Dramaturģija
13.04.2015

Edgars dodas karā

Komentē
0

Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" piedāvājam teātra tekstu lasījumu ciklu "Kara piezīmes", kurā deviņu mēnešu garumā dažādi dramaturgi un režisori sekos notikumiem pasaules politiskajā teātrī un transformēs tos jaunos dramaturģiskos tekstos.

Luga vienā cēlienā

Darbojas:
Edgars (17)
Elīza (16)

Nakts. Pie namu pārvaldes ēkas, ģērbies deviņdesmitajiem gadiem atbilstošā uzvalkā, kas ir acīmredzami par lielu, steidzīgi nāk EDGARS (17) ar lielu sporta somu rokā. Aiz viņa, garā vakarkleitā, ar milzu šampanieša pudeli vienā rokā un mazu vakara somiņu otrā, neērtās augstpapēžu kurpēs klumpačo ELĪZA (16). Edgars staigā apkārt namu pārvaldei un skatās logos.

ELĪZA. Kad es biju maziņa, man nenormāli patika tās filmas par Indianu Džonsu. Klausies, re, kur man ir... (Izvelk no somiņas mobilo telefonu un atskaņo filmas skaņu celiņu.) Beidzot kaut kas interesants notiek. Tu dzirdēji kā es tētim pateicu, ka labāk nošaušos nekā dzīvošu kā viņš? (Iedzer malku.) Tik smieklīgi – tētis vienmēr teica, lai nekad neaicinu tevi ciemos, jo tu noteikti kaut ko nozagšot. Redzēji kā visi skatījās pa logu, kad mēs aizbraucām? Tas ir kā kaut kādā filmā – (Atdarinot kino reklāmas.) tēva dzimšanas dienā zvērināta advokāta meita kopā ar kaut kādu urļiku nosper viņa mašīnu. Kas notiks tālāk?

Edgars paskatās uz Elīzu.

ELĪZA. Nu, tētis tevi sauc par urļiku. Ne jau es. "Atkal tu ar to urļiku iesi semuškas grauzt?" Jā! Es iešu! Labāk semuškas grauzt nekā visu laiku mājās sēdēt. Es vakaros citreiz guļu gultā un fantazēju, ka mēs ar tevi jau esam tur, pie manis atnāk virsnieks un prasa: "Vai jūs esat Edgara Karlašova sieva?"

Edgars paskatās uz Elīzu.

ELĪZA. Nu, un es atbildu: "Protams, ka nē! Man ir sešpadsmit gadi, kā es varētu būt viņa sieva?" Un viņš man saka: "Diemžēl viņam neviena cita, izņemot jūs, nav. Viņš ir ļoti smagi ievainots." Un tad es pametu visu un... Parasti, kad pie manis atnāk tas virsnieks es esmu savā privātajā kapelā un lūdzu Dievu. Bija tāda filma – "Tjūdori", un tur karalienei bija sava privātā kapela. Un vienmēr, kad nāca sūtnis, lai pateiktu kaut ko ļoti, ļoti svarīgu, viņa lūdza Dievu tādā skaistā zaļā kleitā. Nu, jā... (Iedzer malku.) Un tad atnāk tas virsnieks un es skrienu, un metos pie tevis. Es skrienu pa tādu garu gaiteni un tur spīd tāda balta gaisma. Slimnīcā man pretī skrien divi sanitāri un mēģina aizturēt, bet es kliedzu: "Nē, nē! Laidiet mani pie viņa!" Un viņi nevar mani noturēt, un tad pie manis pieskrien tava māte un mēģina mani aizturēt, bet es tikai kliedzu: "Nē, nē! Laidiet!" Un tad pie manis pieskrien tavs brālis un saķer mani, tad pieskrien tava ome no Voroņežas un tava otra ome no Kaļiņingradas, bet es tikai kliedzu: "Nē! Laidiet!" Es nezinu, no kurienes viņi visi parasti tur uzrodas, bet viņi tur ir. Un es izraujos un skrienu pie tevis, un tu guli palātā ar apsaitētu galvu, un tur ir tumšs, es nezinu kāpēc, bet tur ir tumšs un deg tādas garas sveces, varbūt tāpēc, ka elektrība sabombordēta.

