Ar bērniem
30.04.2013

Ekskursijā ar bailēm

Komentē
1

Image

Recenzija par Paula van Lona grāmatu "Šausmu autobuss" Izdevniecība "Liels un mazs" (2013)

Pirmoreiz lasot budisma pirmsākumu leģendu – par Gautamas tēvu, kas savu dēlu mēģinājis par visām varītēm pasargāt no sāpēm, bēdām un nāves, – man šķita, ka tas nu gan ir bijis viens traks un despotisks cilvēks. Tagad, par šo jautājumu domājot, man drīzāk šķiet – re, paveicās cilvēkam nodrošināt bērnam ideālus dzīves apstākļus, saulainu bērnību bez nekādām psihotraumām. Nu, pat ja man ir skaidri zināms, ka ar laiku jau bērni saskarsies ar bēdām, šausmām un nelaimēm, tad gribas šo brīdi pēc iespējas attālināt.

Tomēr, pat ja ir iespējams pasargāt bērnu no briesmām, tad no bailēm man nav izdevies nosargāt vēl nevienu no viņiem, vai tās būtu zīdaiņa komiskās izbailes, pamostoties no negaidīta trokšņa, vai bailes no sliktiem sapņiem un tumsas, vai arī bailes, ka mamma tevi sabārs, atstās mājās, aizmirsīs tramvajā, vai arī varbūt naktī pa piektā stāva logu iekāps laupītājs un tevi nolaupīs. Un, ja šīs bērnu bailes izklausās sirreālas, tad ko gan var teikt par vecāku bailēm, ka bērni saslims, pazudīs, būs nelaimīgi, izaugs par neģēļiem, sasniegs pusaudža vecumu ar visām izrietošajām sekām, nokritīs no divstāvu gultiņas vai pateiks bērnudārza audzinātājai kādu no tiem vārdiem, ko mamma un tētis reizēm saka, bet ko nekad nedrīkst teikt.

Bailes vienmēr ir bijušas cieši saistītas ar iztēli; briesmoņi bieži tiek traktēti kā iztēles blakusprodukts, bieži vien – dīkas, iracionālas domāšanas rezultāts. Vai mūžam aizņemti, racionāli domājoši cilvēki, kas ikdienā iztēli pielieto mazāk, arī baidās mazāk? Un, tieši otrādi, vai bērni, kas nav pazaudējuši dabisko radošumu, gluži dabiski baidās vairāk? Un varbūt tieši ar iztēles “atvēršanos” saistāms tas, ka ļoti bieži iracionālas bailes bērniem  rodas tieši pēc teātru apmeklējumiem, grāmatām un filmām.

Lai kā tas arī nebūtu, šausmu autobusā iesēžas ikviens bērns – cits agrāk, cits vēlāk –, un līdz ar bailēm nāk arī vēlme un vajadzība tās “pieradināt” salīdzinoši drošos apstākļos – t.i., nevis lēkājot pāri Elles rīklei, bet lasot grāmatas par lēkāšanu pāri Elles rīklei. Vai, šajā gadījumā, atverot Pola van Lona “Šausmu autobusu”.

“Šausmu autobusā” apvienoti desmit dažādi stāsti. Tie sakārtoti lasiskajā “stāsts stāstā” struktūrā, kas pati par sevi ir iztēli un iejušanos rosinoša: ja stāstā stāstītie stāsti ir uztverami kā “nereāli”, tad salīdzinājumā virsstāsts kļūst “reālāks”. Stāsti ir rakstīti nopietni, ar lielu cieņu pret bērnu un pusaudžu baiļu avotiem, šeit nav nekādas muļķošanās, komisku atrisinājumu vai citu vieglu risinājumu – katrs stāsts principā var nobiedēt arī pieaugušo.

Desmitgadīgais Džonatans šo grāmatu izlasīja rekordtempā, un viņa atsauksme (ar nelielu satura atklāšanu) ir šāda: “Šajā grāmatā bija daudz biedējošu stāstu. Man patika tas, ka grāmatā ir daudzi stāsti viens otram blakus (viens par braucienu Šausmu autobusā, pārējie: rakstnieku stāstītie). Līdzīgi bija arī grāmatā “Mumintēta memuāri”. Visinteresantākie stāsti bija par kaķu zāli un par gleznu. Man vislabāk patika grāmatas beigas, kur rakstnieks pārvērtās par vilkaci. Visbriesmīgākais bija stāsts par zābaku. Es ieteiktu šo grāmatu bērniem no 6 līdz apmēram 10 gadu vecumam. Šo grāmatu nevajadzētu dot bērniem, kuri baidās no tumsas, jo grāmata to pastiprinās.”

