Nesen apgādā "Dienas grāmata" iznāca Aivara Eipura īsprozas grāmata "Minimas jeb Zemestrīce zābakā", kas turpina jau iepriekš uzsākto minimu žanru, lai gan to autors ne mazāk pazīstams ir kā dzejnieks Eduards Aivars. Lai saprastu, ar ko dzejnieks atšķiras no citiem cilvēkiem un laba dzeja atšķiras no ne tik labas, mēs autoru aicinājām uz sarunu. Intervēja Ilmārs Šlāpins. Video - Ģirts Raģelis.
Tu apzinies savu dzejnieka statusu un to, ko tas nozīmē?
Daudzi teiktu, ka nē, bet es gribētu teikt jā. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc man ir pseidonīms dzejā. Mani jau kopš pusaudža gadiem baidījis ir vektors vienā virzienā: es eju tur, mācos to, daru to, satieku to cilvēku, dzīvoju kopā, uzceļu māju, radu bērnus… un tā ir mana izvēle dzīves laikā. Man nez kāpēc vienmēr ir gribējies nodzīvot vairākas dzīves, kas, protams, ir diezgan muļķīgi un infantili. Bet, no otras puses, tā ir tāda kā lomu spēle, kuras rezultātā es dzīvē jūtos mazliet optimistiskāk nekā liels daudzums citu cilvēku. Tās lomas var būt visdažādākās: tēvs, dēls, dzejnieks, futbola līdzjutējs un tamlīdzīgi. Kā psihoterapijā mēdz teikt – ja tev ir kādas divdesmit piecas šādas lomas, tad tu esi diezgan labi adaptējies. Man bija arī bailes kļūt pieaugušam un to vienu dzīvi nodzīvot. Man likās, ka pieaugušo dzīve ir ļoti neinteresanta.
Vai dzejnieka statuss atšķiras no rakstnieka statusa?
Rakstnieki ir abi, jo rakstnieki ir prozaiķi, dzejnieki, dramaturgi… Bet, jā, sarunvalodā pārsvarā tā dala. Taču prozaiķu dzīve no dzejnieku dzīves ļoti atšķiras. Pirmkārt jau ar iedvesmu. Dzejas iedvesma vairāk sakņojas mīlestībā un viss pārējais tikai nāk klāt – gan lasītais, gan dzīves pieredze. Prozā tomēr pieredze ir noteicošais. Ar to es arī izskaidroju, kāpēc ir ļoti maz tādu pasaules līmeņa prozaiķu jaunības gados. Bet dzejā gluži otrādi.
Ja kāds jaunais dzejnieks tev atnestu mazpazīstamus Raiņa dzejoļus un tu nezinātu, ka tie ir Raiņa dzejoļi, tu taču viņu sūtītu ratā un teiktu, ka tas nekam neder?
Bet arī Raini es sūtītu ratā. Man ir tāds jautājums – vai Raini šodien vispār pieņemtu Rakstnieku savienībā? No vienas puses – nē, nepieņemtu, bet no otras puses – šodien viņš rakstītu savādāk. Inta Čaklā kādā rakstā par Ziedoni ir teikusi, ka viņai šķiet – Ziedonis arī jaunajā dzejas situācijā būtu izlauzies, ka viņš bija savā veidā tik unikāls, ka nekur nepazustu.
Vai var pienākt tāds laiks, kad Ziedoņa dzeja varētu kļūt neaktuāla?
Domāju, ka latviešu tauta uz to laiku jau būtu izbeigusies. Nu, nav taču tā, ka mēs šodien Veidenbaumu nespētu palasīt.
Tev patīk savi dzejoļi?
Ļoti viltīgs jautājums. Es teiktu tā – atbilde "nē" ir nepareiza.
22