Edgars paskatās uz Elīzu.

ELĪZA. Nu, tas, kas dod to elektrību droši vien ir sabombordēts, un tur deg tās sveces, un fonā skan tāda dramatiska mūzika, šitā Merija Kerija (Dzied.)

I can't live
If living is without you
I can't live
I can't give anymore
 

EDGARS. Beidz bļaut, tūlīt kāds mentus izsauks.

ELĪZA. Nu, jā. Un tad tu parasti izveseļojies un par mums uzņem filmu. Un mani vienmēr spēlē tā aktrise, kas tēloja Serēnu "Intrigantē". Par ko tu parasti sapņo, kad ej gulēt?

EDGARS. Ne par ko.

ELĪZA. Nu, kā – ne par ko?

EDGARS. Nu, vienkārši.

ELĪZA. Nu, ko - vienkārši? Kaut ko taču tu domā.

EDGARS. Nu, kaut ko jau domāju.

ELĪZA. Nu, par ko?

EDGARS. Nu, par ģedu. (Atver somu un velk ārā grāmatas.) Kas tas ir?

ELĪZA. Bībeles.

EDGARS. Kur ir spridzeklis?

ELĪZA. Nu, tur kaut kur jābūt.

EDGARS. Nu, nav.

ELĪZA. Nu, ka nav ta nav.

EDGARS. Tu viņu speciāli nepaņēmi?

ELĪZA. Aizmirsās laikam.

EDGARS. Kā var aizmirst spridzekli?

ELĪZA. Nu, aizmirsu un aizmirsu. Ko tu man tagad piesējies?

EDGARS. Tu viņu speciāli nepaņēmi.

ELĪZA. Es šampūnu arī aizmirsu. Iebrauksim pa ceļam veikalā?

EDGARS. Kādā veikalā? Mēs karot braucam.

ELĪZA. Es šampūnu aizmirsu!

EDGARS. Ej pakaļ.

ELĪZA. Šampūnam?

EDGARS. Spridzeklim.

ELĪZA. Nav man tava spridzekļa. Šampūnu vajag. Paskaties kādi man mati, ņem patausti.

EDGARS. Kā – nav?

ELĪZA. Nu ir, tikai tādi cieti. Tas no ūdens.

EDGARS. Kāds ūdens? Kur tu spridzekli liki?

ELĪZA. Izmetu.

EDGARS. Izmeti?

ELĪZA. Jā, izmetu.

EDGARS. Uzsprāga?

ELĪZA. Nē. Kaut ko ne tā tu tur biji sataisījis.

EDGARS. Visu es pareizi biju sataisījis.

ELĪZA. Redz, ka nebiji.

EDGARS. Tu viņu droši vien sačakarēji.

ELĪZA. Kāpēc es uzreiz?

EDGARS. Tāpēc, ka es visu sačinīju tieši tā kā tajā video bija izskaidrots.

ELĪZA. Nu, sūdīgs video tātad.

EDGARS. Kur tu viņu izmeti?

ELĪZA. Tālu. Nu, braucam?

EDGARS. Kur tu viņi izmeti? Brauksim pakaļ.

ELĪZA. Daugavā.

EDGARS. Kur?

ELĪZA. Ogrē, kad pie omes braucu. Kas ir? Ko tu tā skaties?

EDGARS. Ak, Dievs, kāda tu esi.... pīzda nereālākā.

ELĪZA. Ko man vajadzēja darīt? Es jau mēģināju tevi atrunāt. Ko tu man teici?

EDGARS. Tu vispār saproti, cik maksā trotils? Cik grūti to visu bija dabūt? Es bruģētavā strādāju pa divpadsmit stundām, kamēr tu tur sēdi savā istabā un skaties DOM2.

