties no šādām problēmām šķiet teju neiespējami, taču zinātnes laukā, kas jau tā ir pilns nezināmu lielumu, tās tikai sabiezina neuzticamības gaisotni.

Šādi un citi sarežģījumi noveduši pie skeptiskākas attieksmes pret uztura speciālistu ieteikumiem nekā citu zinātnes lauku darboņiem. Tas, vai norises elementārdaļiņu satriecējā atbilst populārākajām hipotēzēm, neko nemaina manā dzīvē. Tas, vai tēze par tauku kaitīgumu izrādīsies kļūdaina un liks man pieņemties svarā un mirt no sirdstriekas, maina ļoti daudz. Domājams, tieši tādēļ, ka ēdiens nav kodolfizika – ar to saskaras ikviens un katru dienu –, kļūdas autoritāšu izteikumos tiek uztvertas īpaši sāpīgi.

Tā nu uztura zinātnei zaudējot autoritāti, lielveikalā nopērkamajam ēdienam kļūstot arvien mākslīgākam, bet aptaukošanās problēmai arvien izplatītākai, rietumvalstu un arī vietējie iedzīvotāji izjūt pieaugošu neuzticību ēšanai "kā parasti". Kā viena no atbildēm izskanējusi pēdējos gados tik populārā "tīrās ēšanas" kustība. Tās galvenais nosacījums – ēst dabisku, veselīgu ēdienu bez konservantiem un neveselīgām piedevām. Izklausās gana vienkārši, jēdzīgi un pat intuitīvi. Tiesa, šī kustība ātri vien tika sagūstīta pati savā retorikā un radikalizējās – no "veselā saprāta" pieejas tapa par ierobežojošu mehānismu, kurā ēdiens (un dažkārt arī ēdāji) tiek strikti iedalīts "tīrajā" un "netīrajā". Tās lielākie popularizētāji sākotnēji bija šie paši uztura speciālisti, bet šobrīd vara pār veselīgā noteikšanu jau ir pārgājusi daudz glītāko un harismātiskāko interneta slavenību rokās. [9] Galvenās problēmas ar šo pāreju ir divas – pirmkārt, dzīvesstila blogeri lielākoties runā tikai no savas pieredzes, to vispārinot. Nereti šīs slavenības seko arī mainīgajiem popularitātes viļņiem, te izslēdzot no savas ēdienkartes vienu, te otru produktu grupu. Senā patiesība, ka ikkatra cilvēka organisms ir atšķirīgs un visiem neder viens un tas pats, jau gana sarežģī zinātniskus pētījumus. "Tīrās ēšanas" paradigmas ietvaros to visbiežāk ignorē vienkāršāka naratīva vārdā. Otrkārt, arvien pieaugoša produktu izslēgšana no savas ēdienkartes var norādīt nevis uz labu diētu, bet gan uz ēšanas traucējumiem, sevišķi ortoreksiju.

Ortoreksija ir jaunpienācējs ēšanas traucējumu sarakstā. [10] To uzskata par līdzvērtīgu anoreksijai un bulīmijai. [11] Ortoreksiju raksturo pārņemtība ar savu diētu, atļaujot sev ēst vienīgi visveselīgākos un augstvērtīgākos produktus. Kāds gan varētu teikt, ka šādā pieejā ēšanai nav nekā problemātiska, taču, kā tikko redzējām, nevienam joprojām nav īsti skaidrs, kas tad ir visveselīgākais un augstvērtīgākais ēdiens. Kā noprotams, tas noved pie visai arbitrāras ēdamo un neēdamo produktu izvēles. Populārā blogere Džordana Jangere (Jordan Younger) jeb "The Blond Vegan" (tagad jau: "The Balanced Blonde") savulaik atteicās no graudaugiem, cukura, pākšaugiem, eļļas, glutēna, cietes, termiski apstrādātiem un, protams, dzīvnieku izcelsmes produktiem. Kādu laiku šī diēta strādāja un likās risinām Jangeres gremošanas problēmas, taču, pārtrūkstot menstruālajam ciklam, neierasti viegli savainojot locītavas un nespējot atrast enerģiju ikdienas aktivitātēm, populārajai blogerei nācās atzīt savu ēšanas paradumu problemātiskumu. [12]

