Līdz 20. septembrim Andrejsalā Korpusu cehā ir apskatāma izstāde Mobilais muzejs (www.mobilaismuzejs.lv), kurā kuratore Solvita Krese un starptautisks mākslinieku kolektīvs reflektē par „muzeja bez sienām”, respektīvi, jebkādas sistemātiskas mākslas darbu atlases spēju ietekmēt mākslas procesu un veidot mūsdienu mākslas vēsturi.
Šādas ievirzes izstāde tapusi vienlaikus ar retrospektīvu un prospektīvu motīvu. Šogad aprit 15 gadi, kopš darbojas Sorosa fonds - Latvija: savulaik Sorosa Mūsdienu Mākslas centrs - Rīga bija tā institūcija, kas nodrošināja pilnvērtīgu laikmetīgās mākslas norisi un procesa fiksēšanu, tādējādi noteiktā veidā darbojoties kā imaginārs muzejs. Savukārt patlaban top Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja, kurš nākotnē būtiski ietekmēs Latvijas laikmetīgās mākslas attīstību un vēstures rakstīšanu, aprises.
Vieni no izstādes Mobilais muzejs dalībniekiem ir slovēņu mākslinieku grupa IRWIN. Kopš 90.gadu sākuma, kad sabruka komunistiskā režīma radītā mākslas sistēma, viņu aktivitātes ir bijušas orientētas uz jaunu Austrumeiropas mākslas sistēmas izveidi, jo Rietumu mākslas sistēma nebij un joprojām nav piemērota padomju vai postpadomju situācijā tapušās mākslas apskatei. Bet bez mākslas sistēmas nevar, jo „tad tā vairs nav māksla, bet gan zinātne, politika vai vienkārši - ceļojums.” Ja nav mākslas sistēmas, mākslai nav platformas, no kuras līdzvērtīgi runāt ar citām māksla sistēmām un pārējo pasauli.
Pērn IRWIN izdeva East Art Map (Afterall Publishing, London, 2006) - publikāciju, kurā pirmo reizi (!) mēģināts vienkopus apkopot nozīmīgākās laikmetīgās mākslas parādības Austrumeiropā no padomju laikiem līdz mūsdienām, kā arī sniegtas teorētiskas iestrādnes, kas varētu palīdzēt šī reģiona mākslas izpratnē. Pēc šī unikālā un nozīmīgā projekta, IRWIN to vien dara kā braukā no vienas pasaules malas uz otru, lai stāstītu par līdzekļiem un drosmi, kas nepieciešami, kad viens pasaules reģions izlemj savas koordinātas definēt balstoties uz atšķirībām, nevis līdzībām, kas to saista ar universālo (šai gadījumā Rietumos izveidoto mākslas sistēmu).
Saruna ar IRWIN mākslinieku Miranu Moharu risinājās par EAM projektu kā mākslas/kultūras sistēmas nozīmes aktualizāciju.
A.K.
IRWIN grupas mākslinieks Mirans Mohars izstādes Mobilais muzejs atklāšanā. Foto: Līga Puriņa - Purīte.
IRWIN darbojas kopš 80.gadu sākuma, kad kopā ar industriālo grupu Laibach un citiem mākslinieku apvienības Neue Slowenische Kunst (NKS) māksliniekiem tās mākslas projekti bija orientēti uz pastāvošās ideoloģiskās sistēmas burtisku reproducēšanu, tādējādi atsedzot tās karkasu. Pastāstiet nedaudz, kādēļ pēc komunisma sabrukšanas jūs izvēlējāties runāt par mākslas statusu pēc politiskajām pārmaiņām?
