Redzējumi
02.03.2015

Dzīvs cilvēks

Komentē
2

No visiem pēdējo dienu nekrologiem par Maskavā nošauto Borisu Jefimoviču Ņemcovu, manuprāt, vistrāpīgāko frāzi pateica rakstnieks Boriss Akuņins jeb Grigorijs Čhartišvili. Viņš teica: "Tas bija apbrīnojami dzīvs cilvēks, viens no dzīvākajiem, kādus esmu sastapis." Tieši tāds viņš paliks atmiņā daudziem, tai skaitā arī man. Protams, man nebija iespējas pazīt viņu tuvu, tādēļ būtu grūti šeit runāt par kādu personisku zaudējumu. Tomēr arī īsas pazīšanās pietika, lai saprastu, ar kāda "kalibra" personību ir darīšana.

Ar to es domāju pavisam konkrētas lietas. Ņemcovs bija politiķis, kurš mīlēja savu darbu un arī prata to darīt. Viņš, manuprāt, bija izcili piemērots politiskajai profesijai – tādā tīri aristoteliskā izpratnē: tikumīgs cilvēks ir spējīgs ievērot vidusmēru tur, kur lielais vairums krīt galējībās. Vispirms, viņš bija ļoti gudrs – kā nekā, padomju laiku fiziķis ar daudzām pētnieciskām publikācijām. Vienlaikus viņam šī gudrība nekļuva par fetišu un netraucēja rīkoties. Mūsu reģiona politikā 1980./1990. gadu mijā nonāca ļoti daudz inteliģentu – gan no tehniskajām, gan humanitārajām jomām. Tomēr lielai daļai no tiem bija grūti adaptēties jaunajās reālijās; tādēļ viņi bieži kļuva par tukšiem, aizvainotiem muldētājiem, kuriem visa pasaule apkārt bija "slikta", "neracionāla" un "nekulturāla". Ar Ņemcovu tā nebija. Viņam par konceptu ne mazāk svarīga bija rīcība. Tādēļ viņam bija jābūt praktiskajā politikā – un nekur citur. Tās vārdā viņš bija gatavs uz daudz ko. Iedomāsimies cilvēku, kurš 90. gadu nogalē bija Krievijas pirmais vicepremjers ar reālām izredzēm uz troni. Un šis pats cilvēks aptuveni pēc 10 gadiem ar ne mazāku pašapziņu un ne mazāk iedvesmojošu smaidu uz lūpām kopā ar Eduardu Ļimonovu tika mests "autozakā" Manēžas laukumā marginālās "Iniciatīvas – 31" ietvaros. Ir jābūt nopietnām iekšām, lai pēc tik spēja kritiena nemeklētu kompromisus ar režīmu, – jo vairāk tādēļ, ka Ņemcovs ļoti labi iederējās un līdz pat pēdējam brīdim draudzējās ar t.s. "sistēmas liberāļiem", kā Anatolijs Čubaiss, Aleksejs Kudrins vai Grigorijs Javļinskis.

Līdzīgu vidusmēru viņam izdevās ievērot arī attiecībā uz savu personu. Protams, viņš bija viegli narcistisks – viņš apzinājās, ka patīk cilvēkiem, un viņam ļoti patika patikt. Taču viņa narcisms bija tieši tik liels, lai nekļūtu uzmācīgs. Viņš prata izmantot savu harizmu un nekļuva tās vergs – kā tas gadās daudziem. Turklāt viņam patika runāt ar "vienkāršajiem" cilvēkiem (tā, starp citu, ir īpašība, kas galīgi nepiemīt pašreizējam Kremļa saimniekam), viņš šādās situācijās jutās droši kā zivs ūdenī. Ne velti viņa sērotāju pulks vakar Maskavā bija tik liels – daudzi desmiti, ja ne simti, tūkstošu cilvēku, kuriem opozicionārais un tālu no varas atbīdītais Ņemcovs kaut kādā veidā bija iekritis sirdī. Viņš, protams, bija sibarīts – viņam patika skaisti dzīvot un labi atpūsties. Vienlaikus Ņemcovs pavisam noteikti 90. gados netika izmantojis tās plašās iespējas, kuras toreiz sniedza "ķīlu privatizācijas" un citas vērienīgas afēras, kas daudzus varai pietuvinātos strauji iecēla "Forbes" sarakstos. Īsi sakot, Ņemcovs bija tas retais mūsu reģiona politiķis, kuru nebūtu grūti iedomāties arī kādā augstā amatā "vecajās" Rietumu demokrātijās. Viņš bija tam ļoti piemērots.

Par pašu noziegumu jebkuri komentāri ir lieki. Nedomāju, ka aiz pašas slepkavības stāv Kremlis – pamatoti vai ne, taču tur Ņemcovu diez vai uzskatīja par tik bīstamu, lai izrēķinātos ar viņu šādā demonstratīvā veidā. Kas attiecas uz publisku iebiedēšanu, arī tas ir maz ticams: lielākā daļa sabiedrības tur jau tāpat ir gana rāma, un šāda slepkavība drīzāk var kaut ko sakaitināt, nevis nomierināt. Tomēr skaidrs, ka tieši Kremlis ir atbildīgs par noteiktas atmosfēras radīšanu valstī, kurā šāda politiķa slepkavība ir iespējama un zināmai daļai sabiedrības pat normāla. Kara propaganda, rīdīšana pret "nacionālnodevējiem" un piekto kolonnu, kliedzošais naids pret ASV un Rietumiem – uz visa šā fona Ņemcova noslepkavošana izskatās kā simbolisks apstiprinājums Krievijas vēlmei pamest civilizēto pasauli. Tā ir ļoti slikta ziņa Rietumu un Krievijas attiecībām. Kā izteicās politologs Leonīds Radzihovskis, Ņemcovs ir otrs Malaizijas boings, tikai šoreiz notriekts uz Moskvorečjes tilta. Ņemcovam viņa harizmas un angļu valodas prasmju dēļ bija daudz draugu Rietumos, viņu tur atcerēsies. Gribēti vai ne, bet ar Ņemcova nāvi Putins daudziem Rietumos ir kļuvis vēl par piecdesmit procentiem nesimpātiskāks.

Savukārt ar tiem, kas Latvijas politiskajā šķirā šobrīd sēro pēc nogalinātā krievu demokrāta, es atļaušos padalīties ar kādu Ņemcova tēzi, kas man palikusi atmiņā no mūsu tikšanās. Proti: pašreizējos "attīstītā putinisma" un ģeopolitiskās spriedzes apstākļos muļķīgākais, ko Latvijas valdība var darīt, ir – atsvešināt Latvijas krievus un pilnībā atdot tos Kremļa rīcībā. Tāds, lūk, bija viedoklis cilvēkam.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2