(Piezīmēšu, ka par 10 gadiem kā augšējo robežu es varētu arī pastrīdēties, jo daži no stāstiem pieskaras attiecību tematikai, kas varētu būt aktuāla vismaz līdz 12 gadiem, ja ne vēl ilgāk.)

Sešgadīgā Lia pret “Šausmu autobusu” izturas ambivalenti – dažkārt viņai šie stāsti patīk (vēl jo vairāk tāpēc, ka tos viņai priekšā lasu es), citkārt garlaiko – it īpaši tajās vietās, kur šausmu pamatā ir psiholoģiskas dabas dilemmas. Visasāko reakciju izsauca stāsts, kas man likās visnevainīgākais – par kaimiņiem briesmoņiem un viņu bērniņu. Lia acīmredzot nevarēja piedot briesmoņu zīdainim, ka tas ir sagrauzis rotaļu lācīti, un bija ar mieru atkal pievērsties grāmatai tikai tad, kad es viņai pastāstīju, ka briesmonim spēļu lācītis ir līdzīgs kā viņas cepums-lācītis Bārnijs.

Grāmatā apkopotajos stāstos šausmu avots var būt divējāds – tā var būt kāda lieta, kas ienesta mājās no ārpasaules un izjauc ierasto, pazīstamo harmoniju (tāda ir kaķu zāle, noslīkušā kapteiņa Mordehaja acs, tēva nopirktā glezna u.c.). Šie stāsti bija viegli uztverami un izklaidējoši – un ar labām beigām. Turpretī patiesi neomulīgu sajūtu radīja stāsti, kuros šausmu avots ir pašā bērnā. Tas var būt personificēts kādā ārējā tēlā. Piemēram, ādas krēsls, kas ir piesūcies ar bērnu baiļu sviedriem, un kopā ar palaidņiem izcieš skolotāja bāršanos, atdzīvojas un aprij skolotāju. Vai meitene Kika, kuru terorizē puikas, atrod glābiņu pie vecas sieviņas – kas savukārt piepilda meitenes vēlmi, kaut puikas pazustu. Stāstā “Glezna” šausmu avots ir jau no bērnu dienām sāpināta un aizvainota sieviete, kas, visa mūža garumā krājusi naidu un sāpes, spēj iznīcināt visu dzimto ciematiņu. Bet stāstā “Zābaks” (kas visvairāk biedēja Džonatanu un par ko Lia apgalvoja, ka tas viņai paticis vislabāk) šausmu avots ir bērnu vainas apziņa par iespējamu noziegumu, kurā viņi tā arī neuzdrošinās atzīties.

“Šausmu autobuss” ir grāmata, kas iepazīstina bērnus ne tikai ar šausmu literatūru, bet arī ar labākajiem modernās literatūras elementiem – tur ir gan (senais un vienlaikus aktuālais) “stāsts stāstā”, gan apburošs paradokss: ja grāmatā, ko uzrakstījis rakstnieks, pastāvīgi tiek atkārtots, ka “rakstnieki vienmēr melo”, vai tiešām viss rakstītais ir meli vai arī patiesība? Tāpat arī valodas risinājumi ir interesanti un prasa iedziļināšanos – piemēram, bieži vien emocionālais stāvoklis tiek izteikts ar īsiem, aprautiem mikroteikumiem, kas veido asociāciju lauku. Diemžēl gan valodas prieku nedaudz sabojā nereti sastopamās korekcijas kļūdas (izlaisti vai nepareizi uzrakstīti vārdi).

Gan valodas, gan stāstu sarežģītības dēļ es ieteiktu šo grāmatu bērniem no apmēram 2. klases vecuma; galvenā robežšķirtne varētu būt – vai bērns jau ir sācis “patstāvīgi” baidīties no tumsas, sliktiem sapņiem vai laupītājiem. Nebūtu taču labi, ja “Šausmu autobuss” izdarītu tieši to, kam paredzēts: visādi citādi mierīgu un bezrūpīgu mazuli pārvērstu trauksmaini bravūrīgā bērnā, kam stāsti “nepavisam neliekas briesmīgi”, bet aizmigt gan nav iespējams.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!