Pie Austrumeiropas mākslas izpratnes tēmas strādāt sākām līdz ar Berlīnes mūra krišanu. Mums jau no paša sākuma bija pretrunīga attieksme pret Austrumeiropas prieku, ka „mēs beidzot esam kopā”, vienoti demokrātiskā mākslas sistēmā,- jo redzējām, ka rietumu mākslas sistēmas un Austrumeiropā radītā māksla nebūs tik viegli savienojamas. Sapratām, ka zaudējot „virtuves sarunas”, kas bija Austrumeiropas laikmetīgās māksla mākslas sistēma, mēs zaudējam pamatni, no kuras skatīt šaipus Dzelzs aizkaram radīto mākslu.
Tādēļ mums bija svarīgi uzsākt sarunas par to, kas atšķir Austrumeiropas mākslu, nevis akli meklēt tās līdzības ar rietumiem. Jo, ja nav atšķirīgā, tad nav iemesla komunikācijai. Kādēļ gan būtu jārunā par to, kas ir identisks tev? IRWIN arguments bija, ka māksla, kas ir radīta citos kultūras, politikas, sociālajos un ekonomikas apstākļos nevar būt vienāda ar to, kas ir tapusi Rietumos. Pat, ja tā izskatās līdzīga, tā ir savādāka. Mēs pārslēdzām domāšanu no tā, kā tikt iekļautam uz, kā konstruēt pašiem sevi, savu realitāti.
Mēs nācām klajā ar apgalvojumu, ka eksistē Austrumeiropas modernisms. Kas, protams, bija provokācija attiecībā uz ideju, ka modernisms ir pārnacionāla kustība.
Gandrīz desmit gadus jūs strādājāt pie East Art Map izveides. Kādēļ uzsākāt tik vērienīgu projektu?
Viens no būtiskākajiem iemesliem bija tas, ka Austrumeiropā neeksistē caurspīdīga teorētiskā sistēma, kurā skatīt tur radušos mākslu. Ir tikai nacionālās mitoloģijas. Un neviens negrib uzņemties šādas sistēmas radīšanu, vai netic, ka šādā sistēma ir iespējama. Mēs izlēmām veikt pirmo biklo, naivo soli šādas sistēmas virzienā.
Mums nekad nebija domas, ka mēs turpināsim pētniecību šajā virzienā vai pat uzrakstīsim Austrumeiropas mākslas vēsturi, jo mēs neesam akadēmiķi - tikai mākslinieki. Mūsu uzdevums bija parādīt, ka ir iespējams kaut ko darīt šīs lietas virzienā, un cerēt, ka sekos reakcija.
Un cilvēki nudien reaģē uz šo! Tikko pat bijām Vispasaules muzeju asociācijas kongresā Austrijā, kur bijām uzaicināti īpašo viesu statusā. Rezultātā mūsu stāstu dzirdēja vairāk nekā 100 pasaules muzeju direktoru un kuratoru.
No kurienes nāk vislielākā interese par šo projektu?
Bez Rietum- un Austrumeiropas EAM idejas ir radušas rezonansi tādās vietās kā Kioto, Teherāna, Arābu emirāti, Stambula, Centrālāzija u.c. Jo cilvēki meklē pēc modeļiem, pēc iedvesmas kā definēt savu platformu. Cilvēki Austrumeiropā joprojām nereti par sevi runā kā par upuriem. Ja tu sevi pozicionē kā upuri, tu visu pazaudē. Ir jārunā tā, it kā liktenis būtu tevis paša rokās, un tikai. EAM projekts rosina runāt no aktīvās pozīcijas.
Svarīgi ir, lai notiktu labāka komunikācija Austrumeiropas zemju starpā. Lai, kā teica kāda kuratore no Ļubļinas, šīs zemes viena otrai kļūtu par ārzemēm - lai būtu motīvs doties uz kaimiņu zemēm. EAM tālākā attīstīšanā es ceru uz jauno paaudzi, mazāk uz tiem, kas ir manā vecumā. Jaunos ļoti uzrunā EAM paustā ideja, ka viņi dzīvo interesantā teritorijā.
Sajūta ir, ka, reaģējot uz EAM, nudien taps kaut kas labs un nozīmīgs. No šī projekta es gūstu ļoti lielu enerģiju!
