Foto - Jānis Deinats, Dailes teātris
 
Recenzija
24.02.2015

Dzīve nav saulespuķu lauks

Komentē
0

Par Dailes teātra izrādi "Pusslepkava", režisors Regnārs Vaivars

Laikā, kad uz teātra skatuvēm arvien biežāk tiek runāts par globālām – sociālām vai politiskām – tēmām, īpašu uzmanību piesaista kamertoņu izrādes, kas pievēršas indivīda iekšējās pasaules pretrunām. Šajā, varētu šķist, mazaktuālajā nišā konceptuāli ieskaitāmi teju visi režisora Regnāra Vaivara pēdējos gados tapušie iestudējumi – sākot ar cilvēka dabas tumšāko īpašību izpēti Dailes teātra uzvedumā "Apglabājiet mani zem grīdas", beidzot ar aktiera Riharda Jakovela iedvesmojošo un uzmundrinošo monoizrādi "Bask@bols" Valmieras teātrī. Arī režisora jaunākais iestudējums – "Pusslepkava" Dailes teātrī – ir darbs ar izteikti pozitīvu noskaņu, kaut arī izrādes pamatā izmantotais stāsts un tā varoņi nebūt neatbilst vispārējam priekšstatam par atdarināšanas vērtu piemēru. Ar montī-paitonisku mieru attēlotie no institūta izmestā studenta Andreja piedzīvojumi mums māca pieņemt dzīvi ar visiem tās plusiem un mīnusiem, baltajām, melnajām un arī neizteiksmīgi pelēkajām svītrām.

Domu par to, ka aiz visa sliktā vai neglītā slēpjas kas labs, vispirms jau iemieso Aigara Ozoliņa iekārtotā spēles telpa, ko veido visas skatuves platumā uzslieta dēļu siena, kura izrādes laikā tiek pārsteidzošā vieglumā transformēta, lai pielāgotos lugā atzīmētajām darbības vietām – istabai, autoostai, autobusam, Andreja vecāku mājai un pat fascinējoši autentiskai lauku pirtij. Līdz kādā brīdī noplukusī siena, uz kuras rēgojas kārtu kārtās nokasītas afišas un, tā vien šķiet, dažādu gadsimtu krāsojums, tiek izjaukta pavisam un atklājas, ka aiz tās visu izrādes laiku slēpies uzsvērti butaforisks plastmasas saulespuķu lauks, kas iemieso ideju par iluzori skaistu, krāsainu un bezrūpīgu pasauli – vietu, kur aizbēgt no ikdienas negācijām (īpaši trāpīgs ir teātra kritiķes Maijas Uzulas-Petrovskas recenzijā portālam "Kroders.lv" paustais salīdzinājums ar Teletūbiju zemi).

Pirms ieiešanas Dailes teātra kamerzālē skatītājiem šaurā, ar dažādiem sadzīves priekšmetiem – netīriem traukiem, erotiskajiem žurnāliem, zeķēm utt. – pieblīvētā studentu kopmītņu istabiņā jāizspraucas garām aktieriem, kuri, nepiespiesti sarunājoties, grauž saulespuķu sēklas, un arī vēlāk izrādes laikā Kaspara Zāles Andrejs un Artūra Dīča Pokers šad tad pazūd mazajā priekštelpā, bet līdz skatītājiem nonāk tikai neskaidra murmināšana. Taču, uznākot uz skatuves, sadzīve gan burtiski, gan simboliski paliek aiz durvīm – to pirmkārt jau paredz krievu dramaturga Aleksandra Molčanova luga, kas veidota kā atsvešināti ironisku monologu virkne. Lugas varoņi nevis savstarpēji sarunājas, bet galvenokārt komentē darbību katrs no sava skatpunkta – detalizēti atklājot savas domas, izjūtas un iespaidus. Kaut arī pats teksts ir negāciju un raupjas (brīžiem arī necenzētas) leksikas pilns, efekts ir neparasti viegls un komisks, un aktieriem izrādes ironiski piestrāvoto atmosfēru izdodas uzturēt no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Ar šo sarežģīto uzdevumu – vienlaikus būt un nebūt tēlā jeb atveidot varoni un tajā pašā laikā it kā vērot un komentēt to no malas – visprecīzāk tiek galā aktrise Inita Dzelme, kura Oksanas lomā pārvar jau iepriekš bieži spēlētos spuraino pusaudžu ampluā un rada interesantu, ne uzreiz atminamu raksturu. Oksanas tēlā, līdzīgi kā Kaspara Zāles atveidotajā Andrejā, gaiša ticība nākotnei un cerība uz pilnvērtīgāku, cilvēka cienīgu dzīvi maskēta aiz vēsuma un neapgāžamas pofigisma filozofijas, kas gan palēnām skatītāju acu priekšā izzūd. Tāpat arī kostīmu mākslinieces Antas Priedītes radītais puiciskais tēls ar pufaikveidīgo vesti un botām absolūti aizmirstas izrādes kulminācijas ainā – pirtī, kur arī Andrejs beidzot ierauga Oksanu no jauna. Jāpiebilst gan, ka to, protams, palīdz izdarīt ne tik daudz atmaigšana savstarpējās attiecībās, cik meitenes kailais augums uz pirts lāvas.

