Foto: Ilmārs Šlāpins
 
Blogs
22.08.2018

Esmu atpakaļ. 6. daļa

Komentē
5

Pirms mazliet vairāk nekā trim mēnešiem es sāku just pacēlumu. Likās, ka sliktākais ir pāri: dzīvei sāk atgriezties krāsas, un manī sāk atgriezties vēlme rītos izkāpt no gultas. Šis pacēlums, protams, vēl bija vārgs, taču gaisā virmoja labas priekšnojautas par nākotni. Pirmoreiz depresijas epizodi man diagnosticēja pirms gandrīz desmit gadiem, vēl Rīgā esot. Pēdējā – tā, no kuras pavasarī tikai sāku atgūties, – bija ilgākā un smagākā no visām iepriekš pieredzētajām. Es izdegu, beidzot universitāti. Pēdējā semestrī es ieguvu tik daudz kredītpunktu, cik normāli iegūst visa gada laikā: ne jau tāpēc, ka būtu pārcentīga čaklīte, bet gan tāpēc, lai universitāti vispār varētu absolvēt. Paralēli tam es strādāju 20–30 stundu garas darba nedēļas, lai nodrošinātu sev šo dzīvesveidu, ko nevarēju atļauties ne mentāli, ne arī materiāli. Tajos brīžos, kad nemācījos vai nestrādāju – lai gan bieži vien arī tajos, kad to darīju, – es praktizēju sāpīgu mīlestību destruktīvā draudzībā. Universitāti es pabeidzu, bet viss pārējais likās esam pabeidzis mani. Nākamā pavasara pilnbriedā es sāku lēnām atgūties. Pretēji aizdomām šo atgūšanos neapstādināja pat negaidīta vēstule no tēva par viņa veselības straujo regresu, kas arī bija iemesls manai pārbraukšanai. Es, protams, biju nobijusies no tā, kas notiks tālāk: kā būs rūpēties par tēti? Viņš ir mans vienīgais vecāks un vienīgais radinieks, ar ko biju uzturējusi regulāru saziņu, kopš pārcēlos uz Lielbritāniju, taču pēdējoreiz mēs dzīvojām kopā, kad man bija 17. Kā būs atgriezties rajonā, kurā uzaugu? Cik savādi būs braukt liftā 467. sērijas blokmājā kopā ar savu vienaudzi Iļušu no sestā stāva, kurš bērnībā man ar akmeni pārsita asinsvadu pierē tā, ka neviens pleķītis uz manas sejas nepalika asinīm neapklāts? Visvairāk gan mani biedēja tas, kā es spēšu nejusties vientuļa, atkal ikdienu dalot ar radiem un vietējiem draugiem, jo manai vientulībai vairs nebūs attaisnojuma. Šis ievads, kas kādam varbūt šķitīs nevajadzīgi personisks un žēlabains, ir mēģinājums atgādināt, ka es varbūt arī esmu reemigrants, taču es neesmu balta lapa. Arī tie, kas nav mainījuši valstis, tādi nav, un man tas ir jāsaprot, ko es ne vienmēr daru. Es tagad nenākšu klajā ar tiešām skandolozu apgalvojumu, ka aiz katra cilvēka ir stāsts. Es vēlos vērst uzmanību uz to, cik katrs šis stāsts ir ierakstāms daudz plašākā ideoloģiskā kontekstā, jo šī pēdējā mēnešā laikā arī es daudz domāju par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.

