Mūzika
15.08.2017

Dzirdēt festivālu

Komentē
0

Festivāla pieredzei ir divas formas – sociāla un personiska. Pasākuma rīkotājus varētu interesēt, kā viņu sastādītā programma un tās īstenošanās, dažādas savstarpējas dalībnieku mijiedarbības ietekmē visu auditoriju kopumā, tajā skaitā arī dalībniekus; vai gaidītā pieredze ir iegūta. Šis raksts neatspoguļos atbildes uz visiem jautājumiem.

Diez vai kāds ir nopietni mēģinājis mūzikas festivālos sev apkārt dzirdamās pļāpas atcerēties ilgāk nekā uz pāris dienām. Un tās taču ir daļa no pasākuma. Ja nu vienīgi Alise Zariņa pēc "Positivus" ātri vien transformēja šo pieredzi par daļu no savas un "citas paaudzes manifesta".

Īpatnējas loģikas konstrukcijas, kas mēdz ceļot pa trauslajiem un pēkšņi dibinātajiem komunikācijas kanāliem starp telšu pilsētiņas kaimiņiem – svešiniekiem vai sastaptajiem draugiem un paziņām –, šie festivāla satraucošās svētku noskaņās izteiktie vārdi un formulas, kas daļēji būvētas jēlībās, mātes valodā un jokos, dzimst un mirst reizē ar teicēja tieksmi pašiznīcināties, sēžot svelošā saulē ar alus pudeli rokā vai sautējoties zem plēves lietusmēteļa ar visīti. Ne velti pa īstam dzirdēt mūzikas vai jebkuru citu festivālu var nevis koncertu zonā, kur ir par skaļu, par aukstu un uzmanības centrā atrodas skatuve, bet gan telšu pilsētiņā, jo te uz skatuves ir visi. Turklāt – jo tuvāk ieejai/izejai, jo skaļākas ir lomas, tāpēc ir vērts celt telti, piemēram, pie futbola laukuma, no kura ik pa laikam izlido spēlē izsistā bumba un trāpa kādai teltij.

Čalis ar glāzi: Dāmas, mēs palīdzēsim jums uzcelt telti. Rolandam ir ļoti liela pieredze ar teltīm. Tie lohi ar bumbu tā vienkārši pagāja garām...
Čalis ar cepuri: Te kaut kas sanācis šķībi, vajadzētu tā, lai nestāv šī mala augšā... Tur visi kociņi vienādi?
Ar glāzi: Tas jau nekas, ja stāv. Tā dažreiz ļoti vajag.
Ar cepuri: Nu, mēģiniet šo ciešāk piespraust pie zemes.
Ar glāzi: Spraudiet, spraudiet, lai labāk stāv.
Ar cepuri: Iekšas tad pašas.

Mūzikas festivālu kultūras pētnieki atzīmē, ka festivāli ir svarīgi galvenokārt kā laiktelpa, kur izrādīt un izteikt sevi, atklāt savu identitāti, kā arī, atrodoties zināmā pārejas stāvoklī un nenoteiktībā jeb liminalitātē, ārpus komforta zonas un tālāk no pilsētas, eksperimentēt un piedzīvot to, ko nesniedz vai ko ierobežo ikdiena. Festivāla liminālajam raksturam patiešām ir kaut kas kopīgs ar laikmetu transformējošajiem griežiem, un, protams, vairāku dienu dzīve telšu pilsētiņas brīvībā un ierobežojumos ir sava veida iniciācija.

Telšu pilsētiņas iemītnieks sauļojas krēslā, ar alus bundžu, saulenēs, džinsās un bez krekla, jo tas aptīts ap galvu: Pizdā, kā svilina!...

Banāli, bet fakts: tas, kas var notikt festivālā, reti notiks citur, jo tā ir slēgta laiktelpa ar saviem spēles noteikumiem, kas var atgādināt kaut ko līdzīgu virtuālai realitātei.