Tikpat meistarīgi izrādei raksturīgo ironisko atsvešinājumu un emocionāli jūtīgas detaļas apvieno aktrise Indra Briķe, kura salīdzinoši nelielajā un no sižeta viedokļa šķietami mazsvarīgajā Andreja mammas lomā nospēlē veselu stāstu par dēla un mātes attiecībām. Aiz ārējā skarbuma un skepses aktrise tikai ar skatienu un balss intonāciju palīdzību vien ļauj manīt neviltotas rūpes par Andreja labklājību un, iespējams, pat pret savu gribu radušos labvēlību pret dēla mājās pārvesto "līgavu".

Līdzās visai tiešai ironizēšanai par tādām tēmām kā reliģija, ģimene un nauda lugas autors arī rada precīzu priekšstatu par to, cik ļoti atšķirīgs ir vīrieša un sievietes pasaules skatījums. Ja Oksanas sapnis ir dabūt labu vīru, kuram varētu piedzemdēt bērnu, tad Andrejs nākotnē vēlas kļūt slavens un uzcelt māju, kurā būtu elektriskā ģitāra un "pašas krutākās tumbas", – šajā pretstatījumā atklātas sabiedrībā pieņemtās sievietes un vīrieša lomas, kuras lielā mērā ietekmē arī vēl "pusaudžu režīmā" dzīvojošo izrādes varoņu dzīves filozofija.

Pusaudžu maksimālisma komplekss vistiešākajā veidā diktē stāsta galvenā varoņa Andreja rīcību un domas, un Dailes teātra štatā šosezon uzņemtais aktieris Kaspars Zāle šo lomu atveido bez izskaistinājuma vai mēģinājumiem raisīt skatītāju līdzjūtību, sekojot līdzi nabaga neveiksminieka bēdu stāstam. Bērnišķīgi naivs, nedaudz lecīgs un primitīvs, Andrejs bezrūpīgi aizvada savas dienas, vairāk vai mazāk dzīvodams uz citu rēķina, vienalga – vai tie būtu koju biedri vai mamma. Kad pret nepatikšanām nelīdz Dievam veltītās naivās lūgšanas, Andrejs ķeras pie daudz vienkāršākiem līdzekļiem – ļaujas straumei, apsverot pat domu par slepkavību, lai varētu atdot kāršu parādu. Taču izrādes gaitā Kaspars Zāle mērķtiecīgi (kaut arī brīžiem – ar iekšējo darbību jūtami steigdamies pa priekšu sižetam) atspoguļo varoņa pašizaugsmi, kas ironiski atveidota kā pārsviešanās no saulespuķu sēkliņu graušanas uz izmisīgu saulespuķu plūkšanu, lai ar nesamērīgi milzīgu ziedu pušķi atvainotos mīļotajai meitenei.

Tā kā režisors aktieriem izrādes tapšanas laikā licis lasīt Dostojevska "Noziegumu un sodu", nepārsteidz, ka paralēles starp abiem darbiem rodamas ne tikai sižetiskā līmenī, bet arī galvenā varoņa interpretācijā – jo, kaut arī Andrejs noziegumu fiziski nepastrādā, savās domās viņš to jau ir paveicis (ne velti Aleksandra Molčanova lugas oriģinālnosaukums ir "Slepkava"). Morāle par domu noziegumiem, ko apzināti vai neapzināti pastrādājam katru dienu – gan vēlot otram ļaunu, gan savā fantāzijā šķietami nevainīgi izspēlējot dažādas neģēlības –, nostrādā kā vajadzīgais atsvars izrādes kopējai jautrajai intonācijai.

Gluži kā dzīvē, arī uz skatuves skaistais (saulespuķu lauks, pirts garaiņi, kailums) un neglītais (semočku piespļaudīta grīda, nolupusi dēļu siena u.tml.) ir līdzsvarā. Tikpat "sabalansēti" izrādē tiek runāts par pozitīviem un negatīviem pārdzīvojumiem, ar ko ikdienā saskaras teju ikviens. Izmeta no institūta? Bet no kojām taču vēl neizmeta. Nav naudas? Bet mamma taču beigu beigās aizdeva. "Pusslepkavas" vizuālais risinājums nevilšus atsauc atmiņā banālo teicienu "Dzīve nav rožu dārzs", ko izrādes kontekstā varētu pārfrāzēt precīzāk – "Dzīve nav saulespuķu lauks". Bet varbūt tomēr ir?

Tēmas

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!