Es esmu krasts ar plaisu gurnā

***
bet viņa atnāk un apsēžas
man blakus kā sapnis
un rīta saulē atkal
                            žilbst
mans acs kaktiņš

viņa lēni stāsta
par vakardienas nakti
pretējā upes krastā kur
akla laime skraida

un Dievs vien zina ko meklē
un Dievs vien zina ko gaida

viņa lēni stāsta
viņa rudens
kaija


***
mostas vasaras pēdējā diena
līst tik samtaini
kā vēl

nekad

es izmetu apli gar upi
tur pusmūža kaija ēd
savu lolotu cietu laimi
grauž un skatiens kā
aronija tumšs

arvien dziļāk iesūcas nespēks
bet tik samtaini līst
kā

nekad


***
skaties
vakars ir aprimis
tumsa saplūst ar mums
un ko tu teiksi man mīļā
ja šī dzīve man būs
šķēle kauna vai gliemežvāks krastā

o šis mūžīgais gliemežvāks krastā!

skaties
tumsa kā medus skaista
skaties skaties ne miņas no zvaigznēm

tikai dzīve
drostaliņa maiga
caur manis paša aci

lūr


***
zem koka mizas
piekusis guļ rudens
kā vecs akušieris savā
                                   halātā
es ne par ko vēl
neesmu tik skumis
kā par tavām
                     acīm
miera pārpilnām

un manī viss uz riņķi griežas
kustas rats mazliet jau šķībs
un reizēm satraukta
kā laktas vista
naktī pamostas vecā
                                  sirds

***
zemi joprojām
nav sasniedzis sniegs
bet es esmu pacietīgs
gaidu

un airēju savā
nodabā kluss pa
upes izliektu gurnu

pa labi no manis
ir iestādīts mežs
tas arī gaida
sniegu

bet iespējams man
tas tikai šķiet
un sniegu gaidu
es viens
un iespējams kāds man
sen aizmirsies draugs
bet tomēr

visdrīzāk

es viens



***
protams suns nu kā
jau suns
pa dienu izjūt skumjas
dziļas
a bet vakarā toties
redz
labprāt horizonta
zaru.
un protams horizonts nu kā
jau horizonts
uz zara sava
suni šūpo
un šis kliedz kā
mežapīle – it kā skumju
nemaz nav
bijis.