Par Ingas Tropas izrādi "Dāmas" "Teātrī TT"
Izrāde ar nosaukumu "Dāmas", ko "Teātrī TT" iestudējusi Inga Tropa, nepavisam nav par dāmām, ja šo vārdu asociējam ar eleganci, aristokrātiskumu vai turību. Drīzāk par dāmām kā sievietēm, kādu ir tūkstošiem, un šeit der atcerēties, ka Latvija nav šaha dēlis, kur dāma ir figūra ar vislielāko vērtību.
Čaka ielas šarms
Uz notikuma vietu jācilpo līdz Čaka un Matīsa ielas stūrim. Te, jūgendstila nama piektā stāva 10. dzīvoklī, skatītājus (pārsvarā gan skatītājas) laipni sagaida izrādes režisore un aši izstāsta, kur nolikt mēteli, kur atrast labierīcības un kur apsēsties. Dzīvoklis ir plašs un krietni nolaists – īpašas protesta jūtas raisa ar grīdas krāsu nomālētais priekšnama parkets. Ainava – Rīgas centram tipiska, bet, kā vēlāk redzēsim, darbības personu acīs tai netrūkst savas pievilcības. Arī publikai ļauts "iedraudzēties" ar dzīvokļa telpām – ne tikai izrādes laikā, bet arī pēc tās, kad tiekam aicināti izstaigāt istabas, iedzert tēju un nogaršot pašceptu ābolu plātsmaizi.
No poēzijas pie prozas
Inga Tropa līdz šim galvenokārt izpaudusies kā aktrise. Gan Jaunajā Rīgas teātrī, kur Māra Ķimele vēl tad, kad Tropa studēja, uzaicināja viņu spēlēt Irinas lomu "Trīs māsās", gan arī dažādos neatkarīgo teātru projektos. Režisores profesijā Inga Tropa darbojusies ne tik intensīvi un redzami kā viņas kursabiedri, piemēram, Valters Sīlis vai Laura Groza-Ķibere. Izņemot diplomdarbu "Naži vistās", izrādes, kuras Inga iestudējusi, lielākoties ir bijušas metaforiskas, poētiskā vispārinājumā balstītas – veltītas tam, lai pētītu, kā ir uzbūvēta un funkcionē pasaule, kā veidojas attiecības starp cilvēku un dabu. "Dāmas", iespējams, ir sulīgākais un ikdienas dzīvei tuvākais Ingas Tropas iestudējums, kur sadarbība ar trim aktrisēm, scenogrāfu Artūru Arni, kostīmu mākslinieci Austru Hauks, komponistu Edgaru Raginski un gaismu mākslinieku Jāni Sniķeru devusi iedarbīgu rezultātu, prasmīgi strukturējot izrādes realitāti un pārraidot vēstījumu.
Intriģējoši un pat satraucoši
Izrādes stāsts, ko sacerējusi un dramatiskā formā ietērpusi jaunā autore Justīne Kļava, izklāstīts anotācijas apjoma kopsavilkumā un šķiet apnicīgi pazīstams: trīs paaudžu sievietes – māte, meita un mazmeita – mēģina būvēt kopīgu dzīves telpu un uzturēt ģimenes pavardu. Sekmes, kā var iedomāties, ir gaužām vājas. Taču Justīnei Kļavai šo Latvijas sabiedrībai tik ierasto "mizanscēnu" izdodas padarīt intriģējošu un pat satraucošu – gan tāpēc, ka darbības personu attiecībās ir ierakstītas tipiskas uzvedības līnijas, gan tāpēc, ka tās iegremdētas jutekliskās, trāpīgi izvēlētās detaļās, gan arī tāpēc, ka dialogs savērpts tik spraigi un lipīgi, ka burtiski ievelk sevī. Ja nu vienīgi norādes uz pusaugu mazmeitas neparasto literāro apdāvinātību, kas robežojas ar vizionārismu un ko "stulbā" skola nespēj novērtēt, iečirkstas kā smiltis starp zobiem, uz mirkli apdraudot notikumu ticamību.