Tātad, no vienas puses, neuzticami, tendenciozi un mainīgi zinātnieku ieteikumi, no otras, anekdotiski stāsti, kuriem beigās netic paši šo stāstu autori. Kā rādās, kopš Kanta laikiem nekas daudz nav mainījies: ārsti vai to pretspēlētāji joprojām nosaka diētas. Līdzīgi kā vecajā gramatikas vingrinājumā "Sodīt nedrīkst apžēlot", šķiet teju katrs produkts tiek ievietots šādā formulā, populārajai domai vienubrīd to lemjot sodīt, bet jau drīz tiem pašiem vārdiem sakot pretējo. Iespējams, ne katrs, plānojot vakariņas, ir gatavs arī atcerēties Kanta atbildi uz jautājumu: "Kas ir apgaismība?" Taču aicinājums domāt katram pašam arī par savu diētu gan varētu būt atcerēšanās vērts.

Turklāt, ir šis tas, ko ārsti, zinātnieki un blogeri pateikt priekšā nevarēs, – daudzos dažādos veidus, kā ēšana nav tikai uzturvielu uzņemšana. Ar ēdienu mēs svinam svētkus, atceramies bērnības garšas, iepriecinām sevi, izrādām rūpes un atrodam ieganstu pavadīt laiku ar citiem. Tiesa, jāatzīst, ja kādreiz neļāvāmies svinēt, atsaucoties uz "slaido līniju", tad tagad – tāpēc, ka ēdam "tīri", "svaigi" vai vēl kādā specifiskā, veselīgā veidā. Garšas, ieradumi un kultūras konteksts, kas parasti netiek ņemts vērā uztura pamācībās, visas ir svarīgas ēšanas sastāvdaļas. Salātlapa nav tas pats, kas svētku torte, ne tikai uzturvērtības dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka to apvij atšķirīgas sociālās prakses. Salātus mēs ēdam dažādu iemeslu dēļ – jo tie ir veselīgi, tie liek mums labāk justies, tie mums garšo utt. Torti mēs nereti ēdam tikai tāpēc, ka svinam svētkus un tā ir pieņemts – neatkarīgi no tās daudzajām nevēlamajām sastāvdaļām. Lai arī Rīgā ir tikai viena "bezgrēka" konditoreja, ēdienreizēm, kurās mūs nepavadītu bailes "apgrēkoties", gan vajadzētu būt vairāk.

[1] Kants, I. Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? (Tulk. Šuvajevs I.) // Kas ir apgaismība? Rīga: Zvaigzne ABC, 2005, 15. lpp.

[2] Vairāk par sarežģījumiem saistībā ar uztura zinātni un tās metodēm skatīt tiešsaistē: https://www.vox.com/2016/1/14/10760622/nutrition-science-complicated (skat. 24.04.2018).

[3] "Sieviešu veselības iniciatīva" (Women's Health Initiative) ir pretrunīgs gadījums uztura pētniecībā (šeit runāju tieši par uztura ietekmes pētījumu, iniciatīvā ietilpa arī citi pētījumi). To 1993. gadā uzsāka, lai pētītu zema tauku satura diētas ietekmi uz to sieviešu veselību, kuras jau pārdzīvojušas menopauzi. Sākotnēji tas tika paredzēts, lai apstiprinātu "Septiņu valstu pētījuma" tēzi, taču nekādas nopietnas izmaiņas kardiovaskulāro slimību riska ziņā netika reģistrētas. Daļa pētnieku uzskata, ka pie vainas pētījuma metode – rezultāti vienkārši nav uzticami –, tikmēr citi ir pārliecināti, ka pētījums izdevies un sākotnējā tēze ir apgāzta. Vairāk par pašu pētījumu, tā grandiozajām izmaksām, rezultātiem un problemātiku skatīt tiešsaistē: https://www.hsph.harvard.edu/nutritionsource/2006/02/09/low-fat-diet-not-a-cure-all-womens-health-initiative/ (skat. 24.04.2018). Ar pašu pētījumu un tā rezultātiem var iepazīties tā mājaslapā. Skatīt tiešsaistē: https://www.whi.org/about/SitePages/Dietary%20Trial.aspx (skat. 24.04.2018)

