Proza
06.07.2018

Dzīves akadēmija

Komentē
10

Dzīvoklis, vīrs un tiesības.

Šie bija trīs veiksmes rādītāji katras normālas latvietes dzīvē, kas pārkāpusi divdesmitpiecgadnieces slieksni. Tie paši trīs rādītāji, kurus divdesmit deviņus gadus vecā Laura līdz šim tā arī nebija sasniegusi.

"Nu, un tev tur tajā Anglijā kāds čalis arī ir, ko?" viņas tante Olga no tēva puses jautāja, liekot sev uz šķīvja krietnu porciju rasola.

Laura bija atlidojusi garās brīvdienās uz Latviju, un, kā par nelaimi, tās sakrita ar ikgadējiem kapusvētkiem. Pie Olgas tantes Priekulē sabrauca radu saime, kas bakstīja un pētīja Anglijā dzīvojošo Lauru kā tādu muzeja eksponātu.

"Nē, nu, bija tur daži potenciālie kandidāti..." Laura teica, domās izejot cauri pēdējiem trim.

Džons no "Tindera", kuram piederēja pašam sava dārza apstādīšanas firma. Tā sastāvēja no Džona un viņa bērnības drauga Džeka, kurš ik pa laikam mēdza iekulties dažādās ar narkotikām saistītās dēkās, sagādājot Džonam pamatīgas galvassāpes, kuru dēļ viņam, sirsnīgi atvainojoties, arvien nācās atcelt randiņus ar Lauru.

Tad bija Eds, radošs un muzikāli apdāvināts alkoholiķis, kurš otrā randiņa laikā Laurai nospēlēja pašsacerētu dziesmu uz ģitāras par to, kā sastapis savu mūža mīlestību, un dienu pirms trešā randiņa paziņoja, ka tomēr nav gatavs nopietnām attiecībām.

Un, protams, Čārlzs, kurš piektā randiņa laikā izmeta, ka jau piecpadsmit gadus ir nelaimīgi precējies un vēlas būt atklāts un godīgs pret Lauru.

"Katrā gadījumā nekas nopietns," Laura atmeta, pārņemot koka karoti no Olgas tantes. Par spīti tam, ka jau vairāk nekā gadu Laura bija veģetāriete, viņa arī sev uz šķīvja uzkrāva divas karotes rasola, nevēlēdamās nevienam Priekulē izraisīt sirdstrieku.

"Nu, bet paklau," Olgas tante savilka savas koši krāsotās lūpas mazā, nicinošā taurītē. "Bet kad tad precēsies? Paliksi vēl vecmeitās, nu."

Lai arī Laura bija pabeigusi gan bakalaura, gan maģistra studijas un uzsākusi doktorantūru astrofizikā angļu valodā, vienīgais, kas uztrauca Olgas tanti, bija tas, vai viņas brāļa meita nepaliks vecmeitās.

"Nav jau vairs tie gadi, kad var tā mētāties," Olga zinoši piebilda, uzkraujot rasola porcijai blakus divus siļķu rolmopšus. "Manā laikā deviņpadsmit jau skaitījās vecmeita."

Laurai bija tikai divdesmit deviņi. Pēc Anglijas standartiem viņa vēl skaitījās tīrais bērns, kam visa nākotne priekšā un visas āres plaši atvērtas. Bet, sperot kāju Latvijas lidostā, viņa automātiski tika ieskaitīta nelaimīgo un nolemto vecmeitu kārtā.

"Ja vēl kādu bērniņu grib, tad par visu jādomā laicīgi," Olgas tante zinoši piebilda, pirms visa viņas uzmanība tika veltīta rasolam un siļķu rolmopšiem.

"Vecmeitas vecums" Latvijā sākās ap divdesmit pieci. Trīsdesmit bija jau galīgi notecējis derīguma termiņš, kad dzīve gluži vienkārši apstājās, it kā to būtu skāris tāds mazs, personīgs armagedons. Pat Lauras ginekoloģe, pie kuras viņa ik gadu brauca uz pārbaudēm (jo Anglijas veselības aprūpes sistēma, kur lielāko daļa slimību ārstēja ar paracetamolu, Laurā ieviesa dziļas šaubas), izteica savu viedokli Lauras personīgās dzīves jautājumā.

