Tu esi tas, ko tu ēd. Vai – lasi. Vai arī velc kājās, piemēram. Droši vien, ir vēl daudz sakāmvārdu par to, kas nosaka to, kas es esmu. Ar šo stāstu es sāku rakstu sēriju, kur apskatīšu dažas no šīm aktivitātēm, piemēram ēšanu. Lasīšana un klausīšanās ir pietiekami intīma nodarbe, lai, redzot cilvēku publiskajā vidē, varētu spriest par viņa grāmatu plauktu. Ar ēšanu sabiedriskā vietā ir citādāk – tas ir līdzīgi kā ar "Rimi" slīdošo lenti pie kases – pārskatāmā rindā apskatei ir izlikts viss, kas nonāks tavā vēderā.
No bērnības man skolotāji ir likušies kā tādi burvji, kam ir kontakts ar pārdabisku zināšanu avotu un kas ir sapratuši kopsakarības, kas liek zvaigznēm spīdēt un Zemei griezties. Toreiz biju gatavs ticēt, ka, ja vien gribētu, viņi spētu pārvietoties, planējot dažus centimetrus virs zemes, un tas mani it nemaz nepārsteigtu.
Tāpat man ir paticis vērot, kas profesoriem viņu TV intervijās ir fonā – kādas grāmatas, kādi plaukti –, un katrs ievērotais priekšmets ir licies neparasts. Kā gan citādi, jo to īpašnieks ir uztrenēts just tās smalkās vibrācijas, par kuru eksistenci parastie cilvēki pat nenojauš.
Profesori ir bijuši mani elki no zēnu zeķubikšu vecuma, un, vēl būdams students, pats sāku strādāt par skolotāju. Bet varbūt tādas noslieces tāpēc, ka kopš divu gadu vecuma valkāju biezas brilles un "mazais profesors" bija mana iesauka no mīļajiem radiem.
Protams, īstie profesori vakaros klausās klasisko mūziku uz vinila platēm un ieklausoties pēc akustikas spēj noteikt, kurā koncertzālē ir veikts ieraksts. Viņi vakaros iemalko šampanieti un no sēnēm dod priekšroku ziemas baltajām trifelēm, ko uzrīvēt uz grauzdiņiem ar avokado un artišokiem. Profesoram vīna redukcijas mērce šķiet piemērotākā gaļas ēdieniem vēsos ziemas vakaros, un reizi pa reizei spāņu kolēģi viņam atsūta kādu pudelīti svaigas, nerafinētas olīveļļas, ko paši spieduši savā vasaras mājā. Un pasniedzēju sievas šad tad vakaros uzspēlē klavieres.
Bet ko profesori ēd pusdienās? Rakstu sērijas ietvaros došos uz dažādu augstskolu ēdnīcām un pusdienošu kopā ar saviem elkiem.
LU Ķīmijas fakultātes ēdnīca "Mendeļejevs". Tā ir garena telpa pagrabstāvā. Gaidot bufetnieci, pie letes var pavērot ierāmētu reprodukciju ar pašu Mendeļejevu, stāvošu pie kolbām.
Kā vēlāk izrādīsies, bufetniece redz cilvēkiem cauri, bet, apmeklējot ēdnīcu pusčetros, noskaidrojas, ka izvēles iespējas ir minimālas. Piesakos uz rīsiem ar kotletītēm un kafiju ar pienu. Kad esmu nosaucis vēlmes, bufetniece, it kā nevērīgi uzmetot skatienu, nekļūdīgi pārjautā: "Pupiņu kafiju, vai ne?" Samulsis par precīzo šāvienu pamāju ar galvu un sekoju viņas kustībām. Pusmūža dāmai mati ir blondi un kupli kā lauvas krēpes un gurni – plati kā vanna. Viņa pārvietojas, it kā svārkos būtu ieķērušies vairāki mazi bērni. Mīkstās istabas čības ar sintētisko vilnu slāpē soļus, bet varbūt tā liekas tāpēc, ka uz palodzes novietotais pļerkšķis izstaro griezīgu "Radio Skonto".
