Attēlā - Heinrihs Heine (1797-1856)
 
Dzeja
29.07.2016

Es izsūkšu šo pasauli sausu

Komentē
2

***
krusts uz mana kakla  
ir vēl vairāk neizdevies joks
kā notaukotās pavārgrāmatas tavā plauktā
un gulēt vienam ir gaužām-
-vienkārši neemocionāli
 
***
gaidot tevi atgriežamies mājās  
mana dvēsele ir suns
 
mana dvēsele ir suns
gaidot atgriežamies mājas
starp tavu labo roku  
un kreiso
 
pie sirds pie ādas pie elpas pie smaržas pie tā  
kas aiz acīm tur tik bezpersoniski pazīstami pukst
(runa ne par mākslu  
protams
bet par to gaļīgo atsevišķos gadījumos pat smeķīgo apziņu
protams) un par to  
ka
ne tu ne es
varbūt neticam
ne mājām ne dvēselēm ne sirdīm ne acīm
varbūt
 
varbūt  
šodien vienkārši ir ļoti  
auksti
 
varbūt
šodien vienkārši ir ļoti
vienkārši
 
***
Heine ir miris Markss viņu nogalināja
tā šodien raksta
uz visām durvīm kā pieklājas  
ar jēra asinīm un degošas lāpas met tajos logos
kuros netic revolūcijai
un nodedzina līdz pamatiem
to jaunajai pasaulei domāto zemi
kuras iemītnieki kliedz sāpēs
 
šodien ieliks pamatus jaunajai Sodomai un Gomorai
arhitekti skicēs jauno Bābeles torni
cilvēktiesības aprīs Bībeli gabalā
dievs tiks pārradīts un vairs nebūs Dieva
dievs tiks radīts no jauna
jauns un pēc cilvēka līdzības
no māliem no dzejas no cilvēku asinīm
no tīras informācijas un silikona
cilvēks vairs nebūs varens  
varenībai vairs nebūs vārda
 
 
***
ja vēlies vari būt  
mana realitātes paradigma
šovakar
kad vēroju kā tev aiz muguras  
gar mūsu ieņemtās kafejnīcas logu
ielu cilvēki
šķērso manas skropstas
un miermīlīgi
nobradā tavu mugurkaulu
 
***
laiks ar savām bungu vālītēm izdur man ausis
laiku mēra dziesmās  
dziesmas trokšņos
un trokšņus
kilometros
 
*
mani mācīja citus kapā nedzīt
mācīja arī ka no mašīnām jābaidās  
kolēģi jāsveicina
ka jābaidās no tādiem svešiem kā tas priekšā sēdošais
skūtais džentlmenis treniņtērpā  
kurš gan neblenž daudz
tikai drusku uzlūr  
un ieķeras savā padusē iestūķētajā putekļsunītī
 
mani mācīja neriet nerūkt publiskā telpā
nesmirdēt
blakussēdētāja datorā nelūrēt
vai vismaz novērsties
pēc pirmā aizrādījuma
 
dienu pēc dienas klausīties
kā autobusa graboņa smagi atbalsojas kaut kur krūtīs
starp otro un trešo ribu
pēc tam lēni kāpj uz augšu velkot sev līdzi dvēseli
un vakardienas pusdienu saturu
 
ribām gan nevajadzētu grabēt
tā man mācīja
 
to ka vemt nepieklātos
vismaz stundas piecas pēc avārijas tabletes apēšanas
to nemācīja
bija rakstīts uz paciņas
tas un vēl citas lietas
 
man nemācīja arī to
ka var būt dažādi
jaunā gaisa telpā ieejot
var paskatīties pa labi un
pa kreisi
izdarīt pareizi
un nepareizi
saprast kas īsti ir pareizi
vai nepareizi
pareizi saprast kas ir nepareizi
un nepareizi kas pareizi
izklausās sarežģīti bet pierod
 
to gan man mācīja
pierast
 
*
piektdienu pēcpusdienas smird pēc sviedriem
sviedri smird pēc pieturām
pieturas pēc mājām
un mājas
atkal pēc laika
 
***
Mēs varētu satikties aizvien biežāk
pieaugot just
kā kabatās un pirkstu starpās sakrājas aizvien vairāk
pagātnes
un attapties jau tad
kad visas blusas mūsu suņiem būtu kopīgas
 
Mēs varētu sēdēt kā šovakar
skaitīt
tos seju tūkstošus kas vienmērīgā ritmā stumda gaisu
tur tālāk
kaut kur starp upi  
un mūsu pārgurušajiem purngaliem
 
Mēs varētu tā sēdēt un klusi redzēt cauri
dzīvei
pasaulei viņiem viens otram sev
un visām bailēm
kas ir mūsu sestā maņa un arī visu pārējo  
stāvus staigājošo putekļu elle
un izdomātās debesis
 