"Oij, devuška. Vot točna spirāli? Tās tāču uz trīm gādi. Un kā ar bērniņiem? Nu što proizhoģit s našimi. A mēs te drīz izmirsim. A to jus grībāt?"

Laura nesaprata, kurā brīdī viņas lēmums ielikt spirāli divdesmit deviņu gadu vecumā bija kļuvis tautai tik izšķirošs, bet, dzirdot savu ginekoloģi tā runājam, viņā modās sen apslāpētas patriotiskas jūtas. Viņa nesen bija izlasījusi grāmatu "Pamodināt Lāčplēsi" un, izejot no ginekoloģes kabineta, juta, kā viņā pašā lēnām no ziemas miega mostas Lāčplēsis. Viņas misija bija saglabāt latviešu tautu. Viņai bija jāziedojas. Jāpamet savas studijas Bristoles Universitātē un nekavējoties jāpārceļas uz Latviju, lai nodotu savu miesu tautas vairošanai. Tikai kur lai atrod to Lāčplēsi, kas šo svēto darbu paveiktu līdz galam? No gara vien jau nepiedzims. Varbūt stārķis atnesīs? Vai atradīs kāpostos guļam?

Olgas tantes skaļā čāpstināšana iztraucēja Lauras dziļās pārdomas. "Dzirdi," tante atkal ierunājās, pāriedama uz krabju salātiem. "Un kā tur Anglijā, nu, tur tavā Brizdolē…"

"Bristolē," Laura izlaboja.

"Pareizi. Bristolē. Kā tur cilvēki, ar mašīnām tak arī brauc?"

"Jā, protams."

"Un kā ta tev nav vēl tiesības noliktas? Kā tu vispār tiec līdz tai savai universtātei?"

"Nu, es pārvietojos ar riteni. Vai eju kājām. Tā ir veselīgāk," Laura piemetināja.

"Hmmm… Jā, jā, jā, tagad jau šitais modē," Olgas tante domīgi norūca. "Bet es gan dzirdēju, ka riteņbraukšana var sievieti padarīt neauglīgu. Šausmīgi bīstama padarīšana."

Laura gandrīz iespļāva rasolu pretī sēdošajai Mirdzas tantei sejā. "Ko? Kas tas par murgainu pētījumu?"

"Jā, un nemaz nesmejies, nu, tur – Šveicē laikam – iztaisīja vienu ekzperimentu speciāli, lai šito izpētītu. Izrādās, ka sievietēm, kas brauc ar riteni vismaz pusstundu katru dienu, atrofējas ļoti nozīmīgas šūnas, kas var traucēt ieņemt bērnus. Pie tam vēl sēžas muskuļi saspiežas. Un tā sauktās veselības vārdā visa nākotne pagalam."

Paldies Dievam, tajā brīdī Mirdzas tante izglāba sarunu no pilnīgas iebraukšanas grāvī, iestarpinot kārtējo piezīmi par savu veiksmīgo mazmeitu, kas dzīvoja Amerikā. "Vai, bet, klausies, ko mana Ilzīte tur, Ņujorkā, dara. Puisītis būšot. Parādīja man sonogrāfijas bildi, tādu melnbaltu, caur skapi."

"Caur skaipu," Laura izlaboja.

"Da vells viņ' zin!" Mirdzas tante sirdīgi nolamājās. "Tagad taču tik daudz tās modernās uzpariktes, kas var tiem visiem velliem izsekot!"

Ilze bija Lauras māsīca, kas – pretēji Laurai – bija sasniegusi visus trīs veiksmīgas sievietes rādītājus, turklāt vēl ar uzviju. Viņa bija veiksmīgi apprecējusi Maiklu no Amerikas, viņi kopā bija veiksmīgi nopirkuši māju Ņujorkas štatā (pateicoties abu ļoti veiksmīgajai mārketinga karjerai). Un, protams, Ilzei bija gan tiesības, gan mātes pase. Turklāt viņa to visu bija veiksmīgi paveikusi nieka divdesmit piecu gadu vecumā.