Labais skaitlis
Par izrādes starta līniju kalpo situācija, kas pazīstama ikvienai ģimenei, kurā aug bērni. Nakts jau iet uz rīta pusi, bet māte (Anna Putniņa) un vecāmāte (Līga Liepiņa) nīkst virtuvē un izmisīgi gaida pārrodamies mazmeitu. Atmosfēra nokaitēta: abas sievietes acīmredzami moka visbaisākās fantāzijas par to, kas ar meiteni varētu būt noticis, tālab viņas viena uz otru izgāž nepacietību un niknumu. Tad noklaudz ārdurvis – puskaila un sapinkojusies, ar pusizdzertu alus pudeli rokā un necenzētas leksikas piemēriem uz lūpām beidzot ierodas mazmeita (Ance Strazda).
Trīs ir labs skaitlis ne tikai izsmeļošai paaudžu pārstāvniecībai izrādes pasaulē. Tas ir labs skaitlis arī attiecību spriedzes uzturēšanai, jo vienmēr ir iespēja diviem apvienoties pret trešo. Spēku samērs nemitīgi mainās. Te māte un vecmāmiņa solidāri klūp virsū mazmeitai par dzeršanu, pīpēšanu un vazāšanos apkārt, te māte un meita vēršas pret omes centieniem kontrolēt situāciju, te mazmeita un vecmāmiņa atrod kopīgu valodu un kritizē mātes raušanos prom no centra dzīvokļa uz Dreiliņiem. Nav svarīgi, par kādu tēmu notiek plēšanās, bet svarīgi, ka tiek atrasts sabiedrotais cīņai pret to, kurš konkrētajā brīdī ir ierakumu otrā pusē.
Nav brīnums, ka šīm trim sievietēm neparko neizdodas iekurt ģimenes pavardu – jo, stingri ņemot, ģimenes jau nav. Ir deformēta pasaule, kurā dramatiski trūkst vīriešu. Omes vīrs Antons ir miris, mātes šķirtais vīrs Jānis strādā un dzīvo Briselē, mazmeitas draugs Kristiāns blandās pa ielām. Par vīriešiem tiek runāts kā par mītiskām, klāt neesošām būtnēm. Viņi ir klātesoši vien domās, jūtās un ilgās – sieviešu garīgās, bet ne fiziskās telpas iemītnieki.
Kameras kontrolējošā acs
Izrādes notikums sākas ar to, ka uz sienas parādās videoprojekcija. Ausīs dun klusa, monotona skaņa, un kamera ved mūs cauri istabām, parādot pie sienas kā gleznu ierāmētu uzrakstu: "Lūdzu, izslēdziet mobilos telefonus!" Nākamajā bildē rakstīts: "Paldies!" Vēl nākamajā: "Brīdinām, ka izrādē šauj." Tādā veidā izrādes veidotāji nodibina spēles noteikumus un dara zināmu, ka skatīties mums līdzēs ne tikai mūsu pašu maņu orgāni, bet arī operatores Elīnas Matvejevas videokameras acs. Varbūt šāds risinājums izskaidrojams ar to, ko Inga Tropa saka kādā intervijā, – satriecošu iespaidu uz viņu savulaik atstājusi izrāde "Tālāk!", kur Alvis Hermanis skatuves norisēm lika sekot gan tiešā veidā, gan videoprojekcijā –, tomēr kameras izmantojums nav saistīts tikai ar nostalģiskām atmiņām vien. Tam ir svarīga loma izrādes vēstījuma organizēšanā.
Kamera darbojas kā skatītāja acs – skatītājs ieiet tajā istabā, kur kamera viņu ieved. No vienas puses, tas pastiprina skatītāja mobilitāti telpā. No otras puses – ar kameras palīdzību īstenotā totālā kontrole pār skatītāja aci režisorei ļauj ierobežot to, ko skatītājs redz. Kamera liek viņam ciešāk paskatīties uz detaļām vai pakāpties atpakaļ un palūkoties ar aptverošu skatu, nosakot, kā un kādi atsevišķi tēli savienosies, lai veidotu izrādes vēstījuma līniju un ritmu.