Kopš Padomju Savienības sabrukšanas ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi. Kādēļ netiek rakstīta Austrumeiropas mākslas vēsture? Trūkst refleksijas gan par oficiālo, gan tā saukto pagrīdes mākslu.
Tas joprojām ir diezgan traumatisks temats. Ne mazums no varoņiem ir vēl dzīvi.
Tas ir lielisks temats pētniecībai, bet tirgus ekonomikas neesamība ir radījusi situāciju, ka cilvēki nereti netic, ka šai mākslai vispār ir kāda vērtība. Lai tiktu veikts adekvāts padomju laika mākslas - vienalga oficiālās vai pagrīdes, novērtējums, ir nepieciešamas zināšanas un interese, kas atklātu tās vērtību. Bet arī drosme pārvērtēt esošo mākslas vēsturi un varoņus.
Mākslinieki - tādi, kā mēs, kuri regulāri darbojas ārzemēs, pašu mājās jūtas kā permanentā izsūtījumā. Tu vari būt izstādījies Venēcijas biennālē, documentā un sazin vēl kur, bet tas negarantē iekļūšanu Slovēnijas mākslas vēsturē. Tāpat ir ar Slavoju Žižeku, tikai pēdējos gados viņš tiek pieņemts, pirms tam viņu totāli ignorēja. Pat neuzņēma Zinātņu akadēmijā, jo uzskatīja, ka Žižekam ir par maz darbu slovēņu valodā!
Šāda situācija ir iespējama tādēļ, ka nav mākslas tirgus, kas noteiktu, kas ir kas. Jo tirgus ir nauda, bet nauda nosaka simbolisko vērtību. Simboliskā vērtība ietekmē estētisko vērtību. Ja nav tirgus, ieslēdzas citi ideoloģiski vērtēšanas mehānismi. Kādi tie ir?
Interesanti, ka iniciatīva apzināt Austrumeiropas unikālo identitāti nāk no Slovēnijas - visrietumnieciskākās un daudzās jomās attīstītākās no bijušām Austrumu bloka valstīm.
Man nāk prātā salīdzinājumus ar cilvēku, kurš ir -jebkurā gadījumā - vai tas ir sieviete vai vīrietis, jūtas vairāk kā otrs dzimums. Līdzīgi ir ar Slovēniju - mēs esam tik ļoti pa vidu, ka varam izvēlēties būt rietumi vai austrumi. IRWIN gadījumā esam izvēlējušies būt austrumi. Protams, Slovēnijā lielākā daļa sabiedrības ir izvēlējusies būt rietumi, jo austrumi ir kā iededzināta zīme.
Latvija arī uzsver savas rietumnieciskās kvalitātes.
Cilvēki grib aizmirst neseno pagātni. Bet, to aizmirstot, tiek aizmirsta arī labais, un rodas jautājums: kas tad tu esi? Tu nevari būt rietumnieks, jo nav tādu rietumnieku. Ir tikai kaut kas. Tāpat Balkānos, visi uzskata, ka Balkāni sākas kaut kur uz dienvidiem no viņiem. Ja jautāsi horvātiem - viņi nav Balkāni, ja jautāsi serbiem - tas pats. Vienīgie, kuri nevar noliegt, ka viņi ir Balkāni, ir bulgāri, jo Bulgārijā ir Balkānu kalni. Smejas.
Vai domājat, ka varētu izveidoties kāda teorija, kas būtu attiecināma uz visu Austrumeiropas reģionu kādā aspektā? Pagaidām vēl nekas cits neatliek kā importēt un adaptēt kādas rietumos dzimušas teorētiskās nostādnes.
