Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Proza
12.04.2018

Eridana

Komentē
0

Automašīnas motora skaņa aiz muguras. Riepu melodija uz asfalta. Tad – trieciens, lidojums, ceļmalas grāvis un tumsa. Tad – saraustītas gaismas driskas un neskaidri vārdu plankumi kaut kur blakus. Davai, poka ješčo ķoplaja! Ritmiski triecieni, sāpes un atkal tumsa. Ottašči po daļše v kustah. Sumočku zaberi. Pojehaļi. Tumsa, tumsa, tumsa...

* * *

Man iztīrīja dzemdi. Profesionāli, lietišķi, pēc plānota pieraksta. Sterilos apstākļos un ar stingru roku. Iztīrīja no kaislībām, iekārēm un neprāta. Atbrīvoja no instinktiem un nemotivētām iegribām. Izgreba neplānoto un negribēto, izvāca gan astotās klases anatomijas stundā apgūto, gan no enciklopēdijā pārstāstītajām Freida teoriju druskām salipināto. Domine, labia mea aperies, et os meum anunciabit laudem tuam... Kā tad īsti? Os vai os cervix?

Dušas telpās katru rīta kāda raudāja. Vismaz divas reizes man likās, ka no blakus nodalījuma kopā ar ūdeni pa baltajām flīzēm aizplūst vai aizskalojas arī asinis. Tolaik vēl nebiju lasījusi par budistu mūkiem, kam viens no meditācijas veidiem ir stundām ilga stāvēšana zem ledaina ūdenskrituma kalnu strautā. Dušās bija tikai aukstais ūdens. Turklāt tikai agri no rītiem. Vai sniegotie kalni fonā spēja kompensēt dušas bez ūdens, kopmītņu istabeles bez aizslēdzamām durvīm un agresīvās riesta dejas, ar kurām mūs sagaidīja? Po zakonu gor, devočka, po zakonu gor... Neviens jau ar varu nelika te braukt. Studentu vienība – tas skan cēli un romantiski. Bet austrumi ir smalka štelle, te tava rietumnieciskā dzīvesziņa nederēs. Te nebūs kā filmā par Kaukāza gūstekni, te būs daudz vienkāršāk. Po zakonu gor – kto siloi vzjal, ne vor... Un ko nu – iesiet kolektīvu iesniegumu rakstīt vai pa kaktiem pinkšķēsiet un rēķināsiet dienas? Varat nerēķināt, kalnos arī dabas likumi ir nedaudz citi, šūnām cits aktivitātes līmenis, teju vai katrai tiks pa suvenīram, ko mājās vest...

Plūdi sākas trešdien. Neapturami, sāpīgi, aizvainojoši. Atkal varēšu trīs vai četras dienas mocīties ar vainas apziņu. Varēšu ļaut asarām plūst brīvsolī. Varēšu dusmoties uz visu pasauli. Par to, ka pavasaris atkal ir iestājies. Jau kuro reizi šogad. Vai par to, ka neviens nevēlēsies pat pieskarties manām lūpiņām. Jo baidīsies nosmērēties. Anvars teiktu – Allahs nav svētījis tavu miesu. Plūdi nozīmē satiksmes pārrāvumu. Gluži kā klasiskajos pavasara palos, kad ceļi uzrūguši un upes pārplūdušas. Uz priekšu netikt. Ja nu vienīgi ar kāpurķēžu tehniku. Un es uz mirkli iztēlojos kāda greiderista vai buldozerista muskuļotās, tetovētās rokās. Pēc tam aizdomājos par mežstrādniekiem vai atsveķotājiem cirsmā. Smagās tehnikas izdangātas sūnas. Smaržo pēc koksnes, vaivariņiem un sviedriem. Līdz viduklim kaili, iedeguši spēka mitriķi krauj kaudzēs baļķus. Varbūt netālu ir meža pļaviņa ar siena zārdu. Ideāla vieta, kur ļaut vaļu instinktiem. Gotiņu pozā. Kas patiesībā ir tā pati sunīšu poza, tikai komplektā ar iespēju ēst sienu. Kad galva no vaivariņiem dulla, ne tas vien var prātā ienākt. Vai, vai, vaivariņi... nosaukums acīmredzami radies no vaidiem. Tāds veselīgs, svaigā gaisā strādājošs mežinieks, kurš alkst ikkatrai uz meža takas sastaptai jaunuvei ierādīt, ar ko orgasma vaidi atšķiras no dzemdību kunkstiem... Jā, tāds noderētu krietni labāk nekā Anvars.