Līdz šim savu balsi vēlēšanu iecirknī esmu atstājusi tikai vienreiz – 2011. gada septembrī. Mana pilsoniskā pasivitāte neradās no pieņēmuma, ka mana balss tāpat neko nemainītu, tieši pretēji, man šķita absurdi pielikt savu artavu svarīgam lēmumam, ja vispār nejūtos kompetenta spriest par valsts pārvaldi. Es biju pieņēmusi aizspriedumu par sevi, ka vienkārši esmu apolitiska, neapzinoties, ka arī apolitisms ir politiska nostāja. Kad dzīvoju Skotijā, es varēju piedalīties Skotijas neatkarības referendumā: lai arī nebiju pilsone, pietika ar to, ka mana dzīvesvieta ir reģistrēta Skotijā. Arī šo izdevību laidu garām, jo neuzskatīju, ka esmu tiesīga spriest likteni valstij, kuras pilsonību iegūt neplānoju. Tieši tik primitīvi es saprotu pilsoņa pienākumu: tas nav svarīga, vai esmu dzimusi Latvijā vai arī plānoju te atdusēties atmatā, bet šobrīd es esmu šīs valsts pilsone un tāpēc man ir jāpiedalās vēlēšanās. Vai arī jānepiedalās, ja par savu politisko piederību atzīstu apolitiskumu.

Es neorientējos politiskās peripetijās, neesmu iegaumējusi Satversmi no galvas, ļoti virspusēji zinu Latvijas politisko vēsturi. Nevaru arī lepoties ar padziļinātu erudīciju par 16 kandidējošo partiju sarakstiem. Vēl trakāk, es pat tā pavisam droši nezinu, cik tālu sniedzas Saeimas vara, kā tā mijiedarbojas ar Ministru kabinetu, tiesu sistēmu un citām augstām instancēm, tostarp arī Jēzu Kristu, Jumi, Ūsiņu un Māru. Līdzās jau uzskaitītajiem faktiem, jāatzīst arī, ka esmu etniskā latviete, kas savus pirmos gadus Lielbritānijā strādājusi tādus darbus, ar ko dižošanās savā linkedina kontā Rīgas sabiedrībā nekotētos pārāk augstu (esmu gan apsvērusi šos darbus tur norādīt kā savus radošos un sociāli antropoloģiskos projektus, ja vien jebkad saņemšos nolaisties līdz tam līmenim, kurā taisa linkedina profilu). Rezumējot tātad: cilvēks no mikrorajona (kāpinājuma efektam iesaku šobrīd iedomāties Iļušas atstāto skrambu manā asiņainajā sākumskolas sejā) ar vāju orientēšanos spēju politiskos procesos, kas Lielbritānijā izmēzis ne vienu vien grīdu. Domāju, ka saprotat paši: man jābalso par KPV LV. Ak jā, un Aldis Gobzems ir mans pirmās pakāpes brālēns. Tikušies gan esam tikai vienreiz uz īsu mirkli, bet tā noteikti būtu fantastiska sajūta: vēlēšanu iecirknī atstāt savu asinsbalsi.

Diemžēl Soross atkal ir pasteidzies pirmais un saķēris manu neautentisko prātu ar savu liberālo, feministisko (un it kā ar to vēl nebūtu gana – arī kreiso) ķetnu. Soross ir vainojams pie tā, ka tīri labi pārvaldu angļu valodu un, midzinot sevi, lasu viltus ziņas. Viņš ir arī mani padarījis par snobu, jo, ieraugot Žaklīnas Cinovskas solidāros komentārus feisbukā veciem mana brālēna izteikumiem par sievietes sūtību uz šīs planētas, es spēju vien nodomāt: "Kur tad tu, Žaklīn, par šo sūtību uzzināji – horoskopos?" Es arī kļūstu pikta, kad padzirdu, ka #MeToo kampaņa esot aizgājusi par tālu. "Jūs tālu redzējuši pat neesat," tā es dusmīgi murminu. Šobrīd viena no šīs kampaņas redzamākajām sejām – Asja Ardžento – pati ir kļuvusi par apsūdzēto. Ja Soross nebūtu mani apstrādājis, tas man noteikti liktos trakoti absurdi un ironiski: "Ho, ho, kā sauc, tā atskan, vecā liekule!" Tagad gan, pēc Sorosa apstrādes, man šķiet, ka apsūdzētā Ardžento ir uzskatāms pierādījums tam, cik šī kampaņa tiešām ir bijusi vajadzīga. It kā jau neviens neesot bez grēka: tiesa, bet varētu vismaz pamēģināt un paskatīties, kas notiks, ja par saviem grēkiem beidzot arī atbildēsim. Un ne tikai sociālos kontekstos, bet arī fiskālos. Par progresīvo nodokli es labāk nemaz nesākšu, jo, atzīstot, ka neuzskatu to par veiksmīgu cilvēku sodīšanu, man būs grūti pārliecināt citus, ka es tiešām naktīs zem spilvena neturu Marksa "Kapitālu". Esmu jau šo kļūdu pieļāvusi: izteikusies par progresīvo nodokli draugu lokā. Visaizkustinošākais pretarguments ir bijuši centieni izskaidrot, kā strādā procenti: labāk pelnošie jau tāpat nomināli maksā vairāk, ko vēl tu tur īdi. Es atzīstu, ka nebiju visapdāvinātākā studente fizikas kursā, taču procentu konceptu es, godavārds, saprotu! Es labi operēju ar procentiem (spēju tos pārvērst daļskaitļos zibenīgi), tikpat labi, cik ar tādiem lietvārdiem kā "patronizācija", "dehumanizācija", "mizogīnija", "ksenofobija", "populisms", "kondicionēšana", "islāmofobija" un "stārtaps, kas tūliņ eksitos". Visnozīmīgākais vārds manā leksikonā gan ir "nepotisms": tas liedz man balsot par KPV LV, jo Soross noteikti ļoti dusmotos, uzzinājis, ka esmu iekārtojusi darbā savu radinieku.