Es piekrītu tam cilvēkam, kurš teica, ka teorija nekad nav universāla: kas ir labs vienai vietai, neder otrai. Tas pat ir nedaudz jocīgi, ka cilvēki lasa rietumos tapušas teorijas ar domu tās implementēt vietējos apstākļos. Jo lielākajā daļā tā ir neiespējamā misija. Piemēram, tagad rietumos runā par vēlīno kapitālismu. Bet mums nav vēlīnais kapitālisms! Mūsu situācijā tas ir postkomunisms sajaukumā ar mežonīgo kapitālismu. Lai rakstītu teoriju, ko attiecināt uz Austrumeiropas mākslu, šie apstākļi ir jāņem vērā. Un daži autori to dara. Piemēram, Marina Gržiņica Slovēnijā.
Manā skatījumā Austrumeiropā teorijas lauks šobrīd ir tāds kā iesaldēts. Nevis tāpēc, ka mums nebūtu teorētiķu, bet tādēļ, ka nav organizācijas. Nav pat žurnālu, kur satikties tādiem cilvēkiem kā jums, kas raksta par šiem jautājumiem. Pat, ja ir kāds sakarīgs izdevums, nav atbilstošas izplatīšanas sistēmas.
Tas ir traģiski, ka nepastāv organizēts teorijas lauks. Jo teorija ir fundaments. Radīt mākslu bez refleksijas, bez saprāta (!) ir tāpat kā pieļaut, ka tavas smadzenes ir kaut kur ārpusē. Protams, ar teoriju nepietiek, ir nepieciešams veselīgas mākslas tirgus un izglītības sistēma. Mākslas sistēmu es iedomājos, kā domu, kā katedrāli, kur katrs pīlārs ir svarīgs. Ja viena iztrūks, skaistā celtne sabruks.
Daudzkārt esmu dzirdējusi stāstus un viedokļus, ka Slovēnija ir ne vien ekonomiskās, bet arī kultūras sistēmas ziņā viena no vislabāk organizētajām jaunajām ES dalībvalstīm.
Tā ir no 80.gadiem aizkavējusies klišeja. Slovēnijai ir savas veiksmes, bet ir arī neveiksmes. Slovēnijā nav mākslas sistēmas. Ja nav šīs vienojošās vertikāles, tad atsevišķas individuālas aktivitātes izkūp gaisā. Piemēram, jaunajam māksliniekam ir teju neiespējami izdzīvot mūsdienu Slovēnijā. Tikai studenti no turīgām ģimenēm var atļauties strādāt mākslā. Nav vairs kā sociālisma laikos, kad izdzīvošanai vajadzēja tik nelielu naudu, ka jebkurš varēja atļauties būt mākslinieks.
Vai jūs sakāt, ka leģendārā Slovēnijas 80.gadu mākslinieciskā, intelektuālā dzīve bija iespējams tikai ekonomiskās situācijas dēļ?
Nu, bet, protams! Tas bija sociālisma laiks. Mums bija neskaitāmas citas problēmas, bet naudas ziņā tā bija utopija. Man nekad nebija jādomā par naudu! Dzīve bija tik lēta, ka tu varēji nodarboties ar eksperimentālo mākslu 30 gadu garumā.
Rietumos savukārt nav mākslinieku, kas varētu atļauties 30 gadus strādāt vienā un tai pašā māksla veidā. Jo tur ir tirgus situācija. Dzīve ir tik dārga, ka tu vienkārši nevari atļauties nemainīties. Arī Slovēnijā tagad dzīve ir tik dārga, ka mēnesī izdzīvošanai nepieciešami aptuveni 1000 eiro. Bet, iedomājies, ja tu gribi dzīvokli, studiju un dzīvi Ņujorkā, tev mēnesī nepieciešami 6000 dolāru. 6000 dolāri kā dzīves minimums! Tādos apstākļos tev gribot negribot ir jāņem vērā tirgus.
Kā tas nākas, ka IRWIN nav mainījušies vējiem līdzi, bet gan spējuši ieturēt diezgan noteiktu attīstības kursu?
