Reti kurš apšaubīs, ka Latvijas attīstības galvenais faktors ir cilvēks, jeb, kā mēdz teikt, humānais kapitāls. Tas allaž tajā vai citā formā ticis minēts praktiski jebkurā vidējā vai ilgtermiņa valsts plānošanas dokumentā, uzsverot arī tā konkurētspēju. Piemēram, Nacionālajā attīstības plānā 2020 atzīmēts, ka "Latvijā ir starptautiski konkurētspējīgas augstskolas, kurās strādā starptautiski novērtēts un kvalificēts akadēmiskais personāls", bet "Latvijas zinātne ir koncentrēta zinātniskajos institūtos, kas ir konkurētspējīgi pasaules līmenī".
Par šo apgalvojumu atbilstību reālajai īstenībai tomēr ir pamatotas šaubas. Latvijas Universitāte ir vienīgā, kura pāris izplatītākajās starptautisko rangu sistēmās, kur vērtētas Pasaules un Eiropas augstākās mācību iestādes, parādās kaut kur tālu lejasgalā, bet citās neviena mūsu augstskola nav atrodama vispār.
Arī inovāciju jomā ES dalībvalstu vidū Latvija daudzu gadu laikā ir vienā no pēdējām vietām bez jebkādām pazīmēm par situācijas uzlabošanos. Tad par kādu konkurētspēju mēs šeit runājam? Vairumā dzīves un ekonomikas jomu mēs Eiropā patiesībā esam – labākajā gadījumā – pelēcīgas viduvējības.
Par laimi, ne visur. Ir viena otra joma, ar kuru varam patiesi lepoties. Piemēram, kultūra un sports, kur mums ir un jau gadu desmitiem ilgā vēsturē vienmēr bijušas iespaidīgas pasaules līmeņa zvaigžņu plejādes. Tas nepārprotami liecina par augstu nācijas garīgo spēju potenciālu, jo izcilības nerodas no nekā, to attīstībai nepieciešama radoša, atbalstoša un stimulējoša vide.
Daudzas valstis jau sen sapratušas, ka kultūra un sports nav atsevišķas nozares, bet sabiedrības dzīves telpa, kurā veidojas tās indivīdu cilvēciskās vērtības, kas nepieciešamas viņu pašu un valsts attīstībai – radošums, kreatīva, abstrakta domāšana, mērķtiecība, kas cilvēku dara aktīvāku un uzņēmīgāku. Lai tas tā notiktu, ir nepieciešama kvalitatīva kultūras un sporta infrastruktūra, gluži tāpat, kā tas ir tautsaimniecībā ar ceļiem, elektrolīnijām, komunikāciju tīkliem u.tml. No šī viedokļa svarīgi atgriezties pie pirms krīzes aizsāktā Jauno trīs brāļu (JTB), sporta stadiona u.c. projektiem. Viens no JTB – Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekts jau ir īstenots. Taču tālāko virzību uz priekšu ar citiem projektiem bremzē ne tik daudz naudas trūkums, cik daļā sabiedrības izplatītie iesīkstējušie aizspriedumi, ka tie ir izdevumi, kurus var atļauties tikai tad, kad apmierinātas citas, it kā aktuālākas tautsaimniecības vajadzības. Piemēram, kāda novada domes priekšsēdētājs TV intervijā nesen emocionāli iesaucās – kādas var būt runas par kaut kāda Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību, ja mums ceļi sabrukuši?
Jā, patiešām, par Laikmetīgās mākslas muzeju. Vai mums to vajag, vai tomēr jānogaida, kamēr ceļi sabūvēsies, aizsardzības spējas nostiprināsies, skolotājiem algas tiks gana palielinātas, mediķiem arīdzan utt.? Visam vajadzīga nauda, bet kur to ņemt?