ELĪZA. Varēji pats savā skapī to spridzekli turēt.

EDGARS. Ja? Lai mutere pālī atrod? Bāc... Tev vienmēr viss jāizbojā.

ELĪZA. Nu, tad nevajadzēja saukt mani līdzi.

EDGARS. Nevajadzēja gan.

ELĪZA. Nevajadzēja gan.

EDGARS. Tikai nesāc raudāt.

ELĪZA. Es neraudu.

EDGARS. Tev acis spīd.

ELĪZA. Es piedzērusies.

EDGARS. Nu, beidz. Elīza, izbeidz.

ELĪZA. Es neraudu.

EDGARS. Nu, protams, ka es gribu, lai tu brauc ar mani.

ELĪZA. Negribi gan. Tu tā tikai saki, lai es neraudātu.

EDGARS. Nu, protams, ka nē. Nu... Nu, kāpēc tu izmeti to spridzekli?

ELĪZA. Kāda starpība?

EDGARS. Nekāda.

ELĪZA. Nu, tad ko tu prasi?

EDGARS. Tāpat.

ELĪZA. Kas tāpat?

EDGARS. Nekas.

ELĪZA. Nu, braucam?

EDGARS. Nu, bet kāpēc tu viņu izmeti?

ELĪZA. Ko tu atkal man piesējies?

EDGARS. Vienkārši pasaki.

ELĪZA. Tu ellē gribi nonākt?

EDGARS. Nesāc.

ELĪZA. Gribi?

EDGARS. Sapisusies savā Kristīgajā skolā.

ELĪZA. Kristīgajā skolā neviens nekad neiedomātos māju spridzināt.

EDGARS. Nu, tad ej un tusē ar savām mūķenēm.

ELĪZA. Kur tu ej?

EDGARS. Braucu prom.

ELĪZA. Nu, pagaidi, es nevaru tik ātri paiet.

EDGARS. Es braucu viens. Ņem somu. Tās grāmatas man nevajag.

ELĪZA. Tā ir mana tēta mašīna.

EDGARS. Es viņu nozagu. Tagad tā ir mana mašīna.

ELĪZA. Tu nekur nebrauksi. Edgar, Edgar, apstājies! Es izdarīšu pašnāvību, ja tu mani tagad te atstāsi.

EDGARS. Vai tad tas nav grēks?

ELĪZA. Tā nav godīgi! Kur es tagad iešu?

EDGARS. Uz baznīcu. Šampūnu tikai neaizmirsti nopirkt.

ELĪZA. Cik asprātīgi!

EDGARS. Paldies par komplimentu.

ELĪZA. Baigais asprātis. Rembo atradies.

EDGARS. Ja tu tagad apsaukāsies, es tevi reāli līdzi neņemšu.

ELĪZA. Krāns.

EDGARS. Elīza!

ELĪZA. Atvainojies, tad es nākšu.

EDGARS. Es nemaz negribu, lai tu nāc.

ELĪZA. Tad ko tu vēl neesi aizbraucis?

EDGARS. Es varbūt vēl negribu braukt.

ELĪZA. Un kāpēc tu negribi?

EDGARS. Es varbūt pēc piecām minūtēm gribēšu.

Abi mirkli stāv un nerunā.

ELĪZA. Varbūt braucam kaut kur citur?

EDGARS. Kur citur?

ELĪZA. Uz Ungāriju.

EDGARS. Ko mēs tur darīsim?

ELĪZA. Es nezinu. Tēta draudzene pagaišgad bija. Tur esot termālie baseini.

EDGARS. Viss, piecas minūtes pagāja.

ELĪZA. Edgar, braucam uz Ungāriju! Tev tur patiks. Tur ir ļoti, ļoti smuki.

EDGARS. Citiem cilvēkiem ir arī svarīgākas lietas par termālajiem baseiniem.

ELĪZA. Kas?

EDGARS. Nu, daudz kas.

