Elle

Es lidoju pretī gaismai. Vienmēr. Mūžīgi. Es saprotu, ka vairs neesmu, bet tas nemaz nešķiet traģiski. Liekas, ka gaisma mani velk sevī, taču, lai cik ļoti es tai tuvotos, tā vienmēr paliek tikpat tālu kā vienmēr. Kā pirms tam. Esmu viegls, itin kā es nesvērtu neko, un bezgalīgi levitēju pretī gaismai. Nemaz nezinu, cik reizes savas dzīves laikā biju dzirdējis vārdus "dodies pretī gaismai", taču mana dzīve ir beigusies, un došanos pretī gaismai nemaz neesmu spējīgs kontrolēt – tā vienkārši notiek, un tā tas ir nepārtraukti, bezgalīgi. Viss, ko zinu, ir tas, ka es esmu bijis.
Un es atceros visu. Es atceros, kā mani reiz sauca, atceros visu, kas man ir teikts, ko esmu domājis, ko esmu redzējis vai jutis. Es lidoju pretī gaismai, vairs neesmu tas, kas es mēdzu būt, neesmu tas, par ko mani mēdza saukt, ar mani nav noticis tas, kas ar mani reiz ir noticis, un šī atmiņa ir viss, kas man ir atlicis.
Un es atceros visu. Ne tikai spilgtos brīžus, ko mēdzu atcerēties tad, kad es biju, bet gan tos, ko aizmirsu tad, kad mans prāts vēl tikai aptvēra to, kas ir bijis, ir un būs. Un tas sākās tā...

Es piedzimu. Jeb, pareizāk sakot, es kļuvu. Man šķiet, ka esmu bijis pirms tam, taču tajā brīdī es biju pirmo reizi, lai kura reize tā patiesībā arī nebūtu. Cilvēki vērās uz mani no augšas un runāja paaugstinātā balsī, un es zinu, ka viņi patiesībā tā nerunā. Viņu balsis bija mīkstas, viņu balsis bija maigas un runāja aplinkus, tās runāja ne to, ko tās domāja, tās runāja to, ko tām vajadzētu teikt. Tās šķietami mani mīlēja par spīti tam, ka tas nebija obligāti.           
Es augu. Katrs nākamais gads šķita īsāks. Es iemācījos staigāt, es iemācījos runāt, es iemācījos domāt, taču cilvēku balsis ar laiku kļuva skarbākas, cietākas. Viņi vairs nemēdza teikt to, ko viņiem vajadzētu teikt, viņi teica, to, ko viņi gribēja, un es vairs viņus nespēju ierobežot ar to, ka es eksistēju. Es jautāju. Visu, ko es nesapratu, un viņi man atbildēja. Cits pacietīgi, cits – ar katru nākamo jautājumu agresīvāk. Es atceros visu. Švīkas uz virtuves nobružātās grīdas, ikkatru rotaļlietu. Zilo plīša zaķi, rozā plastmasas bumbu, tagad atceros, kā tās deformējās, palēnām, līdz pazuda no manas toreizējās dzīves pavisam. Es augu.
Es pamodos agros rītos, kamēr citi vēl gulēja. Gaisma mirdzēja cauri logiem, cauri aizkariem, es blenzu. Es gulēju uz muguras un vēros uz puķainajām tapetēm, un centos iegaumēt tieši to ziedu, tieši to vienu, uz kuru es blenzu četrpadsmit minūtes un divdesmit sešas sekundes, tomēr ātri par šo tapešu ziedu aizmirsu. Tomēr tagad es atceros. Es atceros reizi, kad māte gāja uz darbu un pieteica man pateikt tēvam, lai Ziemassvētku eglīti iestiprina egles kājā un noliek dzīvojamajā istabā ar trīssimt piecdesmit trīs kvadrātiem uz tapetēm, tomēr tēvs man neticēja un sakliedza uz mani, tāpēc es raudāju divdesmit sešas asaras četrdesmit deviņu minūšu laikā. Un manam brālim bija vienalga. Man bija četri gadi un trīssimt divpadsmit dienas.
Skolā mani nosauca par zaķzobi deviņdesmit divas reizes. Es raudāju sešās no tām. Es atceros katru no reizēm, es atceros katru no cilvēkiem, kas man to teica, un pieciem no viņiem es mēģināju atriebties uzbrūkot, taču es biju pārāk vājš un vienmēr to nācās nožēlot. Kad man bija septiņi gadi un simt sešpadsmit dienas, mana māte man pirmo reizi pateica, ka ir vienalga, cik reižu man sāpēs, kad es ar kādu sastrīdos, galvenais – arī otrs dabū ciest. Pēc pāris gadiem manus zobus iejoza metāla konstrukcijas, kas simt divpadsmit reižu lika mani nosaukt par dzelzceļu, un divdesmit trīs no šīm reizēm es attēloju vilciena skaņas, lai savu dzīvi padarītu vieglāku. Kad man bija trīspadsmit gadi un sešpadsmit dienas, mana māte man mācīja, ka, pasmejoties par sevi ātrāk, kā to dara citi, atņem ļaunprātīgo prieku mani apsmiet, tāpēc es arī to darīju visu atlikušo dzīvi.
Man nebija draugu. Bija tikai cilvēki, kas ar mani bija gatavi runāt, tomēr ar laiku tas mainījās. Līdz brīdim, kad man bija piecpadsmit gadi un deviņas dienas, par saviem draugiem es saucu piecus cilvēkus. Kad man bija sešpadsmit gadi un simt sešpadsmit dienas, divi no tiem man iemācīja smēķēt. Tajā pašā oktobra vakarā es pirmo reizi piedzēros, izdzerot piecas pudeles alus. Es gulēju uz dzīvokļa grīdas un vēros griestos vairāk nekā divdesmit minūtes, līdz izvēmos divreiz.
