Domas
19.01.2016

Esiet sveicinātas, bailes!

Komentē
0

Rīts

Guļot gultā, savā viedtālrunī pārlūkoju dažādu ziņu virsrakstus latviski, angliski, vāciski, šur tur pa vārdam holandiešu valodā. Turpat, daudz piepūles nepielikdams, pārskatu savu "Facebook" konta laika joslu. Starp ikdienišķām fotogrāfijām, interneta mēmiem, nebeidzamām dzīvnieku bildēm un video, kā arī ziņām par Deivida Bovija nāvi plaši parādās mūsu laika lielākais bieds un sāpe: bēgļu jautājums, konflikti Tuvajos Austrumos, ar to saistītā vardarbība, izvarošana un grautiņi.

Visa pamatā, neatkarīgi no tā, kāda pozīcija šajos jautājumos tiek ieņemta – asi konservatīva/nacionālistiska vai polāri pretējā liberālisma/humānisma pozīcija (jāpiebilst, ka jebkurš apzīmējums un šādu ziņu grupējums jau var tikt uzskatīts par tendenciozu un nepatiesu pret konkrētā viedokļa paudēja ziņu) –, visa pamatā ir bailes. Par bailēm varētu daudz dažādi spriest, citi lasītāji varbūt uztvers šo tekstu kā absurdu, reduktīvu pret problēmu, taču bailes ir spēcīga, destabilizējoša un visaptveroša, sevi vairojoša parādība, ko jebkurš medijs, cilvēks vai interneta trollis var izmantot apzināti un neapzināti, tādējādi tikai vairojot šo parādību kopumu. Bailes, visticamāk, izraisa nezināšana, kas ir pie varas. Šis jautājums ir nevis par to, kurš ir pie varas, bet gan kas. Šeit es vairumā atsaucos uz Zigmunda Baumana akadēmisko domu, proti, ka vara ir zaudējusi rīcībspēju. Pat pasaules lielvaras, lielie politiskie spēki un figūras ir bezspēcīgas, tās nespēj nedz ierobežot, nedz apturēt problēmas, kuras pavada globālo pasauli, – nabadzība, terorisms, karš, bads, migrācija, klimata jautājumi utt. Visur visus lēmumus, visas konfrontācijas ierobežo vienošanās, politiskās intereses, taču tāda ir šodienas rīcībpolitika – iestrēgusi birokrātijā. Es nevēlos un negaidu spēcīgus līderus, nē, es negribu, lai kāds pieņem lēmumus manā vietā, lēmumus, kurus es nekad nespēšu atbalstīt, lēmumus, kas ir neētiski, ksenofobiski un balstīti uz bailēm. Tomēr svarīgi ir redzēt, zināt un apzināties, ieraudzīt, kā mēs paši sevi nobaidām, padarām bezspēcīgus un vājus. Ne naidīgās domās pret svešiniekiem, ne arī ar pilnībā atvērtām durvīm, bet ar izpratni, ar spēju kritiski izvērtēt notiekošo, sekas un izvairīties no maldos balstītām pseidozinātnes un sludinātāju vairotām bailēm.

Savu brīvību, savu pašnoteikšanos, savus ideālus un domas mēs pārdodam, lai bailēs no drošības riskiem, no vazaņķiem, padibenēm un slepkavām, laupītājiem, bēgļiem un slikti smakojošiem tipiem, bailēs no tumsas un nezināmā mēs dzīvotu ilūzijā par drošību. Bet tas ļauj bailēm vairāk vaļas. Aizslēdz durvis, aizbultē vārtus, vēl labāk, uzbūvē sētu visam ciemam (šur tur jau ir), nolīgsti apsargus, vēl labāk, uzsāc iedzīvotāju kārtībnieku vienību. Tas, protams, nevar tikt vērtēts viennozīmīgi, taču caur bailēm mēs atdodam savu brīvību, brīvību būt neredzētam ielu kamerās, brīvību paust savas politkorektās un nekorektās domas, brīvību dzīvot tumsā, ja spoži virsū spīd gaisma. Vai kāds man prasīja, vai es vēlos, lai atblāzma no ielas spuldzēm iztraucē manas istabas tumsu? Pat tādi šķietami sīkumi tiek izlemti mūsu vietā. Vai kādam citam ir tiesības koriģēt, kā es vēlos dzīvot, ko izvēlos mīlēt un par ko krist? Vai ir ētiski zaudēt savu integritāti masu baiļu uzplūdā?