***
tikko atverot acis un
reibumā kūņojoties pa tavu elpu kas  
atkal pa nakti pamanījusies apvīties
ap kaklu
uz brīdi ir pilnīgi vienalga ka
Krimā jau atkal sprāgst pumpuri
 
Pavasaris uzbrūk pēkšņi
ziemu aizdzenot  
ar ķiršu ziedlapiņu noasinātu
izkapti
 
***
ētika viņu nemaz tik ļoti neinteresējot
teica piespiežot degunu pie kakla
viņa un viena no segām veikli noslīdēja uz grīdas pamezdama kājas
aukstumam un pēcpusdienas saulē ņirbošajiem
putekļiem kas vēlāk apsegs visas skabargas tukšās
pudeles uz grīdas un beigās arī visus  
viņu vēlos
vakarus
 
***
Šis ir tas elpas vilciens
kad pagātne ir sevi izsmēlusi
 
kad zemē var nirt neaizturot elpu
un šļakstīt puķes uz visām pusēm
 
kad mēs vēl sekundi esam dzīvi
kā ceļa zīmes
kad gājējs tām uzmet aci
un bezcerīgi nemirstīgi
kā saulē iemīlējušies  
putekļi
 
Atnāc šovakar uz aizaugušo pludmali
kas patiesībā ir kapsēta
visiem mūsu sasistajiem smilšu pulksteņiem
un iedzersim
par to
ka debesis varētu arī nebūt zilas
bet tu esi
un es esmu
un ir jāelpo

***
Raudāsim bērniņi  
šodien
kad debesis izelpo vājprātu
 
un asinis uz grīdas
nav ne dzīvas
ne mirušas
tikai siltas

***

Eņģeļu kautuve

Sērija Nr. 1
 
Sakapāju savu  
Postmodernistisko vakardienas dienasgrāmatu
kopā ar salātiem
sestdienas rītā.
 
Kaut tu vienreiz
aizrītos.
 
Sērija Nr. 2
 
Kožu sev gabalus un lieku kaudzītē
par mammu par tēti
par sunīti par kaķīti
būšu nožēlojama pēc brīvas gribas  
melna un maziņa kā saka
par fonu tiem izredzētajiem
ne došu ne ņemšu
tikai smirdēšu
 
Dies irae  
vīnu drosmīgajiem un kompotu tautai  
pirms lauzt kaklu  
uz brīdi mēs kopā lidosim
 
Sērija Nr. 3
 
Tu stāvi un nenolaid acis no sliedēm kas sestajam tramvajam tuvojoties trīc es zinu
ka domās tu atkal un atkal izspēlē Kareņinas cienīgas variācijas par savu  
autentiskās traģēdijas trūkumu
organismā
 
stāvi otrā ceļa pusē urbini ar savu puspievērto skatienu asfaltu
tā vienkārši stāvi un nezini  
ka es atceros kā stāstīji par sevi par savējiem par saviem sliktajiem meliem un labajiem
un kā toreiz šūpojāmies uz augšu uz leju uz augšu uz leju  
uz augšu uz leju
uz augšu
un ne taču tādēļ ka mēs jebkad būtu ticējuši Lieldienām  
(vai dievam)
tā vienkārši jo bijām piedzērušies un savā post-vemšanas stadijā bija noteikti kādam jāpastāsta
ka alkoholiķi mēs abi neesam
jo abiem ir pieklājīgā variantā fiksēta
dzīves jēga
(vai varbūt minimālā alga nevar jau pateikt
ja reizē tik traki jāšūpojas)
ka drīz vairs nebūsim kristieši jo altāra vīns būs beidzies
un rīt mums paliks  
sešpadsmit  
 
Iedegas zaļais es eju tu ej mēs paejam
garām mūsu pleci nesaskaras
prātīgi cilvēki mēs esam palikuši
smaidam kad jāsmaida
raudam kad jāraud
 
nešūpojamies
 
***
Tāds štrunts vien ir  
visa tā apdziedātā
miljoniem lapaspusēs ieraktā
krišana.
Tikai viens mazāks vai lielāks klupiens
un tu vai es
plus vēl citi  
šīs dienas norakstītie kā sarunājuši  
gāžamies
uzmetot dažus tramīgus
cauri redzošus acu skatienus viens otram
tikai lai aizpildītu
izmisušo tukšuma
laiku un telpu
 
un rīt mēs varbūt pat satiksimies
saskarsimies ar elkoņiem
atvainosimies viens otram par
kurpes nobradāšanu pārpildītā rīta
autobusā
bet pazīt neuzdrošināsimies
jo izdzīvo stiprākais
un nav svarīgi
kurš pirms stundas aizpampušām acīm
vārīja kafiju
bet kurš tā arī  
neuzpeldēja
 
***
tu pārtapi par dzejoli
bet nevis to izgaršoto
pa rindiņai vien nosūkāto
bet par izanalizēto
un atvilktnē nobāzto

Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica studē un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!