Anvars, starp citu, galīgi neizskatās pēc atlēta ar būdīgu torsu. Pa gabalu redzams, ka neko smagāku par skuvekli un karoti nav cilājis. Nu labi, vēl varbūt pildspalvu un pārvietojamo tālruni. Mūsu pirmās nopietnās tikšanas laikā es teju vai sasmejos, redzot viņa pieticīgās miesas... Viņš, redzot manu smīkņāšanu, laikam nodomā, ka pirmo reizi mūžā redzu apgraizīšanas sekas tuvplānā. Kad saku, ka viss ir kārtībš, vienīgi TAS izskatās tik tieviņš, viņš sapūšas. Uzmet lūpu un norūc, ka man jau arī TUR neesot ar zelta aunādu izklāts. Daudz netrūkst, lai šī tikšanās būtu pirmā un pēdējā. Kopš tiekos ar Anvaru, man regulāri jaucas pa galvu kaut kāds office porn sižets. Divi melnīgsnēji tēviņi. Varbūt afroamerikāņi, bet varbūt levantoeiropieši. Rakstāmgaldi un datori. Uz grīdas mētājas zīmolu apģērbs, dārga rokassomiņa, viedtālrunis. Uz viena no galdiem kailas sievietes ķermenis. Viens vīrietis viņu tur aiz rokām, otrs izdara ritmiskas kustības. Skaļas elsas un gārdzieni no sērijas o, yeah, you wanna black dick in white pussy, o, my god, I am coming. Sievietes vārgie iebildumi – please, please, don't come in me, I can't have a black baby... Vīrieša atbildes rūciens: my cunt have a black baby, is that what you say? Yeah, your cunt have a black baby. It is in your cunt, gonna be in your woom soon...

Mēs skatāmies filmu par meiteni upē. Mans Divupes lauva saspringst no uzacīm līdz pat astes pušķītim. Es cenšos saprast, kā iespējams nesodīt slepkavas. Anvars toties nespēj saprast, kā iespējams nesodīt kādu, kurš mūk no kaujas lauka. No tās kaujas lauka, kas tiek izcīnīta laulības gultā. Vietā, kur asiņu, asaru un sāpju nav mazāk kā frontes ierakumos. Mīlā un karā visi līdzekļi labi. Arī nāvessods par nepaklausību. Anvars ir pārliecināts, ka dezertierus ir jānobeidz. Bez žēlastības. Niknums sakāpj viņa sejā kā ūdens pie tikko ekspluatācijā nodota bebru dambja. Es nesaprotu un cenšos iebilst. Kurš gan te būtu saucams par dezertieri? Tie, kas bēg no grūtībām un nodod savu dzimtu. Tie, kas lauž solījumu. Anvara Oksfordā rūpīgi spodrinātā angļu valoda vienā mirklī pārklājas ar dusmu putekļiem un kļūst grūti saprotama kā krāmu tirgotāja vervelēšana Damaskas tirgū. Tā meitene, kuru iesvieda upē... kāds bija viņas noziegums? Viņa bija pārkāpusi robežu un pelnījusi nāvi. Un netēlo muļķi, tu lieliski saproti. Armija sargā valsti. Radniecības saites sargā ģimeni, kopienu. Cīņā par izdzīvošanu nedrīkst būt gļēvuļu, nodevēju un dezertieru. Ja tādi parādās, tos izgriež ar nokaitēto asmeni. Labāk lai viens tavs loceklis iet bojā, nekā visa tava miesa nonāk pazušanā. To taču tu būsi dzirdējusi? Varbūt tās meitenes tēvam par meitu apsolītā nauda būtu bijusi vienīgā iespēja samaksāt par dēla līgavu. Kuru nedabūjot visa dzimta ies pazušanā.

