-
Visi mēs tie stiprākie esam viegli
un, tikpat viegli pieskaroties
viņas šķeltam mēles galam manai auss ļipiņai,
viņa teica daudz patīkamu lietu
un es, es ticu visam, ja tikai tas izklausās pilnīgi neticami
– tā nakts mani pavedināja, iekārusies kaklā kā krucifikss
viņas lūpām uz plakstiem kā monētām spiežoties
par to, kas krūtīs vai drīzāk nav, un visas zobubirstes,
lai noslēptu smaku, aizkritušas aiz veļasmašīnas
"viss kārtībā, viss būs kārtībā",
un viss patiesi tobrīd bija kārtībā
pieci neatbildēti zvani no "sirdsapziņas"
("Sirdsapziņa" ir vien firmas nosaukums,
kas piedāvā aizvest mājās ar lētāko taksi)
viss kārtībā, viss ir kārtībā
nakts uzplēsa horizontu kā zeķubikses pa vīli,
un no tā, kas atklājas skatienam, piesedzu skatienu
tumšas lūpukrāsas nospiedumi ap acīm
no spoguļa kliedz pretim l a b r ī t
--
Rīts, es Tevi mīlu!
Tu beidzot esi pārnācis mājās
un sabužinājis manus matus,
tā kā Tev patīk, kā tie izskatās.
Rīts, es Tevi mīlu!
Un Tu nerunā daudz.
Tu apskauj mani, saņem aiz pleciem,
un tualetē es noslīdu sēdus.
Rīts, es Tevi mīlu!
Un Tu nerunā daudz.
Bet Tavs skūpsts uz krūzes malām,
Tavs glāsts uz mana peņa saka:
"aleksandr, es tevi arī mīlu"
---
Es... esmu... lēns...
Un slinks ir mans solis,
Tu skrien un skrien, kamēr es vēl sienu šņores
Lēnām
Es... esmu... lēns...
Es zinu, divreiz Tev tas nav jāsaka,
Katrs vārds no manas mēles pil kā tāda lāsteka
Lēnām
Es... esmu... lēns...
Pastāsti man, ko steiga dos,
Kad mans skatiens tik negribīgi līp no Tevis nost
Lēnām
Es... esmu... lēns...
Un es Tevi mīlēšu tā gausi, gausi,
Es zīmēšu Tev miegainas gleznas un nogriezīšu sev ausi
Lēnām
"Tu esi lēns,"
Tu man saki, un es uzspiežu ar pirkstu kuš,
Šī nedēļas nogale uz Tavām lūpām, Tavās acīs vesels mūžs
Lēnām
----
# 90 90 10 01
Dažreiz pie viņas atklīst liels melns runcis,
kam netīk skriet ceļiem pāri –
viņam patīk atlaisties uz tiem
un labsajūtā ielaist un izlaist viņas klēpī čukstus,
nepārmestus krustus un tos tik astainos solījumus
pret pilnu vēderu un kādu glāstu
un, katru reizi saskaroties,
viņas puspievērtās acis kā neuzmanīgu mīlnieku guļamistabas durvis atklāj rūpīgi segtu nopūtu
(nopūšot sakrājušos mieru no atmiņu pilniem plauktiem)
un kāds spēcīgs sapnis aiztaisa tās ciet,
atslēgu noslēpjot kritienā
*
Iečīkstas, ieskrapstas ar katru grūdienu zeme,
tā atkal uz brīdi ir plakana
lielā melnā runča aste, pārkarājusies pāri malai,
skaita mūžību kā apstājies stundeņa svārsts
(lielais melnais runcis noskurināja ūsas, pakutināja Atlasa degungalu
un aizlaidās pār malu uz drēbju kaudzīti, savu murr,
kas kā analogā televīzija, izslēdzas ar paukšķi, Atlasam nošķaudoties)
viņa krīt
*
Dažreiz pie viņas atklīda liels melns runcis,
kam nepatika ceļiem skriet pāri -
viņam patika atlaisties uz tiem
tāpēc, ja atrodat viņu uz sava ceļa,
nokasiet viņu nost kā visus zelta lauciņus
un nosūtiet katrā savā saņemtās balvas kastē katrai viņai
-----
un Troksnis
Kad biju mazs, garāmbraucošo mašīnu radītās skaņas, līdzīgas nopūtām, pildīja manas tukšās dienas, tāpēc, mammai beidzot pārrodoties mājās, es ņēmu viņas lielos iepirkumu maisus un lūdzu sev brālīti.
Nekas nav īpaši mainījies, kad lūdzu to pašu Chomsky bārmenim, kas atbraucis uz darbu ar skeitu un nedaudz atgādina Maku DeMarko.
Manas salātu dienas vēl nav pagājušas, taču kā jau visi veģetārie ēdieni garšo labāk ar gaļu, tā arī man dažreiz patīk paslepus būt lielam – dzīt tenkas, strīdēties ar māti un atlikt maliņā nebaltām dienām vismaz eiro četrdesmit.
Manas salātu dienas tik tiešām vēl nav pagājušas; katru reizi izejot no mājas, katra meitene blondiem matiem liek atskatīties, un es iemīlos vismaz trijās no tām.
Un kāda ļoti vīzdegunīga pretīsēdoša jaunkundze (tumšiem matiem) paziņo, ka esmu garlaicīgs skaidrā; es iesmejos, jo, lai arī cik skumji tas skanētu, tas ir smieklīgi, tātad labs skumjš joks.
Es zinu, viens es nepalikšu – nemāku taisīt ēst.
*
daudz mazu mašīnīšu
un es vēlējos kaut tās arī reiz izaugtu lielas
par tādu muļķību kāds no lielākiem bērniem
pieliecās tuvāk sacīdama
es tev kaut ko iečukstēšu
spalgs sitiens pa bungādiņu
gliemezis atrada savu gliemežnīcu
protams neviena no mašīnītēm nepieauga
vien vēlme pēc kaut kā
vienmēr kaut kur mūzika
vientuļie ieslēguši televizorus
un pat lampām ir sava balss kuru saprot tikai kukaiņi
un vienmēr un vienmēr kaut kur vienmēr
rūks manu nepieaugušo mašīnīšu motori
avīzē kliedzošiem virsrakstiem ietīta sāp Tavās rokās visu dzirdošā auss
un no Taviem čukstiem es rakstu skumjus jokus
------
meitenes ir kā uzdzeramais šņabītim
-------
Salasījās visi kreiskājainie bērni
un spārdīja bumbu
es biju resns
es biju vārtos
Atim piederēja bumba
Atis bija kapteinis uz smiltīm
nolauztiem zariem kā štangām
un pagalmā nolūkojās baloži
mēs kliedzām par katru netaisnību
mēs kliedzām par katriem gūtiem vārtiem
līdz palikuši bija tikai baložu mēsli
kas pielipuši soliņiem
gluži kā mūsu vecmāmiņas
nezinu vai uzvarējām vai zaudējām
rezultātu neskaitījām
vien atminos kā todien atnāca pastniece
spēle beidzās jo mamma Ati sauca mājās
viņiem bija pienākusi telegramma
un viņa vecmāmiņa raudāja
mēs pārējie kreiskājainie bērni salasījāmies mājās
un lasījām tēvu vēstules
2