Dziesmu svētki katru gadu

Naktī uz 9. jūliju es redzēju sapnī Latviju, kurā Dziesmu svētki notiek katru gadu. Kā būtu dzīvot tādā pasaulē? Ir trīs iebildumi pret tādu pasauli – "profesionāļu" arguments, "cilts" arguments un "telefona" arguments.

Profesionāļu arguments skan tā – reizi gadā nevar paspēt sarīkot kvalitatīvus un augstvērtīgus Dziesmu svētkus. Kur ir problēma? Gala koncerta režija, scenogrāfija, dramaturģija – ar to jau nodarbojas profesionāļi. Apgalvot, ka viņi nespēj saplānot un iestudēt pasākumu gada laikā – tad jau teātrus arī vajadzētu uz pieciem gadiem aizslēgt pirms katra iestudējuma. Tas pats attiecas uz solistiem, ansambļiem un priekšdziedātājiem, kas kuplina koru dziedāšanu – tie visi ir profesionāļi, kuriem dažu numuru sagatavošana ir iespējama nedēļu laikā.

Tātad kā vājais posms pāri paliek pati tauta, koru dziedātāji. Problēmas viņiem ir divas – viens, kārtīgi zināt regulāro repertuāru, kas atkārtojas no vieniem svētkiem uz nākamiem, un otrs – iemācīties jaundarbus. Vispirms atrisināsim problēmu ar regulāro repertuāru – normāls korists iemācās dziesmas, un pirms svētkiem tās vajag tikai atkārtot. Ja kādam ir problēmas ar atcerēšanos, tad gatavošanās un atkārtošana ik gadu vieglāk nostiprinās šīs zināšanas. Tieši piecu gadu starplaiks palīdz aizmirst meldijas.

Ar jaundarbiem patiešām mēdz būt problēmas. Sevišķi, ja to ir daudz un tie jāsamācās mēģinājumos viena gada laikā pirms Dziesmu svētkiem, kā tas ir pieredzēts. Tie bieži vien ir sarežģītāki nekā klasiskais repertuārs – daudzbalsīgi, harmoniski, melodiski, ritmiski sarežģīti, vienkārši savdabīgi. Ja svētki ir reizi piecos gados, tad te arī iestājas pudeles kakls. Kad vienā koncertā jāiespiež piecgades darbs. Komponisti grib uzrakstīt ko jaunu. Diriģenti – iestudēt kaut ko oriģinālu un profesionāli izaicinošu. Svētku virsvadība – izveidot programmu, kas būtu tradicionāla un aktuāla reizē. Izaicinājums grūts kā latviešu režisoram, kuram reizi desmit gados ir iespēja uzņemt spēlfilmu. Tad gribas no sevis visu to labāko ielikt. Un beigās sanāk arī viss kas vai kaut kas labs, bet ļoti ļoti garš.

Vienkāršam koristam šāda pieeja izvēršas par īsā laikā apgūstamu jaundarbu un aktualizētu klasikas dārgumu gūzmu. Kas gan notiktu, ja šos jaunos un atminamos darbus sadalītu pa pieciem gadiem? Katru gadu būtu vairāk zināmu dziesmu un mazāk jaunu. Koristiem būtu vieglāk apgūt repertuāru. Bet piecgades griezumā tas, iespējams, pat ļautu palielināt atskaņoto jaundarbu skaitu. Pazīstams, ikgadējs repertuārs – kur četras piektdaļas dziesmu nemainītos – spēcinātu Dziesmu svētku kustību un izveidotu Dziesmu svētku kodolu. Dziesmu svētkiem būtu kodols – tāpat kā Satversmei. Tas arī atbrīvotu iespējas mākslinieciskiem meklējumiem – ja dziesma oficiāli tiek izdziedāta reizi piecos gados, Noslēguma koncertā, tad vairāk par visiem pieņemamu klasisku versiju arī nedzirdēt.

Uzmanība pievēršama arī sarežģītajiem skaņdarbiem. Vai nepieciešams visiem koriem mācīties visu jauno repertuāru? Varētu ieviest divu koru sistēmu: "tautas kori" un "gudrie kori". Tautas kori apgūst kodolu, kas tiek dziedāts ikvienos Dziesmu svētkos, un iemācās sešas jaunās dziesmas uz katriem svētkiem. Un tad ir "gudrie kori", kas grib papūlēties. Katrs koris pats var izvēlēties savu ceļu. Gudrajiem koriem pilnīgi iespējams pat organizēt papildus vēl atsevišķus koncertus un pasākumus, kur izrādīt latviešu kordziedāšanas virsotnes un jaunākos sasniegumus. Kā redzams, profesionāļu arguments stāv uz galvas, un neliela domas fizkultūra to var apgriezt otrādi, nekaitējot saturam.