[4] "Septiņu valstu pētījumam" veltītā mājaslapa: https://www.sevencountriesstudy.com/. Interesanta ir sadaļa "Recent findings", kurā atrodami tādi pētījumi kā šeit skatāmais: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21733329 (skat. 24.04.2018). Tajā zinātniekiem nav izdevies atrast tiešu saistību starp piesātināto taukskābju patēriņu un koronārās sirds slimības risku. Arī citi mūsdienu pētījumi šādu saikni neatrod, piemēram, skatīt šeit: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/m/pubmed/20071648/ (skat. 24.04.2018). Tāpēc, lai arī uz šo pētījumu joprojām atsaucas, tam radies gana liels pretspars.

[5] Jāpiebilst, ka mūsdienās cukuru (ne vairs piesātinātās taukskābes) uzskata par galveno aptaukošanās cēloni. Kā viens no rādītājiem šādai pārmaiņai kalpo 2015. gadā Pasaules veselības organizācijas publicētais aicinājums samazināt ikdienas cukura patēriņu. Skatīt tiešsaistē: http://www.who.int/mediacentre/news/releases/2015/sugar-guideline/en/ (skat. 24.04.2018). Vairāk par cukura vēsturi uztura zinātnes ietvaros skatīt tiešsaistē: https://www.theguardian.com/society/2016/apr/07/the-sugar-conspiracy-robert-lustig-john-yudkin (skat. 24.04.2018).

[6] Par ēdiena ražotāju ietekmi uz uztura pētniecību kopumā skatīt tiešsaistē: https://www.vox.com/2016/3/3/11148422/food-science-nutrition-research-bias-conflict-interest (skat. 24.04.2018).

[7] Par šokolādes industriju un tās finansētajiem pētījumiem skatīt tiešsaistē: https://www.vox.com/science-and-health/2017/10/18/15995478/chocolate-health-benefits-heart-disease (skat. 24.04.2018).

[8] Vairāk par uztura pētījumu pielāgošanu skatīt tiešsaistē: https://www.scientificamerican.com/article/take-nutrition-claims-with-grain-of-salt/# (skat. 24.04.2018).

[9] Vairāk par "tīrās ēšanas" kustību un tās problēmām skatīt tiešsaistē: https://www.theguardian.com/lifeandstyle/2017/aug/11/why-we-fell-for-clean-eating (skat. 24.04.2018).

[11] Saliktenis no sengrieķu valodas īpašības vārda 'orthos', ko tulko gan kā 'taisns', gan 'pareizs' un lietvārda 'orexis', kas grieķu valodā nozīmē 'tiekšanos, ilgošanos, kārošanu', bet, to pārņemot arī latīņu valodā, jau apzīmē 'ilgošanos, apetīti'. Terminu 'ortoreksija' 1996. gadā ieviesis Stīvens Bratmens. Vairāk par ortoreksiju atrodams Bratmena mājaslapā: http://www.orthorexia.com/.

[12] Tiesa, orthorexia nervosa joprojām nav iekļauta oficiālajā garīgo traucējumu uzskaites izdevumā (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (DSM–5)), atšķirībā no anorexia nervosa un bulimia nervosa.

Džordana Jangeres pašas skaidrojumu par notikušo un paziņojumu par vegāniskas diētas pārtraukšanu skatīt tiešsaistē: http://www.thebalancedblonde.com/2014/06/23/why-im-transitioning-away-from-veganism/ (skat. 24.04.2018). Tiesa, kopš 2014. gada Jangere atgriezusies pie vegānisma un lielākoties – arī svaigēšanas.

 

Katrīna Poriķe

Katrīna Poriķe ir Filozofijas bakalaura programmas 3. kursa studente.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0