ELĪZA. Nu, piemēram?

EDGARS. Politika, piemēram.

ELĪZA. Vienreiz ziņas noskatījies, tagad tēlo, ka kaut ko no politikas saprot...

EDGARS. Kas tur ko saprast? Ukrainā nevainīgus cilvēkus nogalina, tikai tāpēc, ka kaut kādiem amerikāņiem tā gribās.

ELĪZA. Un kas tev par daļu?

EDGARS. Jums vai tad skolā nemāca, ka visus vajag mīlēt?

ELĪZA. Man ta māca. A, kas tev par daļu? Nu šauj un šauj. Āfrikā arī šauj. Ko tu uz turieni vēl neesi aizspēries?

EDGARS. Ukrainā krievus šauj.

ELĪZA. Pēkšņi atcerējies, ka esi krievs?

EDGARS. Nē.

ELĪZA. Kā nē?

EDGARS. Nē, neatcerējos.

ELĪZA. Nu, redz, ka atcerējies.

EDGARS. Nu, es esmu krievs. Kas tur ko atcerēties?

ELĪZA. Tu ej latviešu skolā.

EDGARS. Vairs jau neeju.

ELĪZA. Bet, ja nu mūs tur nošaus?

EDGARS. Nenošaus.

ELĪZA. Bet, ja nu nošaus?

EDGARS. Nu, tad nošaus.

ELĪZA. Es negribu braukt tur, kur šauj.

EDGARS. Ģimene – tā ir svēta lieta.

ELĪZA. Kāds te ģimenei sakars?

EDGARS. Elīz, mans tētis tur cīnās, man jābrauc viņam palīgā.

ELĪZA. Tavs tētis ir cietumā.

EDGARS. Mans tētis cīnās par krievu tautu Doņeckas tautas republikā, un tu to ļoti labi zini.

ELĪZA. Tava mamma man visu izstāstīja.

EDGARS. Viņa melo. Viņa vienkārši grib, lai visi viņu žēlo.

ELĪZA. Un bildi viņa man parādīja. Tu esi ļoti līdzīgs savam tētim.

EDGARS. Neesmu.

ELĪZA. Esi gan.

EDGARS. Neesmu gan!

ELĪZA. Nu, kas tu spogulī neskaties? Tādas pašas acis.

EDGARS. Nerunā kā mana stulbā māte! Es neesmu līdzīgs tam kroplim!

(Ilgs klusums.)

ELĪZA. Es... Es laikam pārskatījos. Neesi līdzīgs.

EDGARS. Piedod.

ELĪZA. Neesi, neesi līdzīgs.

EDGARS. Īstenībā es esmu vairāk līdzīgs ģedam.

ELĪZA. Viņš bija resnāks.

EDGARS. Viņš bija labs cilvēks. Pret nacistiem cīnījās.

ELĪZA. Tu man par tiem nacistiem jau simto reizi stāsti.

EDGARS. Ja ne viņš, tad te tagad būtu Vācija. Tev tas neliekas svarīgi? Pašai vācu valodā trijnieks un kaut ko man te dirš vēl.

ELĪZA. Tu ar viņu pat nerunāji.

EDGARS. Runāju, gan.

ELĪZA. „Tā noriebies tas vecais perdelis. Visu laiku kaut kādu arhineju par karu nes.” Tipa tu tā neteici?

EDGARS. Teicu.

ELĪZA. Nu!

EDGARS. Nu?

ELĪZA. Vot tā!

EDGARS. A, es varu daudz ko teikt.

ELĪZA. Nu, saki.

EDGARS. Es ļoti mīlu savu ģedu.

ELĪZA. Mh.

EDGARS. Jā.

ELĪZA. Nu, mīli.

EDGARS. Nu, un mīlu.

ELĪZA. Tad kāpēc tu viņam neko labu nevarēji izdarīt?

EDGARS. Varēju.

