Foto - Ieva Salmane
 
Kino
01.03.2018

Dzīvi apliecinošs vieglums

Komentē
1

Recenzija par Madaras Dišleres filmu "Paradīze '89", 2018

Pagājušogad skatoties filmu "Ātrie igauņu puiši" (2017), nopūtos par kaimiņvalsts kinoļaužu atraisīto attieksmi – tipiski. Igauņu filma gan bija kopražojums ar Latviju (tās operators – Aigars Sērmukšs), saņēma divas nominācijas "Lielajā Kristapā" un citādi bija klātesoša mūsu kultūras telpā, taču, klausoties blakusgaldiņu smieklos "Cafe Film Noir" pagrabā, neatstāja doma, cik ļoti gribētu ieraudzīt līdzīgu filmu, kuras darbība norisinās pēdējo padomju gadu Latvijā. Līdzīgu ne žanrā vai tēlu izvēlē, bet tajā, ka nesenās pagātnes pieredze tiek izmantota mūsu labā, kā no ikdienas absurditātēm un reiz iekārojamiem, bet mūsdienās komiskiem artefaktiem izlobās dzīvi apliecinošs vēstījums par cilvēka dabu.

Simtgades kinoprogrammā veidotajā Madaras Dišleres filmā "Paradīze '89" tas ir noticis – nesenā vēsture kalpo par materiālu, no kura top gaumīgi stilizēta, maņas un atmiņu iesaistoša pasaule. Ar pirmajiem kadriem filma ieved laikmeta atmosfērā, un vides noformējums ir tik piesātināts, ka kļūst bail, vai tas nenomāks saturu. Saules stari no veterāna ordeņiem atspīd skatītāja sejā, režģu kastēs sakrauti, smaržo kāposti, un nostieptos tīkliņos – maizes kukulīši. Pēdējās bažas drīz izzūd, apjaušot, ka režisores Dišleres, mākslinieka Aivara Žukovska un operatora Ginta Bērziņa kopdarbs vienlīdz spēcīgi strādā visos līmeņos un publika netiek vazāta aiz deguna, bet mērķtiecīgi aiz jutekļiem ierauta notikumu vidū. Filmas temps uztur dinamiku, nepazaudējot vērojuma prieku, un vērojuma prieks neapmaldās kolektīvās atmiņās: kamera raugās apkārtnē no pirmreizības prieka, nevis sentimenta perspektīvas. Šeit risinās bērnu un vecāku attiecības, garāmgājēju čukstos izskan pārmaiņu nojauta, kārtību pārrauga milicis un letes apakšu sargā pārdevēja, pa krūmiem slapstās lietuviešu disidents un seksuāls maniaks.

"Paradīze '89" stāsta par vasaras nogali četru meiteņu dzīvē. Nespēdami tikt galā ar pašu attiecībām, Paulas (9) un Laurēna (7) vecāki aizsūta meitas prom no Rīgas, padzīvoties pie māsīcām. Vienpadsmitgadīgā Maija svinīgi pieņem krustmātes sveicienus (par blatu dabūtu desu), paspiež rokas jaunpienācējām un uzņemas pārraudzīt mazo bariņu. Meitenes plāno maltītes un pirkumus, seko jaunumiem televīzijā, dzenas pakaļ zaglēniem, pucējas, ālējas un cenšas aprast ar nespēju vienmēr panākt to, ko visvairāk vēlētos. Lielākoties viņas ir četratā – Maijas un Lindas vecāki jau kādu laiku vairs nav kopā, tēvs dod naudu un mājienus par gaidāmām pārmaiņām, māte Ieva baltā kleitā tikai naktī klusi iesoļo mājās no apspriedēm Tautas frontē. Lai gan filma klasificējama kā ģimenes kino un tās centrā ir meitenes vecumā no septiņiem līdz vienpadsmit gadiem, filmas sižets netiek ar spēku iestumts vienā kastītē "parunāsim ar bērniem par šķiršanos", "kas ir draudzība" vai "kā toreiz augām". Filma pauž uzticību kino medijam un tā poētikai, kas ļauj pamazām sniegt daudzslāņainu vēstījumu, atstājot skatītājam brīvu vietu uzsvaru izvēlei. Netrūkst arī iesaistošu, skatītāja minējumiem pasviestu pavedienu, kas ļauj pārliecināties par nojautām vai priecāties par neparedzamību.