Puika autobusā pēc festivāla: Tikai tu varēji bēgt prom no mentiem pa tualetes jumtiem.
Meitene autobusā pēc festivāla: Es čista pirmo reizi tā bēgu no policijas. Viņi pienāca un jautāja: kāpēc tik dīvaini runājat? Dzēruši esat? Es tāda: nē, vienkārši stāvam. Šie: ja neesat dzēruši, ko tad lietojat?
Un tad mēs bēgām. [..] Bijām ar Norviķi arī bērnudārzā. Satikām auklīti, viņa tāda: uz kurieni jūs? Es: eju gulēt! Viņa: atslēgt jums augšējo stāvu? Es: jā, lūdzu. Tad mēs gājām iekšā, tur bija herbāriju izstāde un aizmugurē vesela kaudze ar vainagiem. Priežu Adventa vainagiem! Kaut kāds stulbums, kā kapsētā.

Kā teicis Mihails Bahtins, ekspresīva uzvedība, dzeršana, skaļa dziedāšana un tamlīdzīgas aktivitātes viduslaiku karnevālu kultūrā ir bijis veids, kas ļāvis tautai "izlaist tvaiku", lai ikdienā varētu dzīvot mierīgi un dēmonu netraucēti. Viens no iekļaušanās un "tvaiku izlaišanas" veidiem ir arī ekspresīva forma un fizioloģiski saprotams saturs jeb locekļjoki. Nē, pret tiem nav nekādu pretenziju.

Puisis ar alu plkst. 10.00 no rīta sēž krēslā aplī ar citiem līdzīgiem: Man ir stojaks no rītiem, bet es agri braucu ar trolejbusu. Tad es paņemu somu, nolieku klēpī un, kamēr neviens neredz...

Cits puisis citā reizē klāsta: Viņa ir 30+, bet in my eyes she is still a fucking pussy...

Festivāli ļauj piedzīvot ne tikai laikabiedru un tautiešu klātbūtni, bet arī iepazīt citas kultūras. Lielākie pasākumi pulcē brālīgos lietuviešus, igauņus un latviešus, kas savā starpā sazinās trijās valodās, lai gan kopīgo tik un tā atrod pēkšņās un dīvainās dejās, skanot drum'n'base no portatīvā maģīša. Tas, kas bija Baltijas ceļš mūsu vecākiem, mums ir ceļš uz telšu pilsētiņu.

Telšu pilsētiņas iemītniece: Mēs dzērām visu nakti. Neuztraucies, mēs palīdzēsim tev atrast telti.

Interesanti, ka mūzikas festivāli Latvijā vieno vairāk nekā vēlēšanas. Taču arī te katrs var izlemt – "balsot" par māksliniekiem vai ne. Klīst mīti par tiem, kas tā arī neiziet no telšu pilsētiņas, bet par tiem, kas neiet uz vēlēšanām, mēs vairs nejokojam.

Kaimiņš Nr. 1: Jūs vakar vispār bijāt iekšā?
Kaimiņš Nr. 2: Uz dažām grupām... "All Day Long" bija baigi labie. [Šī grupa spēlēja pēdējā.]
Kaimiņš Nr. 1: Tā ir, ja neņem uz festivālu sievietes.

Mūsdienu mūzikas festivāliem ir stingra organizētības forma, jo rīkotāji tiecas ierobežotā laikā un telpā apmierināt ikviena gaumi, tāpēc cieši citu pie cita pulcē visdažādāko līmeņu, žanru un valstu mūziķus. Dažreiz tas rada īpatnējas sinerģijas formas – "krustojas" ne tikai klausītāji un baudītāji, bet arī izpildītāji.

Grupas "SatellitesLV" solists: Mēs iedvesmosimies no piektdienas "Pixies" koncerta, kur solists nepateica nevienu pašu vārdu. Tāpēc mēs pateiksim [!], ka nākamais gabals būs "Var... [gari un neskaidri]."

Festivāli parasti notiek īpašā vietā, tāpēc tos pēta antropologi un sociologi. Īpaša vieta nozīmē rituāla robežas, un, ja šīs robežas nobīdās, var izjukt pats rituāls. Pat ja šis rituāls kā visi tamlīdzīgi rituāli balstās arī uz atpazīstamību, pieejamību (vīzas) un tātad – peļņu. Iespējams, tāpēc 2016. gadā krievu rīkotā "Kubana" neiedzīvojās Latvijā un šogad vairs nenotiek.

Apmeklētājs norāda uz tumšo šķidrumu zaļā pudelē: Jums spraits ir sarūsējis.
Apmeklētāja ar pudeli: To dara pozis.