Ielējusi kafiju, viņa ar visiem neredzamajiem bērniem piesoļo pie ledusskapja un izdara galveno noziegumu kafijas gatavošanas procesā – no pakas iegāž krūzītē pamatīgu šļuku ar aukstu pienu, padarot to knapi remdenu vēl pirms pasniegšanas. Caur sakostiem zobiem pabeidzis iekšējo kliedzienu, es samaksāju zem diviem latiem un apsēžos.
"...SITATES SPORIS" – ar nolupušiem burtiem ir rakstīts uz muguras vecim treniņtērpā, kurš ir vienīgais apmeklētājs bez manis. Ik pēc pāris minūtēm skatoties telefona pulkstenī, viņš aprij savu maltīti un pazūd pie pārējiem sportistiem. Palicis viens, pamanu, ka galvenais ēdnīcas elements ir nevis Mendeļejevs, bet milzīga, ar tumši brūno krāsu nopervēta kanalizācijas caurule, kas iet gar visu ēdnīcas sienu. Pa tādu cauruli mierīgi varētu aizskalot veselus arbūzus, es apsveru, bet tad saņemu gaidītās pusdienas un pievēršos tām. Kombinācija ir netipiska, bet Ķīmijas fakultātes garam noteikti atbilstoša. Rīsus papildina svaigi skābie kāposti, divas karotes ar sakņu sautējuma paliekām, kur ļengani guļ daži vārgi brokoļi. Kotletes diezgan ātri sāk sagādāt raizes. Jau maltītes sākumā es pārbīstos, ka esmu nolauzis zobu, bet tad ar mēli pasniedzu pirkstiem pirmo iemalto kaula šķembu. Uzmanīgi gremojot, uztaustu vēl pāris šķembas, un maltīte sāk līdzināties pastaigai pa mīnu lauku.
Manu vientuļo cīņu pārtrauc lēni un nedroši šļūcoši soļi aiz muguras. "Profesors", nodomāju, tomēr man garām paslīd trausls, Parkinsona slimības sagrauzts vīruks, kuram cieši aiz muguras seko melnā garā mētelī tērpta tumšmataina kundze. Versiju "profesors" nomainu pret "bijušais" un cenšos spiedzošā "Radio Skonto" fonā saklausīt viņu sarunu. "Nu ko ta’ kungs vēlas? Droši vien kādu mannā putriņu?!", bufetniece šauj un atkal nekļūdās. Parkinsona skartā roka vēl kaut ko māj, un uz bufetes galda parādās glāze ar pienu. Pavadone izvēlas to pašu, ko es, – šķembainās kotletes.
Ir tādi attiecību modeļi, kuros sieviete vienmēr iet aiz muguras, neatkarīgi no tā, cik ātri pārvietojas kavalieris. Viņš var apstāties, lai uzsmēķētu, sieviete apstāsies pussoli aiz muguras un pagaidīs. Musulmaņu tradīcijā citādi nevar, tomēr arī Latvijā netrūkst šī stila adeptu, un manā priekšā stāv divi šī modeļa pārstāvji.
Kotletītes ir samaltas kopā ar kauliem, un es no mutes velku ārā vienu šķembu pēc otras, un, kad šķīvja stūrī ir sakrājušās sešas šķembas, es padodos. Turklāt košļājot kotlešu struktūra parasti ir šķiedraina, bet šoreiz kumoss, to norijot, ir neierasti slidens. To ilgi nevar izturēt.
Malkojot nu jau vēso kafiju un vērojot, kā bijušais profesors cīnās ar mannā putru, es sadzirdu bufetnieci iedziedamies. Viņa šiverē savā valstībā un pēkšņi iedziedas no jauna. Ieklausos. Ai fīl lounle, lo lo lo lo lounle… Jūr the van and ounle…
Mazais pļerkšķis uz palodzes ir ievibrējis bufetniecē kādu stīgu. Ieklausos arī es.
Ai fīl lounle, lo lo lo lo lounle
Jūr the van and ounle
Zat meiks mai drīms kam trū…
Tā nu, pats aplipis ar šo melodiju un vārdiem, turpinu dienas gaitas, klusi murminot jauno mantru.
6