Blogs
18.12.2017

Ērtā "piektā kolonna"

Komentē
7

Apzīmējums "ietekmes aģents" šķiet viegli saprotams, tomēr reakcija uz to visbiežāk ir vienkāršota.

Informatīvajā telpā jēdziens "ietekmes aģents" (turpmāk bez pēdiņām) parādās bieži. Protams, argumentācija un lietošanas stils atšķiras. "The Economist" jaunākajā numurā lasāms plašs materiāls par Ķīnas ietekmes aģentiem Austrālijas un citu Rietumu demokrātiju politiskajās aprindās (16.–22. decembra numurs, 18.–20. lpp.), savukārt Aivars Lembergs nesen publiski izteicis pieļāvumu, ka žurnālu "Ir" finansē "krievu mafija, ar mērķi destabilizēt iekšpolitisko situāciju Latvijā (1:10–1:40). Abi piemēri, protams, apzināti izvēlēti atšķirīgi, lai norādītu uz jēdziena plašo lietojumu.

Personas vai personu grupas saistīšana ar kādām "ārējām" interesēm, šo interešu virzīšanu nav nekas jauns – lietojot citus vārdus, šādi pārmetumi droši vien uzradās jau tad, kad kādā kopienā vispār parādījās atšķirīgu uzskatu, prakšu (saimniecisku, reliģisku utt.) īstenotāji, kurus kopiena uzskatīja par kaitinošiem vai apdraudošiem. Amplitūda atkal plaša – sākot ar vēstures interpretāciju mākslā (piemēram, zviedru ietekmes aģents, Rīgas garīdznieks Samsons filmā "Vella kalpi"), beidzot ar pētnieku akadēmiski izpētīto (priekšstats par baptistiem kā "ārzemju iespaida" nesējiem 19.–20. gadsimtu mijas Latvijā) (53:00–53:30).

Šajā tekstā mūs interesē šodiena un Latvija. No vienas puses, tas pārdomu uzdevumu it kā atvieglo, jo vismaz publiskajā telpā ietekmes aģenta jēdziens tiek lietots visnotaļ šauri, proti, diez vai kādu sevišķi interesē iespējamie Ķīnas vai kāda jaunas pasaules uzskata ietekmes aģenti. Lielie kreņķi, ja tā var teikt, ir par Krievijas ietekmes aģentiem. No otras puses, arī šāds sašaurināts fokuss, ja vien nenodarbojamies ar retoriku, neko daudz nepalīdz. Vai komponists Imants Kalniņš ir Krievijas ietekmes aģents? Vai Latvijas bankas, kas apkalpo Krievijas naudas plūsmu, ir Krievijas ietekmes aģenti? Un kā ar dažu labu politiķi?

Un ko vispār nozīmē būs ietekmes aģentam? Ja cilvēks par to saņem kādu labumu, tad situācija it kā skaidra, bet, ja viņš pauž kādus uzskatus tādēļ, ka tā tiešām domā? Vai var būt ietekmes aģents nesavtīgi? Turklāt nereti skaidras robežšķirtnes nav arī starp personīgu ieinteresētību un pārliecību. Kā piemēru tomēr izmantošu kādu vēsturisku epizodi, pieļaujot, ka lasītājiem tā var likties vienkārši interesanta. Tātad labi zināmajā 1918. gada 18. novembra pasākumā sociāldemokrātu līderis Pauls Kalniņš pauda, ka "brīvā neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. [..] Mūsu gala mērķis paliek sociālistiska Latvija sociālistisku tautu savienībā" [1]. Kas šajā situācijā bija starpkaru posmā pazīstamais politiķis? Vai varēja būt tā, ka vēlākais Saeimas priekšsēdētājs tiešām tā domāja, vienlaikus, kā saka, lejot ūdeni uz boļševiku dzirnavām?

Citiem vārdiem sakot, jārēķinās ar to, ka ir ne tikai tādas situācijas, kurās kāds Latvijā pauž citas valsts interesēm atbilstošus uzskatus personīgas ieinteresētības dēļ, bet arī tādas, kad citas valsts interesēm atbilst šī cilvēka uzskati. Un tad ir jautājums, kā izturēties pret šādu situāciju, paturot prātā, ka viedokļu brīvību mēs taču it kā deklarējam kā demokrātijai būtisku un nepieciešamu.

Svarīgi šķiet tas, vai uzskatu paudējs no saviem izteikumiem un rīcības vēlāk neatsakās kā pārpratuma, nebūtiskas epizodes utt. Neatkarīgi no tā, ko es domāju par PSRS, daudzo Rietumu intelektuāļu koķetēšanu (brīžiem itin kvēlo) ar šo totalitāro režīmu es uzskatu par nepatīkamu, bet iespējamu – ar nosacījumu, ka šie cilvēki vēlāk uzņēmās par to atbildību. (Līdzīgi, protams, ar simpatizētājiem itāliešu fašismam, autoritāriem režīmiem Rumānijā, Baltijā u.c.) Ja kāds uzskata, ka Latvijas orientācija uz Rietumiem ir nepareiza, tā domāt ir viņa tiesības. (Tad gan pienāktos arī atteikties no šīs orientācijas sniegto iespēju izmantošanas...). Ja kāds okupācijas gados patiešām ir bijis pārliecināts, ka tā laika sistēma ir labākā iespējamā, lai būtu – vēlams tikai šo kādreizējo pārliecību nenoliegt.

Pieņemu iebildumu, ka tik mierīga attieksme var derēt ar atskatu pagātnē, savukārt šodienai tā neder, jo, kā saka, kamēr autors te prātuļo, ietekmes aģenti pilina sabiedrībai smadzenēs. Bet tad man ir pretjautājums: kur ir argumentēta diskusija ar ietekmes aģentu oponentu aktīvu iesaistīšanos? Nosaukt kādu par Krievijas ietekmes aģentu nav grūti, ķēpīgāk (kaut no nervu saudzēšanas viedokļa) ir sniegt savu skatījumu. Šausmināties un spļaudīties ir vieglākais ceļš, tikai jāņem vērā, ka ar to vien ietekmes aģenta publisko pausto atspēkot nevar.

Iespējams, problēma ir tā, ka publiskajās diskusijās mums pietrūkst ne tikai pacietības, bet arī zināšanu. Piemēram, ja kāds kritizē Rietumu ārpolitiku vai pašreizējo kapitālismu, nosaukt šo kritizētāju par Krievijas ietekmes aģentu ir ērti, bet primitīvi. Sarežģītāk ir apzināties, ka kritizējami aspekti tiešām ir, zināt to cēloņus, kontekstu un pilnai laimei arī spēt formulēt pretsvaram sasniegumus.

Ietekmes aģenta jēdzienam ir gandrīz automātiski negatīvs skanējums (iespējams, tas izriet no vārda "aģents" konotācijām vispār). Tomēr, lai cik tas kaitinoši skan, ir jāspēj ietekmes aģentus uztvert kā oponentus strīdā. Neatkarīgi no tā, kādu tēmu skar viņu apgalvojumi: "deģenerētos Rietumus", "vienmēr caru alkstošo Krieviju" vai "izdomājumus par globālo sasilšanu".

[1] "Latvijas arhīvi", Nr. 1/2, 2017, 53. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7