"Nu jā, tā jau ir..." Laura novilka, galvā kalkulējot minimālo stundu skaitu, pēc kura bija atļauts sākt pieklājīgi atvainoties, ka rīt jau agri no rīta viņai jābūt atpakaļ Rīgā, tādēļ kategoriski jābrauc prom jau šovakar, un Priekules autobusi sestdienu vakaros gāja ļoti reti. "Prieks par Ilzi, malacis," viņa izspieda.

"Jā, tādi malači. Un viņdien depozītu mājai samaksāja. Tur gan Maikla vecāki mazliet piepalīdzēja," Mirdzas tante atzinās.

Laurai likās, ka tantes vaibstos pavīdēja skumjas par to, ka viņa nebija spējusi piepalīdzēt ar Ilzes depozītu. Uz kāzām gan nebija jādodas uz Ņujorku, kas aiztaupīja apkaunojošu videozvanu caur skapi, kura laikā Ilze uzzinātu, ka viņas māte nespēj apmaksāt sevis iekļaušanu meitas jaunajā dzīvē. Laimīgais pāris bija padomājis arī par šo varbūtību un sarīkojis veselas divas veiksmīgas kāzas – vienas Ņujorkā, otras Priekulē.

Laura mēģināja sevi iedomāties Ilzes vietā. Divdesmit deviņu gadu vecumā Laura aizvien īrēja māju kopā ar diviem draugiem (kas bija visai bieži sastopams fenomens Anglijā, bet ej nu visiem un izskaidro). Viņa iedomājās, kā būtu, ja māja, kuru viņa pašlaik dalīja ar citiem, piederētu viņai vienai…

Kā būtu, ja netīrās trauku kaudzes vietā viņu katru vakaru sagaidītu vīrs ar rožu pušķi rokās (kuru viņš varētu atļauties, pateicoties savai veiksmīgajai uzņēmēja karjerai), pamasētu viņai kājas pēc garas darba dienas astrofizikas fakultātes laboratorijā un darītu visu iespējamo, lai pēc iepriekš pagatavotām vakariņām savu sievu apmierinātu gultā. Droši vien arī stārķis drīz uzrastos. Un līdz ar stārķi – arī laime?

Laurai noskrēja šermuļi pār kauliem. Laulība – it sevišķi perfekta laulība – viņā iedvesa paniskas bailes. Ne jau tādēļ, ka viņa nebija atradusi "īsto vīrieti", ar kuru būt kopā, bet tādēļ, ka ikreiz, uzsākot attiecības ar vīrieti, kurš varēja kļūt par "īsto", Lauru pārņēma nepārvarama vēlme bēgt. Pēc dažu mēnešu kopdzīves viņa sāka smakt nost no komforta, prātā atbaidot šausmu ainas, kurās viņa tiek pieķēdēta ar vienu roku pie zupas katla, ar otru pie spiedzoša bērna gultas kā tāda fermas govs un katru vasaru ir spiesta rīkot ikgadējo kapusvētku saietu.

"Paklau, cik tad tu ilgi te būsi pie mums ciemos?" Olgas tante vaicāja, iemērcot deserta karoti peldošo salu bļodā.

"Latvijā? Kādu mēnesi. Es izkārtoju tādu riktīgi garu atvaļinājumu," ko šobrīd nožēloju, Laura nodomāja. "Lai var aiziet uz jūru, izbaudīt sauli. Protams, galīgi dīkā jau nesēdēšu, man diezgan daudz jāraksta priekš doktorantūras. Varbūt vēlaties, varu jums izklāstīt savu tēzi…?"

Olgas pēkšņais, zaglīgais skatiens lika Laurai aprauties pusvārdā. Tante viņu vēroja kā mazs, palaidnīgs bērns, kuru tūliņ, tūliņ pieķers nedarbā. Viņas roka atlaida deserta karoti un ieslīdēja rokassomiņā. "Tad jau tu mierīgi varētu paspēt..."

"Paspēt uz ko?" Laura vaicāja, vēlēdamās, kaut šis jautājums paliktu retorisks.