ELĪZA. Kad viņš tev prasīja uz tirgu pēc kartupeļiem aiziet, tu tikai sēdēji un spēlēji savu kontra straiku.

EDGARS. Bet tagad es gribu kaut ko labu izdarīt - es gribu uzspridzināt namu pārvaldi. Tā esi tu, kas visu sabojāja.

ELĪZA. Pats izdomājis kaut kādu stulbumu un atkal es vainīga.

EDGARS. Kāpēc stulbumu?

ELĪZA. Tāpēc, ka stulbumu.

EDGARS. Mums atslēdza apkuri, ģeds saslima un nomira. Tas nav stulbums?

ELĪZA. Kādreiz jau viņam tāpat būtu jānomirst. Ak, Dievs, nu ko tu tā skaties? Viņam bija simts gadi.

EDGARS. Astoņdesmit deviņi!

ELĪZA. Tas pats vien ir.

EDGARS. Nav gan. Un, ja mums nebūtu atslēgta apkure, tad...

ELĪZA. ... tad viņš nekad nenomirtu, ja?

EDGARS. Tas vienkārši nav godīgi.

ELĪZA. Man vienalga.

EDGARS. Nu, ne jau tas.

ELĪZA. Kas tad?

EDGARS. Tas, kā mēs dzīvojam.

ELĪZA. Un kā tad mēs dzīvojam?

EDGARS. Tu jau nē. Es.

ELĪZA. Un kā tad tu dzīvo?

EDGARS. Kā kloākā.

ELĪZA. Kas ir kloāka?

EDGARS. Putna peža.

Elīza sāk smieties.

EDGARS. Bet tu padomā pati, nesmejies. Mans ģeds divdesmit gadus gaidīja tajā dzīvokļu rindā, kamēr nosprāga. Padomju laikā visiem bija kur dzīvot. Mans ģeds ir otrās grupas invalīds. Viņš ir Sarkanās armijas virsnieks apbalvots ar Tēvijas kara ordeni. Mamma visu dzīvi nostrādājusi deficītpreču veikalā, kafiju un franču smaržas pārdeva. Mums bija liels, normāls dzīvoklis...

ELĪZA. Kā tu to vari zināt? Tu tad vēl nebiji piedzimis.

EDGARS. ... ar ērtībām. Ar vannu un visu. A tagad? Viņai jāsalst pa ziemu ārā, tirgū, jāpārdod kaut kādi ķīniešu ļifčiki. Mājās no logiem pūš, nevar normālus paketniekus ielikt – koka māja, kultūras bļaģ piemineklis. Tur no mitruma jau sēnes pa sienām rāpo. Mēs toties dzīvojam kultūras piemineklī. Kāpēc mums neļauj kā cilvēkiem dzīvot?

ELĪZA. Pats šito runu sacerēji vai Вести свободна izlasīji?

EDGARS. Kur?

ELĪZA. Вести свободна. Avīzē.

EDGARS. Nav tādas avīzes. Ir Вести сегодня.

ELĪZA. Kāda atšķirība?

EDGARS. Liela.

ELĪZA. Nav gan. Visas jūsu avīzes ir vienādas.

EDGARS. Kā tu zini?

ELĪZA. Kas tur ko zināt?

EDGARS. Muļķe.

ELĪZA. A tu tipa baigi gudrais?

EDGARS. Es tev stāstu, a tu manī nemaz neklausies. Naciste.

ELĪZA. Komunists.

EDGARS. Ko?

ELĪZA. Komunistu cūka.

EDGARS. Es neesmu komunists.

ELĪZA. Bet cūka gan tu esi.

EDGARS. Pati tāda.

ELĪZA. Brauc uz savu Krieviju.

EDGARS. Kas jums visiem ir?

ELĪZA. Kam mums?

EDGARS. Darbā arī visu laiku par mani ņirgājās. Katru reizi, kad es ienāku ēdnīcā, visi pieceļas un sāk: „Cоюз нерушимый ...” Kaut kāda stulba dziesma! Es Krievijā pat bijis neesmu.

