**
šis kontinents ir tik drošs.
vējš manus viļņus pieskalo pie tavas galvas,
tava smilšainā un siltā krasta,
un, dienām un bēgumiem ejot,
es atkal (un atkal) paistu pie tevis.
**
tik garšīgi no ielas šīs puses smaržo puiši
tik garšīgi smaržo viņu mutes pēc sausa sarkanvīna, pēc visām bijušajām meitenēm, pēc bērnībā zaudēto derību dēļ ēstās saujas zemes, pēc straujā elpas vilciena pirmajā nejaušajā žiletes griezienā caurspīdīgajos, kautrīgajos rugājos
tik garšīgi smaržo viņu acis, jau izraudājušas pirmās mīlestības rūgtumu un jau savilkušas ap sevi dažas smaidu krunciņas, kam lemts vecumdienās iesauļoties
tik garšīgi smaržo viņu rokas pēc simtiem malkas klēpju, kas nesti no lauku šķūnīša uz ķēķi, smaržo pēc pirmās cirvja cirstās brūces, pēc bērnības mīļākā suņa un pirmās cigaretes
tik garšīgi smaržo viņu austiņas, smaržo pēc mammas šūpuļdziesmām, meiteņu vaidiem un kaudzes rupju vārdu, nedaudz smaržo pēc kautrīgas, nosarkušas ādas pirmās bučas laikā
tik garšīgi smaržo viņu muguras zem krekliem, smaržo pēc izstaipīšanās un mugurkaula krakšķiem no rīta, pēc tēva plaukstas uzsitiena lepnuma, pēc asiem nadziņiem
tik garšīgi no ielas šīs puses smaržo puiši,
tik pieiet viņiem klāt un, ne vārda nesakot, skūpstīt viņu acis un mutes, aplaizīt viņu pirkstiņus un iekosties viņu austiņās, pieplakt viņu mugurām, ievilkt dziļu elpu un tikai tad spēt iet tālāk
**
visi ceļi ved pie tevis.
princese uz lidojošā paklāja un ar GPS,
apmaldījusies tikpat, cik apmaldījušies lokaini ir viņas zīdainie mati
un acu skatiens.
viņu ieskauj piena vannas un Kleopatra,
piramīdu smagums un vergu kliedzieni miegā.
pieskāriens atstāj austrumu ziedu smaržu uz ādas
un
**
smilšu graudiņu berzēšanās skaņa nakts vidū aptur viņas elpu; viņa jūtas droši, ir zināms, ka pie ieejas stāv divi braši apsargi, aiz viņu mugurām seko garš gaitenis, uz gaiteņa sienām prasmīgi saziedējušas tuksneša rozes, tur ir Nīla, tur ir ziedošas niedres, kuras pēc laika kļūs par rakstāmrīkiem Dzīves namā, un tad rakstvežu skolnieki spēs rakstīt tikai par skaistajām naktīm pie ūdens, kad blakus klusi gārdz krokodila elpa, un rītiem, kad mātes miglas gādīgā roka glāsta niedru galvas; uz sienām sastinguši guļ viņas pils dārzi un nesteidzīgās pastaigas
smilšu graudiņu berzēšanās skaņa nakts vidū aptur viņas elpu; robeža starp ziedošo gaiteni un viņas guļamkambari ir durvju aile ar plānu lina aizkaru, kuru caurām dienām audušas saules un karstuma noberzētās tēlnieka mātes rokas. šis pats lins ieskauj viņas ķermeni naktīs, viņas ausu ļipiņas smaržo pēc mirrēm, bet elpa –- pēc visdārgākā vīna, kurš aizzīmogots ar viņas mīļotā vīra zīmogu
smilšu graudiņu berzēšanās skaņa nakts vidū aptur viņas elpu; viņa dzird, kā klusi, gandrīz nemanāmi viņai tuvojas Svešinieks, viņas krūšu galiņi kā obeliski sastingst un slejas pret debesīm pazemīgā pielūgsmē un dievišķās gaidās, to āda sakrokojusies tik smalki, ka pat acīgākais juvelieris nepamanītu tajā pēkšņi ierakstījušos mītiskos stāstus hieroglifu rakstā
0