Vēl viena tehnoloģiskā pastarpinājuma funkcija – distancēt skatītāju no notiekošā, likt viņam paskatīties uz norisēm no malas. Izrādes sākumā ir situācija, kurā ome un māte, raujot viena otrai no rokām katliņu, saplēšas un no virtuves izskrien priekšnamā. Tur sākas īsts jandāliņš ar kaušanos un matu plēšanu, līdz mazmeita neiztur un izšauj no gāzes pistoles. Šo ainu publikai ir iespēja vērot gan "dzīvajā", jo priekšnams ir labi pārredzams no telpas, kurā sēž skatītāji, gan uz sienas – ekrānā. Fiziski skatītāji atrodas vienā telpā ar notiekošo, bet kamera viņiem liek paraudzīties uz ģimenisko plūkšanos no malas, pievēršot uzmanību norises groteskajam raksturam.
Dvēseļu interjeri
Visbeidzot – kamera ļauj skatītājam ietiekties indivīda dvēseles pasaulē, jo darbības personu sejas tiek pievilktas tuvplānā un tajās nolasāmas vissīkākās emocionālās nianses un jūtu vibrācijas.
Līgas Liepiņas seja un darbošanās vien ir vesels romāns. Aktrises radītajam tēlam līdzi nāk arī viņas bagātā filmu pieredze, spēja pārdzīvojuma dramatismu apvienot ar humora izjūtu. Ome Marija ir visnoslēpumainākais izrādes varonis, kas nemitīgi spēlējas ar realitāti. Gluži neiespējami pateikt, vai viņas stāsti par asinsspiedienu un visbaisākajām slimībām ir tikai šantāža vai arī tik tiešām izredzes palikt vienai viņā izraisa spēcīgu fizioloģisku reakciju. Veca cilvēka stūrgalvība un aprobežotība omē paradoksālā kārtā sadzīvo ar iecietību un dziļu situācijas izpratni. Protams, ka šāda spēcīga, harismātiska un iespaidīga personība iedzen mazvērtības kompleksos meitu, ko spēlē Anna Putniņa – aktrises meita arī dzīvē.
Staņislava ir Annas Putniņas pēdējā laika interesantākā loma. Smalki sejas vaibsti, dziļi iegrimušas acis, kurās vīd sarūgtinājums par to, ka nav spēka dzīvot pašai savu dzīvi. Brīžam ļauna, brīžam nogurusi, Staņislava cīnās par savas meitas mīlestību un izmisīgi cenšas atbrīvoties no omes gandrīz dēmoniski nomācošā iespaida. Starp citu, visas trīs sievietes savām neveiksmēm meklē cēloni un atrod to ārpus sevis. Arī mazmeita Kitija, ko spēlē Ance Strazda. Jaunā aktrise ir gan fotogēniska, gan spontāna un nesamāksloti tieša savās izpausmēs. Kamera, sekojot viņai, tuvplānā rāda jaunu, skaistu seju ar lielām, tramīgām acīm, kas asi kontrastē ar brutālo izturēšanos un tīši vaļīgo runas manieri.
Mīlestības terors
Izrādes finālā ome paliek Čaka ielas dzīvoklī viena. Meita aizbrauc uz saviem Dreiliņiem, mazmeita pazūd centra ielu labirintos: varbūt dodas pie mātes, varbūt – tepat pie drauga. Varbūt aiziet pavisam, varbūt – uz atgriešanos. Šāds, it kā nenoteikts, fināls raisa uzticību, jo izrādes veidotāji iztiek bez acī iebakstīta morāles pirksta vai melodramatiskas samierināšanās.
"Dāmas" Latvijas teātra ainavā tematiski un pēc noskaņas sasaucas ar tādiem agrāk tapušiem iestudējumiem kā Regnāra Vaivara "Apglabājiet mani zem grīdas" un Vladislava Nastavševa "Cerību ezers". Tās ir izrādes par mīlestību, kura izpaužas mokošās, deformētās, teju vai perversās formās: kā vēlme kontrolēt, kā vēlme paturēt, kā vēlme dzīvot otra cilvēka vietā, kā kopā būšanas vēlme apvienojumā ar nespēju būt kopā. Kā psiholoģisks terors galu galā. Ja Sartrs uzstāja, ka elle ir citi cilvēki, Ingas Tropas iestudētās izrādes realitāte ļauj precizēt: elle ir vistuvākie cilvēki – tie, kurus mīlam. Cilvēki, no kuriem pat aizejot nevaram aiziet prom.
Foto: Jānis Deinats
0