Tante izvilka no somiņas plānu bukletu. Uz tā baltā fona košiem, sarkaniem burtiem bija rakstīts:

Dzīve ir māksla. DZĪVES AKADĒMIJA meklē audzēkņus. Piesakies tūlīt jaunajai programmai "IZVEIDO LAIMĪGAS ATTIECĪBAS" un uzzini, kā arī tu vari kļūt laimīga.

"Kas tas ir?" Laura jautāja. Pēkšņa nelabuma pārņemta, viņa pastūma savu šķīvi nostāk.

"Nu, kā nu. Lasīt nemāki? Akadēmija. Par to, kā dabūt vīrieti," Olgas tante sašutumā atbildēja. "Bija pie mums uz grāmatsvētkiem pagājušo nedēļ atbraukušas meitenes. Foršas, patīkamas. Skaistas," Olgas tante pārlaida zīmīgu skatienu Lauras pelēkajam T kreklam ar koši zaļo "Art is Not Dead" uzrakstu. "Kā puķes."

"Un ko tad viņas tev labu teica?" Mirdzas tante saausījās un pameta novārtā arī savu peldošo salu bļodu.

"Oij, meitenes!" Olga noelsās. "Tur visādas lietas māca. Vadītāja vispār ir zelts, tik laimīga un piepildīta sieviete. Ja es būtu jaunāka, noteikti pierakstītos. Tur pat..." Olgas tante pieliecās tuvāk, lai pārējie galda viesi neizdzirdētu. "…māca, kā dot intīmo masāžu."

"Ko? Kas tas par sviestu?" Laura izspļāva un knapi pārvarēja vēlmi tūlīt pat izvilkt savu telefonu un sākt čekot Priekules autobusu sarakstu.

"Jā. Un tas patiešām strādā. Viņas visas izskatījās tik laimīgas. Un skaistas," Olgas tante jūsmoja. "Viena no viņām – tāda jauka blonģinka – man pateica tādu lietu. Es vispār biju uz mutes. Kā es varēju visu mūžu nodzīvot ar Alfonu un šito nemaz nezināt," Olga dramatizēja. "Varbūt mūsu attiecības būtu citādāk izvērsušās."

Viņas vīrs Alfons jau desmit gadus gulēja zem zemes pēc akūtas, alkohola izraisītas aknu cirozes, un, par spīti kopīgām fotogrāfijām, kas daiļoja visus plauktus kapusvētku laikā, viņu kopdzīve Priekules privatizētajā divistabu dzīvoklī bija pilnīgs pretstats skaistajam šablonam, ko Ilze visiem bāza acīs.

"Iedomājies," Olga turpināja, "tās jaukās meitenes man laipni pastāstīja. Izrādās, ka 99% kļūdu attiecībās pieļaujam tieši mēs – sievietes," viņa paziņoja. "Nav brīnums, ka viņi atvēruši veselu akadēmiju. Tak' pēdējais laiks!"

Laura izrāva bukletu Olgas tantei no rokām. "Un cik viņi kāš par to sūdu?"

"Paga, nu kas tā par valodu? Ļoti normāli. Izej vienu kursu, un pietiek visai dzīvei. Tikai 1117 eiro."

"1117 eiro?! Lai klausītos, kā viena ļoti veiksmīga biznesmene nes visus cauri ar savām gudrībām? Lai atklātu, ka sievietes vienīgais piepildījums rodams "laimīgās attiecībās"? Ka vienīgā lieta dzīvē, ko vērts mācīties, ir par to, kā noturēt vīrieti, kurš ir tik dievišķs radījums, ka vainojams tikai 1% kļūdu?"

"Runa jau neiet tikai par vīrieti," Olga zinoši teica. "Tas ir par harmoniju attiecībās. I viņai labi, i viņam."

"Un tautai arī labi," Mirdzas tante atbalstīja māsu.

"Bet pilnīgi pareizi!" Olgas tante piebalsoja, un abas dāmas iestrēba kārtīgu, sazvērniecisku karoti peldošo salu.

Laurai ēstgriba bija pavisam pazudusi. Kuram te vispār interesēja viņas pētījumi astrofizikā, ja vienīgā sievietes vērtība slēpās laimīgās attiecībās ar vīrieti? "Un ko tur vēl māca? Kā dot labu blowdžobu?" viņa iekarsa.

