¼ Literatūra
21.01.2011

es te dzīvošu

Komentē
0
Māris Salējs 2011. Foto: Raimonds Briedis.

 

***
tūkstošiem reižu cilvēks atceras vienu un
to pašu balsi - te čabam sausajās niedrēs pie dīķa
te mājas kurtuvē rūcam ko sarkanu

atmiņu valkanais zīmogs noputekļojas
un istaba aizmieg ziemas miegā. tikai
peles vēl cenšas izgrauzt skapī robu lai
tiktu pie siltajām ziemas drēbēm kur laist
pasaulē pirmo šāgada metienu. saule deg
pamalē tāpat kā toreiz. kad es uzkāpis
bēniņos lūkojos lejup uz dārzu. pāri
bija palikuši daži gramatiski kaili
koki un...

tālāko neatceros
ja nu vienīgi balsi kas
nāca no tumšajām sijām
un smaržoja pēc izkaltušajām
mētrām kuras vēl nebijām novākuši
zem izsalušā iršu midzeņa


***
salīdzinoši kluss laiks
cilvēkiem nekur nav jāsteidzas
visi apsēdušies gaida pavasari
citi uz soliņiem - citi blakus miskastēm
pat autobusi apstājušies

tikai lāstekas pil saulē
kaķi murrā
un vējš plivina matus
jūra esot piepūsta pilna ar papīra kuģīšiem

bet sinoptiķi vēl neko nesola

uz soliņa sēdošie spriež ka pienācis laiks doties uz jūru
un saķert vienu no kuģīšiem

esot ļoti skaisti

*
pie miskastes sēdošie neiesaistās sarunā

viņu kuģīši jau sen aizpeldējuši

tā viņiem šķiet


***
un kad visi zvēri jau apklusuši
un kad visas bitītes aizgājušas gulēt
un kad visi televizori ir tukši
un kad pa radio neviens nedzied

es atnācu pie tevis un konstatēju
ka mēs esam tie paši
ka ar tām pašām lūpām var pieskarties tikpat maigi
ka ar tām pašām rokām var apkampt tikpat naigi

ka nekas vēl nav nolietojies
un tu proti būt
tā it kā nekas vēl nebūtu noticis
starp mums

it kā no mums nebūtu nobiris tūkstošiem
ādas plēksnīšu
it kā mēs nebūtu izelpojuši veselu mākoni

un viss ko mēs tūdaļ sacīsim
pārvērtīsies milzīgā putnu pulkā
kas izbirs pa mežu

apdullinot visus apkārtnes kaķus


Reminiscence iz Jura K.
                                 Zanei R.

karsti karsti bet ar to
protams jūlijnakts slavena

izspiežas sviedri no pieres
un brēciens no avena

samtainas aprikozes tev plauxtās
glabājas un māna

un vēlēdamies lai auxtāx
es griežos pret tavu sānu

pavei kādas grēcīgas domas -
dobjas kā kuģa svilpe

es tevi gribu un dzīve mūs māna
iekš savas cilpas

iekš rokām un aprikozēm
lūpām un čuxtu jūkļa

un pāri visam šī proza
par rubļiem par rubļiem par rubļiem


***
Kungs katru dienu mazā parādība
sēž uz kāpnēm un studē mani

izskatās ka drīz iemācīsies no galvas
un kad skolotāja stundā atprasīs

tikai vienā vietā sastomīsies. stiklā
atspīdēs mazais profils un dzirdēs zirgus dipam

aizvien klusāk līdz pie apvāršņa būs manāmi
tikai daži kustīgi punktiņi...


***
I
viltīgā milzene Daugava gulēja blakus
Pļaviņu ceļam un tumsībā vizuļoja
kā mēms svins
ar ledusgabaliem izbruģētais pavasaris
mūsu atmiņas vienatnē nežēlīgi
baloja saārdīto piemājas dārziņu
suņubūdām peldot uz jūru.
mēs bijām daudz. veseli divi
un vasara saruka par sarkanu
autobusu. par bizmārīti uz
šosejas stiebra. par neko
viegli un neesoši braukt pāri
grambām un neapstāties

jūlija sākums. pasaules gals
un mūzika telefonzagļa
austiņās sēdeklī numur
6


II
visas mūsu nāves satecēs siltā paltī
pa kuru bradāt mūsu bērniem
un bērnubērniem. simts gadus
vasaras sāpēs bet neviena šļakata
nenosauks mūs vārdā. un kādēļ?
pauguru pasaules pamežu pasaules
paleju pasaules smaržos ko citu


***
nazis smaržo pēc pārgriezta augļa asins.
skurbi un noteikti diena smeldz pārkāpjot loga stiklu
uz āru izrieztā pagalma plaukstā ar vilkābeļu sarkano
punktiņu musturu tur lejā pie atkritumkastēm.
zelts lapām ir satumsis un iemīts miklajā zemē.
tie divi vēl sniedzas un nevar aizsniegt sarkano
ķekaru vilkābeles zaros.
saules nav. vēja nav. mirkļa nav.
viss apstājies pārejas vidū no viena laika uz otru.

viegli sāp auglim pārgrieztais sāns


***
brīdī kad nomira Maskava sprakšķot
atmosfēriskām zvaigžņu acīm
palūdzu tevi drusku līdzi paieties
rūsganam lācim

lāča spalva visaplīk skaustam
bij samirkusi no skumjām

jo pusnakts auksta
un virve pa kuru viņš gāja
gaisā viegliņām dunēja
pār nošļaupto zemes pieri

mieru! es čukstēju – mieru!
un vārds mulsa pierē
kā mirušās pilsētas zvaigzne

un es redzēju kā tu aiznes
manu pēdējo zemes pēdu

kā tu aiznes
vienu vienīgu kausu sirdsēdu

tālāk un tālāk
tajā trauslumā

no kura nevienu neatsaukt


***
šī ir mana vieta. man te patīk
un es te dzīvošu. galu galā
priekš kam visu ko citu
neaptaustītu neaprakstītu
ja pasaule stāv uz vietas
šai rītā un pamazām
maina krāsu

skaļas murdas paliek aizmugurē
kuģi iet un pazūd jūrā
zinu zinu. varu neizturēt
palikt kluss un aizmigt
tavā plaukstā: zeme

uzkurini rudeni. būs labi
gaisos sniegs un gaisos gaisma
tas ir skaisti tas ir labi

te es dzīvošu

Māris Salējs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!