Latvija nav vienīgā, kas risina šādus sāpīgus jautājumus. Piemēram, Spānijā, Basku zemē, ir neliela Bilbao pilsēta. Tā iedzīvotāju skaita ziņā ir ievērojami mazāka par Rīgu – 353 tūkstoši iedzīvotāju, un tikai ar apkārtējām piepilsētām un satelītu pilsētiņām to skaits sasniedz nedaudz vairāk par 950 tūkstošiem. Šis kādreiz plaukstošais, kūsājošas, dzīvības pilnais Spānijas otrais attīstītākais industriālais centrs pēc tuvējo dzelzsrūdas depozītu izsīkšanas pagājušā gadsimta vidū sāka grimt arvien dziļākā stagnācijā, bet astoņdesmitajos gados to pārņēma dziļa industrijas krīze. Rūpnīcas tika slēgtas viena pēc otras, cilvēki pilsētu pameta. Kļuva skaidrs, ka lielindustrijai pilsētā nav nākotnes un perspektīvai attīstībai jāmeklē citi dzinējspēki. Kā vienu no virzieniem tika nolemts pamēģināt tūrisma piesaisti. Lai Bilbao kļūtu tūristiem interesanta, bija nepieciešama attiecīga infrastruktūra, un tā arī tika mērķtiecīgi radīta. Tika uzbūvēta mūsdienīga, komfortabla dzelzceļa līnija, kas savienoja Bilbao ar Las Arenas dzīvojamo rajonu Biskajas līča piekrastē, tur tika iekārtotas ērtas pludmales, izveidojās vieta, kas funkcionālā ziņā līdzīga mūsu Jūrmalai.
Taču īstu impulsu tūrisma attīstībai deva Bilbao Gugenheima muzeja uzbūvēšana 1997. gadā. Ja 1995. gadā Bilbao apmeklēja vien 25 tūkstoši tūristu, tad 2009. gadā to skaits sasniedza 615 tūkstošus – pieaugums gandrīz 25 reizes.
Tiesa, Gugenheima muzejs kā tūristus piesaistošs objekts nav vienīgais. Daudzi muzeja apmeklētāji papildus viesojas arī Bilbao teātrī (Teatro Arriaga), apmeklē Bilbao stadionu (San Mames Stadium) vai arī Jūrniecības muzeju (Museo Maritimo Bilbao Ria de Bilbao). Tas, līdzīgi kā Gugenheima muzejs, ne vien izceļas ar savu unikālo arhitektūru, bet ir izveidojis vēsturisku, rekonstruētu kuģu floti, kas piedāvā interesentiem aizraujošus, romantikas pilnus ceļojumus. Ar modernām navigācijas ierīcēm aprīkotas barkas, šoneri un brigas ļauj izbaudīt aizgājušo gadsimtu jūras romantiku. Zvilnot uz to klāja, stundām ilgi var vērties vēja piepūstajās buras virs galvas un klausīties brāzmu svilpošanu kuģa takelāžā, pilnībā aizmirstot krastā palikušās ikdienas rūpes un rutīnu.
Apmēram trešdaļa Bilbao tūristu apmeklē arī apkārtējo teiksmaino Basku zemi ar gleznainajām kalnu un ieleju ainavām, daudzajām atpūtas vietām ar pārpilnajiem vīna krājumiem no La Rioja provinces kaimiņos, kā arī netālo San Sebastjanu ar tās slavenajiem filmu festivāliem.
Papildus tam pēc moderna Euskaldunas konferenču centra un koncertzāles uzbūvēšanas bankrotējušo kuģubūves doku vietā Bilbao pārvērtās arī par aktīvu biznesa tūrisma centru, kur visa gada laikā notiek starptautiskas konferences, semināri un citas biznesa aktivitātes, kā arī dažādi atpūtas un izklaides pasākumi.
Lai cik tas neliktos dīvaini, taču tieši Gugenheima mākslas muzeja atklāšana izrādījās tieši tas, kas līdz ar citiem objektiem pilsētā un interesantām vietām apkārtnē, radīja sava veida gravitācijas centru jeb kritisko "kultūras telpas masu", kas – nepārspīlējot var teikt – "uzspridzināja" pasaules interesi par pilsētu, paceļot to nesalīdzināmi augstākā līmenī.