Mēs saprotam, ka nozīme ir tikai ilgstošam un pamatīgam darbam. Bet tai pat laikā mēs saprotam, ka ekonomika ir svarīga, un ņemam to vērā. Mums ir vairāk kā viens ienākumu avots. Pa šiem gadiem mēs esam pārdevuši darbus, esam saņēmuši stipendijas, viens no mums ir profesors mākslas akadēmijā, diviem no mums pieder dizaina studija. Šie daudzveidīgie ienākumi rada zināmu stabilitāti. Mēs neesam bagāti, bet neesam arī nabagi.
Paturpinot klišeju par Slovēniju kā kulturāli augsti attīstītu zemi... Dzirdēts arī, ka Slovēnijā kultūra sastāda ļoti lielu ekonomikas daļu.
Es ļoti cienu Slovēnijas Modernās mākslas muzeja direktoru, kurš ir izveidojis pirmo Austrumeiropas laikmetīgās mākslas kolekciju. Bet tai pat laikā ir Slovēnijas Kultūras ministrija, kura negrib šo mākslu izrādīt. Tā saka, ka nevar atvēlēt pārāk daudz vietas šai mākslai, jo jādod iespēja ikvienam - ne tikai Austrumeiropas mākslai. Jo Slovēnijas politiķiem netīk uzsvērt vārdu Austrumeiropa.
Tāpat ir Gregora Podnara galerija, kas ir viena no vislabākajām privātajām laikmetīgās mākslas galerijām Eiropā, ir vairāki tiešām pasaules līmeņa mākslinieki, bet ir arī fakts, ka kopš Otrā Pasaules kara Slovēnijā nav uzcelta neviena ar moderno mākslu saistīta ēka. Pat laikmetīgās mākslas muzeja mums nav. Šajā brīdī top skaidrs, ka ar apgalvojumu, ka Slovēnijas ekonomika ir balstīta kultūrā, kaut kas nav kārtībā.
Kad būs beidzies paātrinātās attīstības periods, kad iestāsies real time - kāda situācija pavērsies Slovēnijā, Latvijā? Vai šīs valstis izveidojušas ilgtspējīgu mākslas sistēmu, kas ļauj māksliniekiem dzīvot, strādāt un attīstīties. Vai arī viņi joprojām būs spiesti doties prom kā gastarbeiten...
Tie, kuri saka, ka Slovēnijas fundamentus veido kultūra, ar kultūru domā nacionālo kultūru. Tas ir valodas nacionālisms, kur vietējā valodā strādājošie rakstnieki, mākslinieki tiek glorificēti pat, ja ārpus šīs zemes robežām viņi nekas nav. Ir pāris rakstnieku, kas ir zināmi starptautiski, bet par kuriem Slovēnijā nerunā. Šī te orientēšanās uz vietējiem varoņiem ir tik izteikta, ka tā gadu laiku ir kļuvusi klaustrofobiska. Un tur jau vairs nav runa par kultūru, bet gan radikālu nacionālismu. Šie cilvēki nesaprot to, ko reiz teicis mediju teorētiķis Pīters Veibels: kultūru nedefinē tikai ar pozitīvo. Kultūras dēļ ir izraisīti kari! Kultūra nav pozitīva per se.
Kādēļ Slovēnijā vēl nav Laikmetīgās mākslas muzeja?
Slovēnijas Laikmetīgās mākslas muzeja ideja bīdīja pāragri aizgājušais, starptautiski zināmais kurators Igors Zabels. Patlaban situācija ir tāda, ka Kultūras ministrijas ierēdņi ir pret ideju, ka šis muzeja būtu veltīts tikai laikmetīgajai mākslai. Viņi vēlas tur redzēt arī „modernistiskus” gleznojumus un māla vāzes. Kamēr nav panākta vienošanās par muzeja koncepciju, projekts stāv uz vietas.