ELĪZA. Nu, labi.

EDGARS. Kas labi?

ELĪZA. Nu, labi, tad braucam uz Krieviju.

EDGARS. Mēs jau braucam.

ELĪZA. Nu, ne jau uz to, uz īsto Krieviju.

EDGARS. Ko mēs tur darīsim?

ELĪZA. Es gribu uz Timati koncertu aiziet. Toreiz, kad viņš Rīgā bija, man tētis naudu neiedeva.

EDGARS. Atkal tu ar savu naudu. Viss, braucam. Braucam uz Doņecku.

ELĪZA. Tu domā, ka tava mamma tevi vairāk mīlēs, tad, ja tēļukā redzēs, kā tu Ukraiņiem griez galvas nost?

EDGARS. Nē.

ELĪZA. Tu varētu kaut vai visu Ameriku nospridzināt, viņai tāpat būs vienalga par tevi.
 

EDGARS. Beidz dzert. Tu jau vairs nesaproti, ko runā.

ELĪZA. Nu tač padomā loģiski - viņa tevi izmeta no mājas, lai varētu kaut kādus čaļus atvest. Pats teici - viņa tā drāzās, ka pat nepamanīja, ka ģeds blakus gultā nomiris.

EDGARS. Un tu domā, ka tu esi labāka par viņu?

ELĪZA. Kāpēc tu mani salīdzini ar savu māti?

EDGARS. A, ko nevar?

ELĪZA. Var. Es tikai prasu kāpēc.

EDGARS. A vot gribu un salīdzinu.

ELĪZA. Nu, salīdzini.

EDGARS. Tu visos tusiņos pārdzeries, tā, ka man tevi jānes. Dejo uz galdiem un krīti ar pakaļu rasolā.

ELĪZA. Tāpēc jau es tev patīku.

EDGARS. Tu tomēr esi sieviete.

ELĪZA. Un?

EDGARS. Tev bērni jādzemdē.

ELĪZA. Sadzēries esi?

EDGARS. Nē.

ELĪZA. Kas tev ir?

EDGARS. Nekas.

ELĪZA. Nomierinies.

Ilgs klusums.

ELĪZA. Nu, tad mēs braucam vai ko mēs daram?

EDGARS. Es te tā... Nu, es te tā vienu dienu domāju... Nu, tā gāju un domāju...

ELĪZA. Edgars un domā. Kaut kā šitie divi vārdi neiet kopā.

EDGARS. Tu tur kaut kādās pirtīs guli piedzērusies. Dievs vien zin, varbūt tevi kāds jau ir paņēmis priekšā.

ELĪZA. Nu, kādam tas tomēr ir jādara. Tu jau mani nevari izdrāzt.

Edgars iesit Elīzai pļauku. Viņa mirkli stāv apjukusi, tad pagriežas un iet prom.

EDGARS. Nu, ko tu tagad tēlo, ka tu kaut kur ej?

Elīza turpina soļot.

EDGARS. Stulbene, mūs noteikti menti meklē! Nāc atpakaļ!

Elīza turpina iet.

EDGARS. Nu... Nu, tu pati runā kaut kādas muļķības un pēc tam apvainojies.

ELĪZA. Ņem mašīnu un kraties.

EDGARS. Nu, nevajag man to mašīnu!

ELĪZA. Brauc uz savu Doņecku! Kaut tevi tur nošautu! Neaiztiec mani!

EDGARS. Nu, kur tu tagad skriesi?

ELĪZA. Laid mani vaļā!

EDGARS. Mēs taču sarunājām. Mēs sarunājām, ka būsim kā no tās filmas, kā no Natural Born Killers, atceries? Kā Malorija un Mikijs, atceries? Tikai tu būsi tāda kristīgā Malorija un mācīsi bērniem Bībeli, atceries?

ELĪZA. Laid vaļā! Es tev iesperšu pa pautiem.