Kādā no skapja atvilktnēm atrodas vaivariņu saišķītis. Droši vien sensenos laikos iejaukts starp drēbēm kožu apkarošanas nolūkos. Meža taka, izvandītās sūnas un koku kautķermeņi atkal nostājas acu priekšā. Es atkal sajūtu agresīvu, sveķainu roku tvērienu. Jūsmo vien par goda slepkavībām, jūsmo. Un sapņo par tām septiņdesmit hūrijām, sapņo. Vismaz zināsi, no kurienes angļu valodā ieviesies vārds whore. Anvars atcērt, ka vispirms jau gan angļi no arābiem pārņēmuši vārdu marriage, jo mahr viņu mēlē nozīmējot laulības līgumu. Un līgumi ir jāpilda. Pacta sunt servanda. No antīkās pasaules atceļojusi gudrība. Savukārt, ja es daudz runāšu pretī, tad mums būs daraba. Disruption. Kopdzīves beigas. Un tad tevi, sirsniņ, no Apvienotās Karalistes izmetīs kā izlietotu kondomu, tiklīdz pašai karalistei izstāšanās papīri būs nokārtoti. Varēsi braukt atpakaļ pie saviem mežstrādniekiem. Atcērtu, ka man vismaz ir kur braukt. No viņa valsts savukārt palikušas tikai drupas, atmiņas un kontūra kartē. Viņš sāk kliegt un iesit man.

Patiesībā viss ir pilnīgi citādi. Ja arī kaut kas pludo, tad tā ir smarža. Un trīs dienas es būšu nevis nikna uz visu pasauli, bet gan mirdzoša kā Cēzara denārijs Jūdejas saules staros. Smaidīšu sevišķi saldi, kustēšos īpaši graciozi. Tīksmināšos par to, ka alfa, beta un gamma meiliem ieplešas nāsis, jūtot manu aromātu. Centīšos uzminēt, kurš būs tas mamutu mednieks, kuru es gribēšu gaidīt pie alas ar iekurtu uguni. Kaut arī zinu, ka nekādu mamutu mednieku nav. Un nekad nav bijis. Jo mamutus neviens nemedīja. Pamēģini ar akmens cirvi nomedīt kaut ko, kas ir aptuveni tanka izmēros un svarā. Tad jau labāk ar to pašu cirvi veikt pašsakapāšanos. Būs mazāk negatīvo emociju. Turpretī ielaist antilopei bultu ribās spētu pat alu laikmeta grūtniece. Ne jau tāpēc visās četrkājaiņu sugās tēviņš ir spēcīgāks par mātīti, lai kaut ko medītu. Plēsēju pāri, kā zināms, medī kopīgi, bet zālēdāji nemedī vispār. Vienkārši vienam stiprākajam ir jābūt, lai mājās būtu kartība. Tā vismaz Anvaram Oksfordā kāds sociālantropologs esot skaidrojis.