Astoņpadsmit dažādi cilvēki man bija teikuši, ka smēķējot es ātri nomiršu. Manas dzīves laikā man tas tika pateikts divsimt divas reizes, taču es neklausījos. Patiesībā pat es sevi attaisnoju, jo, nepaņemot cigareti, es neiepazītos ar cilvēkiem, kuri apaudzēja manu dzīvi ar jēgu. Un es viņiem centos dot pretī. Visu, kas manī vien bija. Un tikai tāpēc, ka es paņēmu vienu cigareti. Un vispār – smēķēšanu var uzskatīt par vēža barošanu, taču, ja cigarešu paka ir tukša, tad vēzis ir tikai horoskopa zīme, kas nav pat mana.
Es atceros lietas, kas pirms tam, šķiet, bija zudušas uz mūžu. Kā mēs divatā sēdējām aptumšotā istabā – sarkanām acīm, smieklos sastingušu seju – un runājām par to, kā rozetēs saspraust šķīvjus un krūzes un ka liesas vietā mums ir nekas cits kā delikāts Orākuls, kas viedi un informatīvi pareģo brūnu Jauno gadu, kamēr pēdu buljons var nokļūt ellē caur portāliem padusēs. Bija neremdināmas slāpes un nepārtraukts izsalkums. Tas nebija legāli.
Un vēl es atceros sapņus. Augstos pludmales krastus ar kārtainām, krāsainām smilšu kāpām, milzīgu, zaļu samuraju katanu, kas, neviena nevadīta, debesīs šķēla mākoņus. Tagad būtu iespējams pat saskaitīt vasaras raibumus uz elektrošoka skartās un pikapa bagāžniekā gulošās Pokahontas sejas, pirms mani apcietina ķeglis uzvalkā. Tomēr sapņus es nesaprotu vēl aizvien. Varbūt tas nozīmē, ka pats tādā esmu? Un varbūt es pats esmu sapnis.
Vienīgā, ko es atceros tik spilgti kā dzīvē, ir viņa. Katru detaļu, katru sīkumu. Bija brīnums, ka man nekad nebija ienācis prātā izskaitīt visus zeltaini brūnos matus uz viņas galvas un sekot līdzi katram, kas no tās izkrīt. Katru vārdu, ko viņa teica, es būtu varējis pusbalsī nočukstēt jebkad un jebkur savas dzīves laikā, un to es arī mēdzu darīt, kad viņas vairs nebija. Viņa bija mana tikai divus mēnešus un divas dienas, līdz mana sirds smalki un uzmanīgi tika izņemta no manām krūtīm un iemesta sausajā tualetē, un es vairs neredzēju ne viņu, ne savu sirdi.
Turpmāk es vairs nemainījos. Viņa sagrozīja manu dzīvi un, tikpat vētraini kā ieradusies, to pameta, izskalojot manas smadzenes kā cunami vilnis. Un es strādāju, es sēdēju, es domāju, bet tā īsti par neko. Es nekad vairs neatradu nevienu citu. Cilvēki smējās par mani, jo biju ļāvis vienam cilvēkam mani padarīt par mūžīgu pusaugu meiteni, kas neko citu nevēlas, kā tikai ciest. Un es to arī darīju. Turpmāk mani draugi cits pēc cita pazuda. Mani nosauca par muļķi četrsimt trīspadsmit reizes, no kurām divsimt viena tika izteikta, man nedzirdot. Es strādāju, es sēdēju, es domāju, bet tā īsti par neko.
Man nebija ne jausmas, kur palicis laiks. Mana mūžīgā un mokpilnā prokrastinācija aizliedza man darīt to, ko man bija vajadzējis darīt – dzīvot. Un tas bija darbs, ko biju atlicis itin kā nevēlēdamies, itin kā varētu to atlikt kā pēdējā brīža eseju skolas laikā, kad tev ir mēnešiem laika, taču pēdējā naktī tu izmisis sēdi pie galda un plūc no galvas savus matus. Un brīnies, ka esi plikpauris. Manā dzīvē tā notika trīs reizes. Tomēr tas bija tad, kad es eksistēju, nevis mēģināju dzīvot. Par vēlu to sapratu, taču centos. Par vēlu. Bija pagājuši sešdesmit pieci gadi un septiņdesmit divas dienas, kopš piedzimu, un tā bija diena, kad staigāju pēdējo reizi. Es biju sēdējis tik ilgi, tomēr tagad es saprotu, ka biju steidzies sēdēt, un ratiņkrēslam ir vienalga, vai tu vēlies sēdēt vai nē. Vēlme turpināt sēdēt izgaisa, un es izvēlējos aiziet. Es pametu ķermeni caur pēdām.
Otrā pusē ratiņkrēslu nav, tāpēc, ja nav iespējams staigāt, neatliek nekas cits kā vien dejot. Es pametu ķermeni caur pēdām.
Savu dzīvi es varu vērot kā bezgalīgu filmu. Es, mūžīgi mūžos, vienmēr un visu laiku tuvojos gaismai, jo manis vairs nav, varbūt arī nekad vairs nebūs, un viss, kas man vēl ir atlicis, ir atmiņas par aizgājušo dzīvi, ko tagad varu pārskatīt atkal, un atkal, un atkal. Un tagad es arī saprotu, ka nav ne paradīzes, ne elles, ir tikai atmiņas, no kurām nav iespējams izbēgt, un tikai tas, kā es biju dzīvojis savu dzīvi, spēja izlemt, vai es tagad atrodos paradīzē vai ellē.