Ne tikai lēta darbaspēka dēļ festivālos tiek iesaistīti jaunieši – studenti un prakses meklētāji. Tiek atzīmēts, ka šis sabiedrības slānis varētu piesaistīt sev līdzīgos vai vismaz lielu cilvēku daudzumu, kā arī veidot emocionālu saikni ar apmeklētājiem.

Apmeklētāja: Sakiet, vai var nopirkt biļeti uz rītdienas autobusu jau iepriekš?
Informācijas punkta meitene: Domāju, ka ne.
Apmeklētāja: Vai to varētu zināt kasē pie ieejas?
Informācijas punkta meitene: Droši vien!
Apmeklētāja: Un ja es netieku autobusā?
Informācijas punkta meitene: Neviens vēl šeit nav palicis...

Festivāla jēdziena komercializēšanās nereti noved pie tā, ka par festivālu tiek dēvēts kaut kas cits – formas un tēmas ziņā attāls no ierastā festivāla rituāla (piemēram, "iepirkšanās festivāls"). Tomēr festivāls piedod šādas nobīdes, jo nav vienota viedokļa par festivālu tipoloģiju. Skaidri zināms vien tas, ka festivāliem organizācijas ziņā ir maz kopīga ar viduslaiku karnevāliem – tie notiek labi pārdomātā vietā un laikā, kas atspoguļo arī pasākuma ideoloģiju, prestižu, mērķauditorijas prasības un ieradumus. Piemēram, pie jūras ir festivāls tiem, kas gatavi maksāt vairāk; pavisam citādi būvēts ir festivāls, kas notiek, teiksim, vecā ābeļdārzā netālu no zirņu laukiem vai kādā citā lauku teritorijā. Diemžēl bieži vien "tuvība dabai" neveiklajiem pilsētniekiem nozīmē lielāku traumu risku – nav grūti netīšām iekāpt tumšā grāvītī pie šķūņa un izmežģīt kāju. Bet ko vispār var gaidīt no festivāliem...

Rindā uz dušām: Runā, ka tajās dušās mēdz pazust karstais ūdens. Un tad tu stāvi ar šampūnu matos kādas 30 minūtes, gaidi, kad ieslēgs...
Pēc dušas: Šie trīs eiro ir jēdzīgākais ieguldījums pēdējo dienu laikā.
Bez dušas – meitene ar netīriem matiem un dvieli: Kur te var samaksāt 3 EUR?
Meitene šūpuļtīklā, dīvainā reibumā: Es sazināšos. Tūlīt [zvana kādam]. Bet tur jau var iet, ir vaļā. Tikai gaismas nav. Un ūdens.

Šķiet, ka Rietumu pētnieki vairs nespēj iedomāties, ka līdz festivālam nevar viegli un bieži nokļūt ar sabiedrisko transportu no galvaspilsētas. Un tomēr tas ir Latvijas stāsts. Varbūt to daļēji varētu ierakstīt festivāla kā rituāla, iniciācijas būtībā. Protams, jo mazāks ir dalībnieku skaits, jo ekskluzīvāks festivāls. Par to sapņo, sacer mītus, to idealizē. Iespējams, kaut kas līdzīgs savulaik skāris Vudstoku – hipiju festivāls ar visai norobežotu ideoloģiju, cilvēka vienotību ar dabu, mieru un saticību tālumā no urbānās vides. Šodien "zaudētās Vudstokas" meklējumos esošais draugs domās, ka "uz mežu brauc bez malkas", tāpēc pirms došanās noteikti pajautās:
Varbūt zini kādu, kas svētdien pēc pēdējā koncerta dodas uz Rīgu un kam ir brīvas vietas mašīnā?

Bet, no otras puses, frāze "Uz [festivālu]? Kāpiet iekšā!" ir patīkamākie teikumi, ko nācies dzirdēt kaut vai 5 km attālumā no pasākuma. Tos, protams, parasti atskaņo pilnīgi sveši draugi.


Izmantotā literatūra

Getz, D. The Nature and Scope of Festival Studies // International Journal of Event Management Research, Vol. 5., Nr. 1, 2010.

Taylor, J. The Festivalization of Culture. Routledge, 2016.

Jūlija Dibovska

Jūlija Dibovska (1987) brīvā laikā ir literatūras kritiķe, bet visbiežāk vada projektus izdevniecībā. Kā arī cenšas pabeigt promocijas darbu par literārā kinematogrāfiskuma elementiem Alberta Bela dai...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!