Arī režisore Madara Dišlere kinosistēmā ir jau kopš bērnības, kad atveidojusi lomas Vara Braslas filmās; tiesa, līdz šim viņas vārdu biežāk atzinīgi pazinuši tie, kas kino veido, nevis patērē. Dišlere bijusi režisora asistente nozīmīgos projektos, to skaitā Viestura Kairiša režisētajā drāmā "Melānijas hronika" (2016), Renāra Vimbas filmā "Es esmu šeit" (2016), Sergeja Lozņicas "Miglā" (2012) un citur. Viņa ir autore vairākām īsfilmām, no kurām visplašāk zināma simboliskā filma "Dārznieks" (2016), kura ieguva "Lielo Kristapu" un kurā galveno lomu atveido grafiķis Valdis Villerušs. Taču arī citās viņas īsfilmās redzams savdabīgs rokraksts – sirsnība un ironija ofisa peles monologā "G-punkts" (2011), gaidu un vilšanās momentuzņēmumi "Vējš pelēkos kārklus nolauza" (2012).

Sarunā ar "Satori" Madara Dišlere min – gan jau to, ka filmas "Paradīze '89" režisore ir sieviete, nevarēs noslēpt aiz daudzajām meiteņu lietām. Gribētu šo izteikumu papildināt – režisores sievietes klātbūtni spilgti apliecina meiteņu lietu nereducēšana uz klišejām darbībā un raksturos. Lai arī netrūkst galvenokārt meitenēm tipisku zvērestu, apģērbšanās īpatnību (peldkostīms uz pidžamas – labs aerobikas tērps!) un lamuvārdu (tu, resnā kaza!), tās netiek kariķētas vai padarītas nesvarīgas, it kā mēs tā vien gaidītu ekrānā beidzot parādāmies kaut ko būtiskāku. Kamera ar dzīvi apliecinošu vieglumu un interesi vēro meiteņu darbības: noslēpumus un saprašanos, prieku par ainavu, saules gaismu limonādes pudelē, patstāvības mācīšanos caur asiņojošiem ceļgaliem.

Filmas sākumā Laurēns apcer: kā, kāpēc tēvzemi sauc par tēvzemi – kur tad ir zeme mammām? Un bērniem? Paula apklusina māsas uzmācīgos jautājumus, taču filma rāda atbildi – tā zeme ir tur, kur neviens nekrata pirkstu un nebāž kaktā, aizliedzot spriest, jo "jūs to nekad nesapratīsiet". Tā ir šeit, Paradīzes dārzā pie vaskadrānas pārklāta galda, kur ar dakšu no burkas tiek ķeksēti un dalīti paradīzes ābolīši. Lai gan brīžiem gribas apvainoties un gaidīt, kad kāds cits atnāks un visu vērsīs par labu, filmas gaitā meitenes apjauš patstāvības prieku, un to atbalso apkārtējās Atmodas norises. Meitenes redz, kā pie Tautas frontes parakstīties par brīvu valsti nāk pensionāri, hipiji un panki; neviens nesūta viņus prom, gaidot kārtīgākus, īstākus latviešus. Brīvībai vajag katru, tāpat kā katram – brīvību. Kad filmas kulminācijā meitenes iespiežas Baltijas ceļa sadotajās rokās, filma, televizors, dokumentālie kadri saplūst kopā, un šī vienotība rada patiesu aizkustinājumu. Ne miņas no neveikla patosa, ja nu vienīgi vēlme pašam pastiept roku visiem leišu disidentas un igauņu ašajiem puišiem.

Vienīgās ainas, kas filmu nedaudz izsit no ritma, ir abas Paulas sapņu epizodes. Pirmais sapņojums, kurā Paula apšauba iepriekš zinātās patiesības, kā biedējošs murgs no pagātnes dzīlēm sasaucas ar Lailas Pakalniņas filmu "Ausma" (2015) un tajā atveidotajiem padomju kolektīvā neprāta tēliem. Šajā murgā Paula nepārvar briesmas un pamostas izbīlī. Nākamais sapnis ir vīzija par nākotni, kur parādās ainas no mūsdienu Rīgas. Diemžēl atspulgu spēlēs un skrienošo gaismu apļos kaut kas nedaudz nojūk no filmas veseluma. Filmas izskaņa ir tīra un neizstiepta, bet tieši pēc sapņa paliek neliela dīvainības pēcskaņa. Var jau būt, ka vaina nav filmas izpildījumā – Atmodas laika vīzija par šodienu un šodiena izskatās dīvaini blakus. Patstāvības prieka dzirksts ir grūtāk atrodama.

Kopumā jāsecina, ka Madaras Dišleres filma ne vien uztur to latiņu, ko ģimenes kino uzliek Jāņa Norda filma "Mammu, es tevi mīlu" (2013) un Renāra Vimbas "Es esmu šeit" (2016), bet arī apliecina, ka vēsturiska filma var apvienot izsmalcinātu gaumi un prieku. Un, protams, to, ka arī meiteņu lietas ir aizraujošas – ja nu kādam bija šaubas.

Tēmas

Ieva Viese-Vigula

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1