Nav tā, ka es neapzinos – manas vērtības cieši korelē ar vidi, kurā dzīvoju pēdējos gadus. Un ar vidi es nedomāju tikai Lielbritāniju, bet arī akadēmisko telpu, kurā šobrīd – vismaz analītiskajās disciplīnās – dominē kritiskās domas naratīvs un bijība pret zinātnisko metodi kā vienīgo adekvāto rīku. Nav tā, ka es neapzinos, ka esmu milleniālis – tā saucamā sniegpārsliņa –, kas apdedzinājies ar ambīcijām, par spīti tam, ka vide, no kuras nāku, mani no ambīcijām ir sargājusi visai pamatīgi. Es esmu augusi ģimenē, kurā reliģija netiek pieminēta, attiecīgi, man nav bijis iemesla nedz dumpoties un kļūt par kategorisku ateisti, nedz arī tverties pie pazīstamām tradīcijām. Lai cik ļoti arī es nodotos skolnieciskai dīvāna filozofijai, es turpinu pārdzīvot, ka neesmu gana braša, gana skaista, gana "ar savām interesēm", tikai nu jau arī vienlaikus pārdzīvojot, ka par to pārdzīvoju. Uz šīs apcerīgās nots es vēlos pavaicāt – jums tiešām nekad nav licies, ka arī esat banāli vientieši? Katrs ar savu stāstu – īstu un svarīgu stāstu –, bet vientieši šā kā tā. Ja ne, tad jūs dzīvē tālu tiksiet. Labi tālu prom no realitātes, es pat atļautos apgalvot.

Cik labi, ka vēl līdz oktobrim ir laiks un vēlēšanas nespēj pilnībā aizēnot IKEA veikala atvēršanu Latvijā. Es pārstāvu to frakciju, kas nešausminās par tiem, kam veikala atvēršana šķiet svarīgs notikums. Zināmā mērā mani pat aizkustina šis noietais aplis: tikām vaļā no komunisma, dabūjām ilgi kāroto kapitālismu, un mums atkal beidzot visiem būs vienādas mēbeles viesistabā. Varbūt arī tu neinteresējies ne par hokeju, ne par rokasbumbu, varbūt pat tevi kaitina mana izteiksmes maniere un liekvārdība, gluži tāpat kā mani –tavs pašironijas un pazemības trūkums, bet vismaz abi mājas asociēsim ar zviedru minimālismu. Es vēl neesmu izdomājusi, par ko balsot, bet es apņemos par to vēl domāt. Starp citu, Iļja, mans nemesis, ir izaudzis par brīnišķīgu cilvēku, kas strādā policijā, audzina bērnus un šad tad izpalīdz manam tētim.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5