EDGARS. Tu taču pati teici, ka gribi izdarīt kaut ko lielu un svarīgu, atceries?

Elīza iesper Edgaram pa kājstarpi. Viņš sāpēs saliecies atkrīt zemē.

EDGARS. Mauka! Es nedusmojos, es nedusmojos... Man tikai ļoti sāp. Ak, Dievs kā sāp! Es neesmu dusmīgs. Lose. Tu pati gribi, lai es tev skrienu pakaļ un pēc tam sit mani. To jums Kristīgajā skolā samācīja – ja tev sit pa vienu vaigu, sper pa pautiem? Es ākstos. Nu, pagaidi! Es jau tiešām gribētu ar tevi pārgulēt.

ELĪZA. Tevi interesē tikai tavs Tēvijas Karš un spridzekļi! Nu tad arī guli ar ložmetēju.

EDGARS. Tu... Tu visu laiku saki, ka sekss pirms laulībām ir grēks...

ELĪZA. Es to saku, lai man neuzmāktos visādi cirvji.

EDGARS. ... un... Kad sīki bijām, futbolu kopā spēlējām, ar olām pa autobusiem metām. Mēs esam labākie draugi. Man liekas, ka ar draugiem neguļ.

ELĪZA. Draugiem arī nesit pa seju.

EDGARS. Nu... Tad jau laikam mēs vairs neesam draugi.

ELĪZA. Neesam gan.

EDGARS. Ko tu tagad darīsi?

ELĪZA. Iešu uz baznīcu.

EDGARS. Tu... Tu nevari gulēt baznīcā.

ELĪZA. Tu tagad tipa baigi rūpēsies par mani? Filmas pārskatījies?

EDGARS. Mans brālis gan domā, ka mums ir sekss.

Klusums.

ELĪZA. Pīpēsi?

Edgars paņem cigareti. Viņi abi ik pa laikam neveikli paskatās viens uz otru. Negaidīti Edgars noskūpsta Elīzu. Viņi brīdi stāv klusumā.

EDGARS. Ko mēs tagad darīsim?

ELĪZA. Es eju mājās.

EDGARS. Ko?

ELĪZA. Auksti paliek.

EDGARS. Tu dīvaina esi?

ELĪZA. Nu, tētis nedusmosies. Viņš tagad noteikti sēž un raud.

EDGARS. Tu nevari tā mierīgi ņemt un iet mājās.

ELĪZA. Šitā jau būs trešā reize, kad es no mājām aizmūku. Man liekas, ka tas mūsu attiecībām nāk par labu. Viņš vienmēr ļoti priecājās, kad es atnāku atpakaļ. Pagaišreiz es nedēļu slēpos pie Kitijas, bet kad atnācu mājās, viņš teica, ka labosies un nebūs tik garlaicīgs, un mēs aizbraucām ceļojumā uz Palangu. Uz delfināriju. Tur tik forši. Tu esi tur kādreiz bijis?

EDGARS. Elīza, es nozagu tava tēva mašīnu, nozagu visas mammas dārglietas, es nevaru iet atpakaļ.

ELĪZA. Kāpēc?

EDGARS. Kā kāpēc? Ak, Dievs, cik tu reizēm esi stulba.

ELĪZA. Nu, rīt satiksimies, aiziesim uz Makdonaldu. Es tev nopirkšu bērnu komplektu.

EDGARS. Tad tā tur par mani domā. Ka es esmu urļiks, kuram vajag bērnu komplektu?

ELĪZA. Cikos man rīt pie tevis atnākt?

EDGARS. Tu nekur neiesi.

ELĪZA. Neāksties.

EDGARS. Mēs braucam uz Doņecku. (Saķer Elīzu aiz rokas un velk uz mašīnu.)

ELĪZA. Laid mani!

EDGARS. Mazā izlutinātā padauza. Tu domā, ka tu ar visiem vari spēlēties, kā tev ienāk prātā? Es tev parādīšu piedzīvojumus. Tūlīt tu viņus dabūsi. No garlaicības jau nezin kur likties. Pasēdēsi ierakumos kādu laiku.