Bilbao municipalitāte lēsa, ka nodokļu apjoms no naudas, ko tikai muzeja apmeklētāji vien atstāja pilsētas viesnīcās, kafejnīcās, veikalos, transportā u.tml., sasniedza 100 miljonus eiro gadā jeb proporciju 1:5 pret paša muzeja ieņēmumiem no biļešu pārdošanas un citām aktivitātēm. Rezultātā trīs gadu laikā municipalitātes budžeta ieņēmumi ar uzviju pārsniedza veiktās investīcijas muzeja būvniecībā.
Bilbao pāreja no industriālā uz pakalpojumu attīstības modeli, kura pamatā ir kultūras un atpūtas aktivitātes, ir izcila. Tas ir patiess veiksmes stāsts. Taču tas pasaulē nav nekas unikāls. Arī kādreizējie leģendārie Lielbritānijas industriālie un tirdzniecības centri, kā Glāzgova, Mančestra, Liverpūle, Kārdifa u.c., 20. gs. otrajā pusē sāka arvien vairāk grimt stagnācijā. Pateicoties tehniskajam progresam, it īpaši informātikas un telekomunikāciju tehnoloģijām, biotehnoloģijai, farmācijai u.c., ko veicināja straujā izglītības un zinātnes attīstība, tradicionālā ražošana šajās pilsētās arvien vairāk pārstrukturējās vai pat "pārceļoja" uz citiem pasaules reģioniem. Radās jautājums – ko darīt ar novecojošiem industriālajiem centriem, kas bija kļuvuši par depresīvām zonām, kuras, līdzīgi kā savulaik Bilbao (piebildīsim – arī Latvijā šobrīd), arvien lielākā skaitā pameta cilvēki? No 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem ar Lielbritānijas valsts atbalstu tika izstrādātas šo zonu reģenerācijas programmas, kurās viena no galvenajām komponentēm bija māksla un kultūras aktivitātes. Drīz vien tika arī konstatēts, ka investīcijas un izdevumi mākslā ģenerē ievērojamus ieņēmumus citos tautsaimniecības sektoros, jo cilvēki tiecās paši radīt sev jaunas darbavietas, ja bija zudušas iepriekšējās, lai tikai varētu izmantot sociālos, kultūras, izklaides u.c. labumus viņu dzimtajās vietās. Tas kalpoja par pamatu turpmākai valsts un municipālā finansējuma palielināšanai mākslai un kultūras pasākumiem par depresīviem deklarētajos reģionos.
Pētījumi Lielbritānijā u.c. valstīs atklāja būtiskas strukturālas izmaiņas, kas pirms 25 – 30 gadiem aptvēra sabiedrību un ekonomiku lielākajā daļā Rietumu pasaules. Radās jēdziens – radošās industrijas. Mākslu un kultūru vairs nevarēja uzskatīt par interešu nodarbi, kam nav tieša sakara ar tautsaimniecību. Izrādījās, ka mūsdienu tautsaimniecība bez radošajām industrijām nemaz nav spējīga attīstīties.
Kur un kā rodas pozitīvais ekonomiskais efekts no radošajām industrijām, ja zināms, ka, piemēram, muzeji bez valsts un pašvaldību dotācijām dzīvot nevar? Arī Latvijas LMM projekta īstenošana šobrīd tiek vērtēta ap 25 miljoniem eiro. Savukārt saskaņā ar Francijas konsultāciju firmas Lordeurop aprēķiniem LMM gada budžeta deficīts veidotu ap 1.1 – 1.2 miljoniem latu (1.6 – 1.7 milj. eiro). Tas nozīmē, ka desmit gadu laikā LMM naudas plūsma būtu negatīva – tiešie zaudējumi 41-42 milj. eiro, bet ar privātiem ziedojumiem, sponsoru iemaksām u.tml., zaudējumi tik un tā būtu ap 37 miljoniem eiro.
Taču aprēķinos nereti netiek ņemts vērā cits nozīmīgs faktors – multiplikatīvais efekts, kas rodas citās pakalpoju sfēras jomās. Lielbritānijā veiktie aprēķini rāda, ka katra darbavieta mākslas institūcijās (muzeji, galerijas, izstādes un tml.) rada no 1.8 līdz 2.8 darbavietām citās jomās (Myerscough (1988)). Pieņemot, ka LMM pastāvīgo darbinieku skaits būtu ap 70 cilvēkiem, pēc iepriekš minēto aprēķinu analoģijas var lēst, ka Latvijas tautsaimniecībā papildus būtu nodarbināti vēl ap 126 līdz 196 cilvēki.