Droši vien arī Anvars īstenībā ir pilnīgi citāds. Aktīvi iestājas par eiropeiskām vērtībām, ziedo naudu gan lietusmežu glābšanai, gan domesticētās vardarbības upuriem. Ja dzīvotu otrpus okeānam, droši vien nobalsotu par pirmo sievieti pasaules ietekmīgākajā amatā. Varbūt pat skatās geju porno, tikai vēl nav saņēmies un man to pastāstījis. Kaut gan – meloju. Jau kuro reizi. Gan sev, gan citiem. Ja ne citiem ap sevi, tad vismaz tiem citiem sevī. Tiem albatrosiem, kas galvā spārnus plivina, tiem rodentiem, kas kremt citos ķermeņa dobumos. Var aizvest cilvēku no tuksneša, bet nevar aizvest tuksnesi no cilvēka. Anvars ir vienkāršs kā noteikumi spēlē ar augstām likmēm. Proti, vienīgais, kas jāzina, – nav nekādu noteikumu. Viss vajadzīgais jau ir pateikts mazajā sējumiņā zaļajos vākos, kurš mētājas uz Anvara rakstāmgalda. Kā vīģes kociņš auglīga tev sieva pielaulāta. Ej, viņas miesu izbaudi ikreiz pēc sava prāta. Pēdējais no tā kunga praviešiem taču nebūs mētājies ar tukšiem solījumiem. Anvars varēs izbaudīt. Tā jaunuve uz meža takas esmu es. Tā sieviete uz ofisa galda – arī. Anvaram jau šodien vai rīt būs viņa lielā iespēja – pa īstam pārcelties no tuksneša uz vietu, kur ir daudz ēnas un plūstoši ūdeņi. Zelta aunādu es viņam tiešām nevaru piedāvāt. Par to man sāp sirds. Bet tikai mazliet.

Vīrieši smird. Kā dzīvnieki, kā zvēri. Pareizāk, kā zvēri nebrīvē. Katrs, kurš bijis kolhoza kūtī, piemājas aplokā vai zoodārza voljērā, pateiks, ka nebrīvē zvērs smird vēl daudz riebīgāk nekā mežā. Neko jau nevar gribēt – viņi taču ir nebrīvē dzīvojoši zvēri. Vaņģinieki. Savu iegribu un kompleksu vergi. Paši sev aplokus un restotus būrus uzcēluši, paši sev rīkstes sagriezuši. Protams, paši savos mēslos un izdalījumos vārtījušies. Ikdienā man liekas, ka pat viņu skatiens smird. Tāpēc, ka viņi pārlieku daudz blenž uz izkārnījumiem. Lielākajai daļai no viņiem taču ir fiksācija anālajā fāzē. Neko tur nevar darīt. Dabas māti nepiemānīsi. Galu galā – teju visi dzīvnieki taču savus izmešus izmanto teritorijas marķēšanai.

Svētku dienās man tā neliekas. Bet svētki jau nav katru septīto dienu, kā baznīca māca, vai katru desmito dienu, kā pēc Lielās franču revolūcijas gribēja svinēt. Svētki ir reizi mēnesī. Nu, varbūt reizi divdesmit piecās dienās. Astronomiskais mēnesis, plus mīnus. Riņķo tas štrunts, tas baltais sēklas traips ap zemi un rausta šurpu turpu gan okeāna ūdeņus, gan hormonus mūsu ķermenī. Tu skaities uz viņu naksnīgajās debesīs un domā – pakaļa. Pakaļa, skats no iekšas. Vai kaut kā tā. Bet tomēr svētki.