Diena

Gaismas kūļi spiežas logā, esmu jau pat izlasījis un izvērtējis pāris pamudinājumu sociālajos tīklos, pāris rakstu par politiku, bēgļiem un ekonomiku, esmu noklausījies pāris dziesmu un pat vienu lekciju. Bet es vairs nevēlos lasīt sliktas ziņas, es nevēlos dzirdēt naidīgus uzsaukumus, nevēlos ieklausīties garīgo līderu pārdomātajos savārstījumos. Es tikai varu cerēt un ilgoties pēc bezrūpīga atvaļinājuma pie jūras, kur aizmirsties, sajust kāpu priežu smaržu savijamies ar jūras sāļumu. Bet nē, tā būtu aizbēgšana. Bezatbildīga rīcība. Un propaganda, negatīvas domas un nepārtraukta šķelšanās to ir panākusi. Visur tikai gaušanās un negācijas. Propaganda ziņu formā, attēlos ar nodurto lietuviešu puisi, izskaloto bērnu, Parīzes teroraktiem, Ķelnes grautiņiem un izvarošanām, izglītotu un mazāk izglītotu cilvēku domām par genocīdu pret balto rasi – propaganda panāk savu daudzos veidos. Ir cilvēki, kuri sāk tai sekot, sāk piekrist, pat ja tikai daļēji, jau ir par vēlu, pat ja propaganda balstīta patiesībā, pat tad tai ir cits mērķis, cits uzdevums. Kāda jēga no vēstures un faktiem, ja mūsu attieksme, mūsu atmiņas par šiem notikumiem ir drīzāk vecuma demences vajāts rēgs? Propaganda panāk savu arī tad, ja kāds pārstāj vēlēties to redzēt, izslēdz sevi no sistēmas, norobežojas un izliekas, ka neko neredz. Mūsu kritiskās spējas ir tuvu nāvei, īpaši tāpēc, ka nespējam nošķirt ziņu no paziņas. Nāve iestājas tad, kad mēs pārstājam domāt, un te būtu jāsāk runāt par kritiskas domāšanas iztrūkuma apogeju. Trīs svēti baušļi: izvērtējam avotu ticamību un paustās ziņas saturu, izvērtējam ziņas tendenciozitāti jeb mērķi un salīdzinām šo ziņu ar kopumu un tās attiecību pret vispārcilvēcīgām vērtībām. Tālāk šie trīs mehānismi var tikt izmantoti, izprotot, kāda ir attiecīgās ziņas politiskā nostādne: kur uz skalas starp konservatīvu un liberālu (lieciet šeit jebkuru politisko, reliģisko vai kulturāli sociālo terminu) šī ziņa atrodas, un par ko šāda politiskā nostādne liecina. Ja jau apgaismība ir mūsdienu laikmeta un domāšanas pamatakmens, tad kritiskā doma nedrīkst nomirt, tai jāiesakņojas katrā indivīdā, ne caur skepsi vai aklu ticību teiktajam, bet gan caur personīgu attiecību jeb saites izveidi pret konkrēto notikumu vai ziņu. Izprast savu unikālo pozīciju, izprast savu individuālo nostāju ir viens no kritikas pamatuzdevumiem.

Nakts

Ir laiks atskatīties uz dienas notikumiem un ļaut apziņai nogrimt miegā, lai atkal atdzimtu jaunā rītā.

Ko labu dod regulāri atskati uz pagājušā gada vai desmitgades traģiskākajiem notikumiem? Jā, atskati šķietami neļauj šos notikumus aizmirst, bet tie arī neļauj sadziedēt savu attieksmi, tie neļauj izveidoties saitei un stāstam, kas spētu to tālāk saglabāt sabiedrības atmiņā. Šādas negatīvas ziņas, propaganda un baiļu avoti uztur sabiedrību nepārtrauktā satraukumā un bailēs. Šāds process ir neapzināms: cik tālu tas ies, un kādas būs tā sekas? Taču svarīgi ir spēt nostāties un uzturēt savu pozīciju pret šādām ziņām. Mums jāmaina sava attieksme pret nepārtrauktu negāciju un baiļu vilni. Ir jāciena sevi un svešo, jākļūst atvērtākam pašam pret savu sabiedrību un tad jāapsit aplodas durvīm, pa kurām var ienākt svešais.

Vienalga, vai mēs sliecamies vairāk starp jā vai nē, ir jāpatur prātā, ka šie abi ir visstiprākie vārdi, stiprākie paziņojumi, par kuriem ir jāuzņemas atbildība. Nav jābaidās no tā, kas esam, ko varam, nav jābaidās no tā, kas nāk un notiek. Tas vienkārši notiek, un lielākoties tas nekādā veidā nemaz visus mūs neskar, bet bailes, izmaiņas paradumos un regulējumi gan attiecas uz mums visiem. Šis ir laiks, kurā cilvēki bieži vien bļauj cits uz citu, nedzird cits citu, izkrāsojas košāk par citiem, parāda savas perfektās dzīves un būvē iedomas par drošību. Patiesībā rīcībspēja šajā laikmetā absurdā kārtā nav nevienam un vienlaikus ir visiem – visiem, kas atļauj eksistēt pasīvai sistēmai, kuru pārvalda bailes. Jebkura pretrīcība, jebkura rīcība bieži vien noved pie pretējā, taču kļūdīties varam mēs visi, arī politiķi, arī garīgie līderi un elki. Es ļoti vēlos, lai pārdomājam, ko sakām, lai izvērtējam un lai nevairojam bailes un nepiesārņojam jau tā nogurušo pasauli ar vēl vairāk sliktā, ļaunā un neiecietīgā. Var arī ļoti korekti atsacīties, pateikt nē, pamatojot savu viedokli, iztiekot bez emocionāliem paziņojumiem, graujošām fotogrāfijām un video, var pateikt gan jā, gan nē daudz tīrāk, bez tendencioziem baiļu un propagandas radītiem piesārņojumiem. Kritiski izvērtēt, ko katrs sakām, ko dzirdam, uzklausām un redzam, – tāda ir mana vēlme citādai rītdienai.

P. S. Piebilde par avotiem un literatūru, kas zināmā mērā veido manu uzskatu: Zigmunds Baumans "Šķidrā modernitāte" un "Šķidrās bailes" (Zygmunt Bauman: "Liquid Modernity"; "Liquid Fear"), kā arī viņa intervijas: "No one is in control" un "The Ambiance of Uncertainty". Esmu ietekmējies no franču filozofa Žaka Deridā, Žila Delēza un martinikāņu rakstnieka un filozofa Eduarda Glisanda (Jacques Derrida, Gilles Deleuze, Édouard Glissant).

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0