Pieņemot aprēķinos vidējo skaitli – 150 papildu darbavietas –, to viena gada laikā radītā summa IKP izteiksmē būtu gandrīz 39 miljoni eiro. Līdz ar to varam konstatēt, ka LMM radīto papildu darbavietu tautsaimnieciskais efekts ne tikai pilnībā kompensē muzeja 37 miljonus eiro lielos ikgadējos zaudējumus, bet rada arī nelielu peļņu 2 miljonu eiro apmērā.
Ir vēl viens faktors, kas būtiski ietekmē muzeja ieņēmumus, – tūrisms. Kā minējām Bilbao piemērā, šie ieņēmumi veidojas no muzeju ārvalstu apmeklētāju maksājumiem transportā, viesnīcās, kafejnīcās utt. Bilbao municipalitāte bija secinājusi, ka šie ieņēmumi veido proporciju 1:5 pret muzeja kopējiem visa veida ieņēmumiem, lai gan citi aprēķini citos piemēros (Forbes 2002) rāda, ka šī attiecība ir vismaz 1:13. Mēs aprēķinos izvēlēsimies konservatīvāko attiecību – 1:5 jeb apmēram 6.5 miljoni eiro gadā. Desmit gadu periodā tas veidotu 65 miljonus eiro lielu papildu ienākumu tautsaimniecībā. Saskaitot šo summu ar iepriekš aprēķināto peļņu – 2 miljoniem eiro, iegūstam 67 miljonus eiro kopējā efekta desmit gadu periodā. Tas nozīmē, ka LMM no kopējā tautsaimniecības viedokļa atmaksātos ne vēlāk kā 3.5 – 4 gados. Tas nozīmē, ka investīcijas kultūrā, šinī gadījumā konkrēti LMM, uzskatāmas par vienām no ekonomiski efektīvākajām.
Taču lielākais ekonomiskais efekts, ko var dot kultūra, tiesa, ilgākā laika posmā – palīdzēt risināt nopietnāko Latvijas ilgtermiņa attīstības problēmu – konservatīvo tautsaimniecības nozaru struktūru ar lauksaimniecības, pārtikas, mežsaimniecības, kokapstrādes, tekstilrūpniecības u.c. nozaru dominanci, kuras produkcija raksturojas ar samērā zemu vai vidēju pievienoto vērtību. Jaunas nozares – informācijas un komunikāciju tehnoloģija, biotehnoloģija, mašīnbūve u.tml. – attīstās lēni vai pat stagnē. Tas lielā mērā arī izskaidrojams ar hronisku Latvijas atpalicību inovāciju jomā, ko minēju raksta sākumā. Līdz ar to arī Latvijas darba tirgus ir neelastīgs, tajā, kā to bieži atzīmē arī darba devēji, grūti atrast radošus, perspektīvi domājošus, iniciatīvas bagātus speciālistus un darbiniekus. Kā rāda šinī pētījumā apskatītā citu valstu pieredze, minēto problēmu risināšanā nozīmīga loma ir mākslas un kultūras aktivitātēm valstī un reģionos. Tā jau no mazotnes veicina tādu cilvēka rakstura īpašību veidošanos kā abstrakta, nestandarta, vispārināta, kreatīva domāšana, inovatīvs pasaules redzējums, asociatīva lietu un procesu uztvere u.tml.
Viens no minēto problēmu risinājumiem, kā to praktizē daudzas valstis, ir laikmetīgās mākslas muzeju dibināšana un attīstība kontekstā ar citiem nozīmīgiem kultūras un sporta projektiem.
Latvija ir stipri aizkavējusies ar laikmetīgās mākslas muzeja projekta īstenošanu un tā tālāka atlikšana ir nepieņemama. Vēl jo vairāk tādēļ, ka attiecīgās investīcijas, kā noskaidrojām, ir ekonomiski pamatotas un efektīvas.
5