Svētku dienās man tā neliekas. Tad jebkuri viņu ķermeņa izdalījumi man liekas kārdinoši. Liek nāsīm ieplesties un asinīm straujāk riņķot, liek manām ādas porām atvērties un sārti krāsotajiem nadziņiem atvēzties cirtienam. Lai visi redz, ka mani pirksti asiņaini. Lai visi zina, ka esmu plēsīga. Gatava saplosīt, ja nedabūšu savu. Jo lielais, baltais zvēru dresētājs tur, pie debesjuma, jau dresē manu miesu savā ritmā. Jau dresē. Vēl dresē. Bet smirdīgie zvēri tikai kārpās pa aploku. Kā gladiatori arēnā. Vicina savus gladiolu zobentiņus, savus rožu duncīšus un neļķu trijžuburus. Gļēvums spiežas ārā pa visām vīlēm un pogcaurumiem. Tā vietā, lai sauktu lietas īstajos vārdos, vien nožēlojami eifēmismi. Puķītes, šie apvītušie augu dzimumorgāni, tiek celtas priekšā kā aicinājums uz riesta deju. Kā tad – ja sāktu paši ar saviem vairošanās orgāniem, skats būtu vairāk nekā nožēlojams. Tāpēc jau izgudroja apģērbu, lai slēptu neatbilstību starp tām vēlmēm un ambīcijām, kas galvā, un tām reālajām iespējām, kas zem jostasvietas. Varenie maskēšanās meistari, aplinkus manevru dižgari un lamatu bedru rakšanas čempioni. Izgudrojuši veselu baru metožu, kā savu smaku padarīt vēl uzmācīgāku. Dažādu reibinošu dziru tempšana karstās, nevēdinātās telpās. Visādi sporta pasākumi, kuru patiesais mērķis ir ļaut testosteronam iet pa gaisu. Biezs ķermeņa apmatojums, kas pastiprina izgarojumus no katras ķermeņa apvalka vienības. Visu iespējamo vietu – sākot ar ceļmalas krūmiem, beidzot ar izlietnēm korporatīvu pasākumu sanmezglos – nospricēšana.

Upi nosauca par Eridanu. No eretra – sarkans. Un no dana – par godu danaīdām. Piecdesmit asinskārajām Danaja meitām. Kuras savus vīrus kāzu naktī nobeidza kā kaujamus teķus. Nazis paribē vai pazodē. Un sarkana asiņu upe šļācas guļvietas baltajos palagos. Bet gļēvas padošanās kaunu nevar nomazgāt nekad un ne ar ko. Lai pretotos, vajag gudru prātu un drosmīgu sirdi. Bet ko gan pat visgudrākā un visdrosmīgākā skudra iespēs pret lāča ķetnu? Leonīds pie Karstajiem vārtiem gan centās pierādīt pretējo. Cik ilgi viena maza, aplenkta šūniņa spēs pretoties miljardiem aplencēju? Tai būs jāpadodas. Droši vien arī Danaīdas vispirms izlikās, ka padodas. Iemidzināja lencēju modrību, ļaujot ietriekt dunci savā pavēderē, ļaujot padarīt savu klēpi par piecdesmit līdumiem, kas tiek plēsti un plosīti uzvaras skurbumā. Ļāva uzbrucēju miljardiem iebrukt viņu ķermenī. Bet gļēvas padošanās kaunu nomazgāt nevar. Pat guļvietās izlietās asiņu upes vairs neatdeva viņām atpakaļ viņu miesas. Tās vairs nepiederēja viņām. Tie bija līdumi, kas piederēja nežēlīgo līdumnieku nākamajai paaudzei. Timeo Danaos et dona ferentes. Danaja dāvanas nevienam neko labu nav devušas. Equo ne credite. Ērzeļiem neuzticaties. Tiem tikai viena doma tajā lielajā zirga galvā. Uzvelties ķēvei uz krustiem ar visu savu milzīgo augumu. Likt viņas graciozi slaidajām kājām trīcēt no nešļavas smaguma. Triekties ar spēku arvien dziļāk un dziļāk. Kamēr pašiem acis stiklainas un putas uz lūpām.