ELĪZA. Palīgā!

EDGARS. Aizveries!

ELĪZA. Palīgā!

EDGARS. Pieradusi, ka pašai nekas nav jādara. Šoreiz tavs tētis tevi neizglābs.

ELĪZA. Palīgā! Palīgā!

EDGARS. Es tevi nevarot izdrāzt? Tūlīt tu man redzēsi!

ELĪZA. Laid mani vaļā! Tu esi pretīgs!

EDGARS. Es tev vienmēr esmu licies pretīgs. Tu ar mani draudzējies tikai tāpēc, ka pie manis mājās vienmēr kaut kāds action notiek. Māte pālī, ēst nav ko. Baigā jautrība. Pati pēc tam skrien mājās pāri ielai uz savu piecistabu dzīvokli.

ELĪZA. Laid mani vaļā!

Edgars pārplēš Elīzas kleitu.

EDGARS. Varēji palikt sava tētuka dzimšanas dienā ar visiem baņķieriem un advokātiem. Tūlīt es tev parādīšu īsto dzīvi!

Edgars piespiež Elīzu pie sienas. Viņa pretojas, bet Edgars ir stiprāks un izvaro viņu aiz mājas stūra, starp miskastēm. Mirklī, kad viņš beidz, viņš sāk raudāt un nevar rimties. Elīza stāv un mēģina atgūties no notikušā. Edgars raud arvien skaļāk. Elīza skatās uz viņu, tad mēģina sakārtot savas kleitas driskas, lai kaut kā piesegtos. Edgars notupstas pie zemes un raud, un raud, un raud, un raud.

ELĪZA. Tu... Tu... Tas nekas... Viss ir kārtībā.

Edgars turpina histēriski raudāt.

ELĪZA. Man... Man šitā kleita tāpat nepatika. Es... Viss ir labi, dzirdi? (Viņa pienāk pie Edgara un cenšas viņam nedroši pieskarties. Edgars viņu strauji apskauj. Viņi nosēžas uz asfalta un Edgars ieritinās Elīzas klēpī.)

ELĪZA. Viss ir labi, viss ir labi.

EDGARS. Lūdzu, neej prom.

ELĪZA. Es nekur neeju.

EDGARS. Lūdzu, neej prom.

Elīza glauda Edgara matus un smēķē, kamēr viņš nomierinās. Ilgs klusums.

EDGARS. Man īstenībā pašam ir vienalga uz kurieni braukt.

ELĪZA. Es zinu.

EDGARS. Es tikai gribēju būt tur, kur viss notiek. Lai ir kaut kas liels, kurā es arī varu piedalīties, kaut kas, kur es esmu vajadzīgs. Kad mēs bijām maziņi, bija tā Fairy reklāma, kur visi kaut kādā kalnu ciematā pārēdušies kā cūkas un pēc tam divi ciemati sacenšas, kurš labāk visus traukus nomazgās. Un vieniem ir tas Fairy un otriem ir kaut kāds cits hujovāks līdzeklis. Un tur katrai komandai bija tā lielā galvenā panna, kas bija jānomazgā. Un visi tur piedalās. Es arī gribētu mazgāt kopā tādu lielu pannu. Kaut vai tajā komandā ar to sūdīgo līdzekli, bet vismaz es būtu vajadzīgs.

ELĪZA. Ja mēs būtu filmā, es tagad teiktu: "Tu esi vajadzīgs man". Un tad mēs apprecētos. Un tad mēs aizbrauktu medusmēnesī. Kur tu gribētu aizbraukt?

EDGARS. Uz Lietuvu.

ELĪZA. Uz Lietuvu?

EDGARS. Uz Palangu, uz delfināriju.

ELĪZA. Uz delfināriju.

EDGARS. Tas būtu mans pirmais ceļojums.

                                                                                                  

Justīne Kļava

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!