"Laura. Tiešām. Pie galda," Mirdzas tante aizrādīja.

Laura uz mirkli apstulba. "Kā tu vispār zini, kas ir blowdžobs?"

"Nu, caur skapi ne to vien var iemācīties," Mirdzas tante atbildēja, rāmi cilādama karoti.

Olgas tante šo piezīmi vai nu nesaprata, vai nolēma ignorēt. "Nu. Pieteiksies?" Viņa spulgām acīm vērās savā brāļameitā, it kā tā būtu daudzsološs, bet pussabrucis projekts, kam nepieciešams izmanīgs arhitekts.

"Kā tad!" Laura atbildēja. "Olga, nu come on. Vai tad tiešām tavas attiecības ar Alfonu izgāzās tādēļ, ka tu pieļāvi tās visas 99% kļūdas?"

"Vispār jau nekas neizgāzās," Olga cirta pretī, cenzdamās noslēpt aizvainojumu. "Mēs kopā nodzīvojām divdesmit piecus gadus. Vai tev vispār ir bijušas kādas attiecības, kas ilgst ilgāk par gadu? Ko tu vispār saproti par laulību?"

"Nē. Es vienkārši nedomāju, ka laulībai ir jābūt veiksmes un laimes mērauklai. Vai tad tu katru dienu juties laimīga, ar Alfonu kopā dzīvojot?" Laura nespēja rimties, kaut arī jau sen vajadzēja. Tomēr bija kapusvētki. Un bija lietas, kuras normāli cilvēki neapsprieda.

"Laulība jau nav nekāda paradīze," Mirdzas tante piebiedrojās. Viņas stāžs precētas sievietes kārtā bija apaļi trīsdesmit.

"Priekš kam tad vispār precēties?" Laura nesaprata.

"Nu, kā. Kas tas par jautājumu?" Olga nesaprata jautājuma būtību.

"Priekš. Kam. Precēties?" Laura atkārtoja, lēni un skaidri.

"Nu, bet…kā? Kaut vai lai ir kāds, kam… kotletes uzcept, johaidī!" Arī Olgas tante bija iekarsusi.

"Dēļ kotletēm jāprecas? Es pati sev varu kotletes uztaisīt!" Laura cirta pretī. "Vispār es jau vairāk nekā gadu neēdu gaļu. Un man vispār labāk patīk meitenes."

"Ko, ko?" Olgas tante saausījās, un Mirdzas tantei bija tāda sejas izteiksme, ka Laura sāka pie sevis skaitīt F.A.S.T.* pazīmes, ko Anglijā skandināja vai katrā televīzijas reklāmas pārtraukumā.

"Jā. Anglijā visi ir veģetārieši un visas meitenes ir biseksuālas," Laura izspridzināja kaut ko, kas nebija gluži patiesība. Tad viņa izvilka no somas telefonu un iegrima autobusu saraksta pētīšanas mākslā.

Acīm skenējot garās rindas ar datumiem, pieturām un laikiem, Lauras domas lēnām apskaidrojās, un viņa atjēdzās no pašas teiktā. Pa galvu, pa kaklu viņa centās situāciju glābt. "Visas meitenes. Protams, izņemot mani. Anglijā visi tādi brīvdomātāji. Šausmīgi bezatbildīgi cilvēki. Haha."

Varbūt visā kapusvētku saietā, visā Priekulē un Latvijā Laura bija tā trakā.

"Slava tebe Gospodu…" Olgas tante novilka, un Mirdza pārlika sev pār krūtīm krustu.

Nākamais autobuss no Priekules uz Rīgu gāja pēc četrdesmit piecām minūtēm. Laura varēja vēl paspēt.

 

* F.A.S.T. – infarkta pazīmes.

Face: has it fallen to one side?

Arms: can they raise them?

Speech: is it slurred?

Time: if you notice any of these signs, make the call. Dial 999.

Ieva Lākute

Ieva jau vairāk nekā 12 gadus dzīvo Anglijā, kur pabeigusi gan bakalaura, gan maģistra studijas rakstniecībā un literatūrā. Ikdienā strādā kā "freelance writer" un tulkotāja. Šobrīd strādā pie sava pi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
10