Eridana nekur nav pazudusi. To tikai sauc nedaudz citādi. Eretra aizceļoja no ūdeņiem uz karogiem. Gluži kā augstākās priedes, kas pār kuģiem iz ūdeņiem iznira. Sarkanā krāsa no upēm pārcēlās uz karogiem. Lauztās priedes palika upes krastos. Daiļā Faetona māsas. Tās, kuras Eridanas krastos apraudāja savu brāli. Jo viņa uguns ratus Visaugstākais notrieca ar savu zibeni. Un tie kopā ar pārgalvīgo braucēju nozuda Eridanas dzelmē. Raudošās meitenes kļuva par priedēm upes krastā, bet viņu asaras – par dzintaru. Bet sarkanās asinis aizceļoja uz karogiem. Uz tiem sarkanajiem audumiem, zem kuriem tika paveikti visspilgtākie darbi. Svētā sarkano audeklu piecvienība – viens ar darbarīku komplektu, viens ar krustkāsi, viens ar pusmēnesi, viens ar zvaigznēm, viens ar zeltā mirdzošu templi... Vienīgā patiesā un mūžīgā mācība šai pasaulē ir varmācība. Kas to apguvis, tam nebūs ne šķēršļu, ne kavēkļu. Eretra paslēpās karogos. Bet Dana palika tepat. Vienīgi nedaudz pārvērtās. Duna, Dvina, Dveine, Veine. Kā nu kurā mēlē. Lai varētu nākt viedais, vecais Veinemeinens, zintnieks, kuram vienmēr padoms pa rokai. Pat brīžiem, kad saule nodzisusi...

Man iztīrīja dzemdi. Tīros palagos un ar niķelētu kireti. Atbrīvoja no visa liekā. No pašas vājuma. No viņa stulbajām ambīcijām. No bailēm palikt vienai: negribētai, nesaprastai, neiekārotai. No vēlēšanās ticēt ērzeļiem un pakļauties spēkam. No atmiņām par skarbiem tvērieniem un spēcīgiem grūdieniem. No sajūtām, kuras rodas, kad rīklē grūž gaļas gabalu, un no atklāsmes, ka pa augšstilbu tek šķidrums. No pārdomām par to, ko gan kāds klasiķis ir domājis ar dzejas rindām par divām ziedošajām puķēm – augšā tur un lejā. Un ar divām birstošajām sēklām, kas krīt vējā... Vai tikai gribētu/negribētu padraiskošanos bariņā? Vai tomēr kaut ko kosmisku un mūžīgu... Kā tajā pasakā, kurā liriskais varonis lūdzas uguns darītāju/radītāju, lai aptur palaidnīgo Guntiņu. Guntiņu liesmiņu, ugunsmeitiņu. Lai tā neizplešas pa visu pasauli. Lai sarkanā krāsa paliek piecos Eridanas karogos, nevis izplūst pa visu globusu kā kečups no apgāztas pudeles pa baltu galdautu... Bet vai ir vērts lūgt to, kurš savu uguni jau senlaikos neprata nosargāt? Tik vien prata, kā rijīgu ērgli uzrīdīt zādzībā pieķertajam... Po zakonu gor – kto siloi vzjal, ne vor...

Baltas strutas šļācas un šļācas. Tās ietriecas manā ķermenī ar mērķi izplatīt infekciju. To pašu, kas gadu tūkstošu garumā tiek nodota tālāk netīros palagos, siena gubās, izvalstītās pļavās... dažai varbūt palaimējas inficēties uz biljarda galda vai koncertflīģeļa, kādai varbūt pat uz jahtas klāja, kurš smaržo pēc jūras sāls un jūrnieku iekāres. Citām viss ir krietni prastāk. Ar piekrišanu vai bez tās, ar iesildīšanos pirms drudžainā sprinta vai bez tās. Ar tukšiem solījumiem vai bez...

* * *

Tumsa pamazām atslābina savu tvērienu. Saule nav nodzisusi pavisam. Veinemeinena gudrie padomi lai paliek viņam pašam. Automašīna kaucošām riepām ir nozudusi aiz ceļa līkuma. Cenšos izkārpīties no ceļmalas krūmiem. Seja ir asinīs, pa augšstilbu tek uz leju kaut kas lipīgs un gļotains. Sauciet mani par Eridanu. Es gribu, lai mana vārda diena būtu pavasarī. Domine, labia mea aperies...










Tēmas

Penelope

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0