"Cilts arguments" ir šāds – mēs, latvieši, vienmēr esam svinējuši Dziesmu svētkus reizi piecos gados. Ja tas bija labi mūsu senčiem, tad ir labi arī mums. Kaut ko mainīt ir tradīcijas zaimošana un vispār bīstami. Šāds domu gājiens ir pretrunā pats sev. Ja tradīciju nav iespējams mainīt, tad nevarētu arī ieviest tradīciju – jo līdz tam latviešiem bija tradīcija reizi piecos gados nerīkot Dziesmu svētkus. Cilts argumenta pārstāvji pieņem, ka Dziesmu svētki nāca no debesīm baušļu formātā. Bet nē. Tā bija aktīvu latviešu iniciatīva konkrētā sociāli politiskā situācijā. Laiki mainās. Pirms simts gadiem aizbraukšana uz Dziesmu svētkiem bija fiskāls notikums, ko nevarēja atļauties biežāk – bija jānovāc raža un vispār bija jāstrādā, lai izdzīvotu. Pirms simts gadiem laiks ritēja lēnāk. Latvieši satikās, un – pieci gadi šurp vai turp – dzīve bija tāda pati. Tagad pa pieciem gadiem piektdaļa latviešu ir aizbraukuši. Tolaik latvieši dziedāja, darot darbu, priekos, bēdās, godos un vienkārši kopā sanākot. Tagad esam pārtikušāki, bet dziedam un satiekamies retāk. Lai uzturētu latvisko dzīvesziņu, mums vajag satikties biežāk. Dziesmu svētki ir tradīcija, kur mēs satiekamies, esam kopā, esam priecīgi, esam latvieši. Vai tas nav autentiskāks latviskais dzīvesveids, nekā gatavot svinīgu iestudējumu reizi piecos gados?

Iespēju, ka latvieši varētu gribēt satikties un dziedāt biežāk nekā reizi piecos gados, apšauba "telefona" arguments. Telefona arguments ir šāds – pirms piecdesmit gadiem telefons bija retums, tāds tas bija ļoti vērtīgs. Jā, tas bija savā ziņā neērti, taču tam ir dziļa jēga. Ja telefons būtu plašāk pieejams, tas draud ar telefona prestiža zudumu. Telefona kultiskā vērtība patiešām ir mazinājusies, bet tā nepieciešamības statuss ir audzis. Tomēr telefona argumentam piemīt vilinājums. Kamēr svētki nav notikuši katru gadu un pierādījuši savu dzīvotspēju, tikmēr ir iespējams baidīties, ka biežāki Dziesmu svētki ir kaitīgi. Tomēr latviešiem dziesmas un dziedāšana patīk. TV koru kari un dziedāšana ar zvaigzni notiek katru sezonu. Arī festivālu apmeklētība parāda, ka cilvēki grib svētkus katru gadu, nevis reizi piecgadē. Šobrīd latviešu nācijas kopā sanākšanas svētki ir hokeja čempionāts un "Positivus". Kāpēc gan nepadarīt Dziesmu svētkus par gada galveno notikumu latviešiem? Telefona kompleksam vieglāk tikt pāri, ja raugāmies uz svētkiem nevis kā senu kultu, bet kā latviešu cilvēku nepieciešamību, pamatvajadzību, kuru garantē Satversme.

Bez minētā ir vēl daudzi pozitīvi blakusefekti. Ekonomiskie ieguvumi, ja par to jārunā, tālu pārsniegtu izdevumus un ļautu valstij vairāk atbalstīt Dziesmu svētku procesu. Tas ļautu ieviest skolā dziedāšanas un mūzikas stundas visiem, nostiprināt koru kustību, nodrošināt pienācīgu atalgojumu koru diriģentiem. Un, tā kā mūs interesē, ko par mums domā citi, tad – varbūt par latviešiem sāktu runāt. Nevis kā par mazo, izturīgo tautiņu, kas sīksti pārcieš visas grūtības un okupācijas, bet teiktu – tie jautrie, dzīvespriecīgie latvieši, kas katru vasaru veselu nedēļu no vietas dzied. Un mēs paši arī tādi sajustos. Dzīvespriecīgi un viegli.

Par šo ir pateikts pietiekami daudz. Neskaidrs palicis vienīgi, ko darīt ar dejotājiem. Ja viena gada laikā nevar iemācīties lieluzveduma sarežģītās rakstu zīmes un soļus, tad deju svētki varētu notikt retāk.