Mēs savukārt ļoti daudz strādājam pie tā, lai pārliecinātu Kultūras ministriju, ka Slovēnijas Modernās mākslas muzejam ir jābūt Austrumeiropas mākslas muzejam. Jo visur Austrumeiropā ir tikai nacionālās kolekcijas. Cik var! Ja tu pabraukā apkārt, visur tās izskatās vairāk vai mazāk līdzīgas. Un to pamatvērtība ir faktā, ka tā ir nacionāla, nevis obligāti laba māksla. Austrumeiropas laikmetīgās mākslas muzejs būtu Slovēnijas iespēja atšķirties. Piesaistīt plašāku auditoriju nekā tikai slovēņus. Man patika tas, ko kurators Čārlzs Eše teica kādā konferencē: „Mūsdienās muzejam ir jākolekcionē ne tikai objektus, bet arī attiecības.”
Jūs esat līdzdarbojies trīs laikmetīgās mākslas muzeju kolekcijas izveidē. Kādi ir jūsu ieteikumi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam?
Šādam muzejam noteikti ir jātop saskaņā ar to, kas šejienes cilvēkiem būtu saistoši un noderīgi. Rietumu pasaules muzeju problēma ir tā, ka vairums no tiem viens no otra neatšķiras: visur vieni un tieši vārdi, darbi. Tāpat svarīgi ir atturēties no draugu būšanas: neuzņemt kolekcijā darbus tikai tādēļ, ka ministre ir ļoti labās attiecībās ar šo mākslinieku. No tā ir grūti atturēties, bet to vajag nākotnes paaudžu vārdā. Līdz šim esmu darbojies projektos tikai ar noteikumu, ka naudas devējam nav absolūti nekādas teikšanas pār darbu izvēli. Ļaut, lai baņķieris iejaucas mākslas kolekcijas veidošanā, ir tāpat kā pieļaut, ka Abramovičs māca Čelsijas futbolistiem, kā spēlēt.
Pēc jūsu iniciatīvas ir tapušas divas ļoti īpašas laikmetīgās mākslas kolekcijas...
90.gadu pašā sākumā kopā ar mākslinieci no Sarajevas uzsākām Dienvidslāvijas 70. un 80.gadu mākslas kolekcijas veidošanu. Tā bija tīra mākslinieku iniciatīva ar domu saglabāt un izcelt šī perioda mākslu, jo tā muzejos bija vāji pārstāvēta. Mēs pierunājām kādu franciskāņu klosteri Bosnijā, ka viņi pieņems šo kolekciju un nodrošinās tai izstāžu telpas. Viņi bija gatavi šīs kolekcijas uzturēšanai atdot naudu, kas ienāk no tā saucamā brīnumu parādīšanās biznesa. Šī kolekcija ar konceptuālo un postkonceptuālo Dienvidslāvijas mākslu joprojām ir tur.
Otras kolekcijas izveidi mēs ierosinājām Balkānu kara laikā. Mums gribējās sniegt kaut ko pozitīvu bosniešiem šajā grūtajā laikā. Sapratām, ka vislabāk mēs varam palīdzēt caur jomu, kuru pārzinām - mākslu. Mūsu ideja bija vienkārša - lūgt 20 pasaules māksliniekiem ziedot kādu no saviem labākajiem darbiem un sniegt Sarajevas pilsētai iespēju izvēlēties - pārdot darbus un, teiksim, salabot tramvaja sliedes vai paturēt tos kolekcijā. Gada laikā mēs savācām šos mākslas darbus un uzzinājām, ka citi cilvēki bija darījuši kaut ko līdzīgu. Rezultātā 90.gadu beigās Sarajevā tika atklāta liela un ļoti laba izstāde ar saziedotajiem darbiem, kurus pilsēta bija tomēr paturējusi savā īpašumā. Šobrīd projekts ir tādā stadijā, ka Renco Pjano speciāli šai kolekcijai ir uzprojektējis muzeja ēku un drīzumā Sarajevā taps muzejs ar šo lielisko laikmetīgās mākslas kolekciju tā pamatā.
0