Blogs
07.06.2017

Dziedi zaudētājiem

Komentē
2

Ne pārāk sen populārajā domstarpību apmaiņas vietnē cehs.lv tika publicēts rakstiņš "Kāpēc koncertus apmeklē idioti?". Tas bija sirsnīgs veltījums visiem tiem, kas aizgājuši uz koncertu vai kādu citu publisku pasākumu, lielāko daļu laika pavada ar augšup pastieptu roku, kurā satverts filmēšanas vai fotografēšanas režīmā ieslēgts mobilais tālrunis: "Koncerta baudīšanas vietā atkal biju spiests skatīties idiotu bara telefonu ekrānos. Izcilākie tīrradņi savu mīļāko dziesmu fragmentus tumšajā hallē filmēja ar ieslēgtām telefonu zibspuldzēm, bet pārējo dziesmu laikā vienkārši lasīja feisīti."

Pie šī rakstiņa bija visai daudz lasītāju komentāru, un tātad tai vajadzēja būt tēmai, kas kaut kādā ziņā skar vai aizskārusi daudzus no mums. Nospriedis, ka raksta autors ir vai nu tik jauns, ka viņam vēl nav bērnudārzā vai pamatskolā laižamu bērnu, vai arī jau tik vecs, ka viņa bērni laimīgi paguvuši izaugt lieli vēl tālajais laikos, kad fotografēja ar "Zenit", bet filmēja uz 8 mm kinolentes ar amatieru kamerām, es jau gandrīz biju paguvis šo rakstiņu aizmirst, taču svētdienas rītā pēc nevajadzīgi agras pamošanās un tikpat neobligātas ielūkošanās instagrama bildīšu plūsmā es šo modernā cilvēka traģēdiju atkal ieraudzīju kā uz delnas: manā priekšā bija ne viens vien attēls vai videoieraksts ar tumšiem skatītāju pakaušu siluetiem un kaut kādiem izplūduši pārgaismotiem klekšiem tālumā uz skatuves.

Kļūstot pieaugušam un tiekot pie kāda bērna, cilvēkam ir jārēķinās ar vairākām blaknēm. Tās nav tikai zīdaiņa periodā par bērna klātbūtni liecinošas visās malās pa māju izmētātas lupatiņas (tās kā viens no bērna esamības pierādījumiem reiz tika minētas laikrakstā "Diena" publicētā testā "Vai jums ir bērns?"), bet arī krietni vien nopietnākas konsekvences.

Sākoties bērnudārza vai skolas laikam, sākas gan vecāku sapulces, gan dažādiem valstiski vai kulturāli nozīmīgiem datumiem pieskaņoti uzvedumi un koncerti. Tā kā esmu sasniedzis to Frānsisa Skota Ficdžeralda vecumu, kurā viņš bija jau miris, esmu pieredzējis arī tādus laikus, kad uz ielu stūriem vēl bija tālruņu automāti un telefonus vispār pārsvarā izmantoja vienīgi runāšanai. Tas gan nebūt nenozīmēja, ka ļaužu uzvedība šajā tālajā pagātnē būtu īpaši atšķīrusies. Bērnudārzu un skolu audzēkņu teatrālie priekšnesumi vai koncerti vispār ir diezgan šauri specifisks žanrs. Svarīgākais tajā ir ne jau repertuārs vai mākslinieciskā snieguma kvalitāte, bet skatītāju un skatāmo attiecību dramaturģija. Būsim godīgi, ikvienu no vecākiem patiesībā interesē vienīgi sava dēla vai meitas dziedājums vai dejojums. Visu pārējo uznācieni viņiem ir tikpat vienaldzīgi kā vairumam bērnu – allaž it kā labi domātie un pieaugušo veidotie TV un radio raidījumi bērniem, kuros dzied vai vēl kaut ko dara citi un sveši bērni. Spoži spilgts šīs attiecību dramatuģijas apliecinājums bija foto un video kameras, kas skatītāju zālē paslējās augšup vienīgi brīžos, kad uz skatuves zvēra kostīmā uzlēca vai dejotāja tērpā uzskrēja atbilstošas piederības mazulis.

Tāpat kā pasaulē nemitīgi pieaug cilvēku skaits, bet viņu spēja par kaut ko saprātīgi lemt necik daudz nevairojas, tāpat arī foto un video kameru iebūvēšana telefonos un nonākšana mūsu kabatās un rokassomās nebūt nenozīmē, ka tāpēc vien būtu izmainījušies arī mēs paši. Ja man rokā ir videokamera, bet uz skatuves dejo, dzied vai kūleņo mans bērns, visa pārējā pasaule vienkārši pārstāj eksistēt. Videokameru nu jau varat aizstāt ar tālruni, bērnu – ar beidzot dzīvē ieraudzītiem jaunības elkiem vai šobrīd aktuālāko vienalga kaut ko, un rezultāts būs tieši tāds pats.

Protams, šāda filmēšanas un fotografēšanas tehnoloģiju demokratizācija var nest arī dažādus lieliskus un praktiskus ieguvumus. Lūk, piemēram, ziņu portālos visai regulāri parādās modru aculiecinieku filmēti video – tiek fiksētas nekārtības, iemūžinātas negodīgas amatpersonas u.tml.; Artuss Kaimiņš filmēšanu izmanto pat kā politiskās cīņas ieroci, un kāpēc gan līdzīgi beidzot nevaretu tikt atrisināta arī dažkārt stundām ilgi muļļāto vecāku sapulču problēma skolās. Tā vietā, lai bezgalīgi ilgi diskutētu par savu bērnu diētas diskrimināciju, tēti vai mammas kā argumentus vienkārši varētu izvilkt savus tālruņus, cits citu safilmēt un žigli ievietot sociālajos tīklos.

"Vai jūs pēdējā laikā arvien biežāk mēdzat gulēt nomodā, nespējat iemigt, caurskatāt feisbuka un tvitera ierakstus, bet cenšaties izlikties nemanām arvien pieaugošu nemieru?" Maikls Brendans Dogertijs rakstīja esejā "Es rakstu internetā, piedodiet". "Nomoka skāņa pēcgarša? Varbūt arī jūs nomāc raizes, ka pār jums un jums radniecīgi domājošajiem pamazām vien savelkas tumši līdzpilsoņu sazvērestību padebeši?"

Savā esejā viņš atsaucas uz Vila Rāna komentāru "Ikviens uzskata, ka zaudē", kurā Rāns apcerējis visapkārt valdošo un laikam jau ASV pēc pēdējām prezidenta vēlēšanām labi izjūtamo zaudējuma, sakāvnieciskuma sajutu – un ne jau tikai vēlēšanas zaudējušajā pusē.

"Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ļaudis tā jūtas," rakstīja Dogertijs, "ir tas, kā internets, bet jo īpaši sociālie tīkli, iespaido ziņu rašanos un izplatīšanos. [..] Un runa nav tikai par politiku, bet gandrīz par jebkuru cilvēciskas pieredzes aspektu. [..] Internets jūs neietuntuļo tikai tīkamas informācijas burbulī. Tas iesloga jūs tādā kā informācijas kamerā un ar katru dienu šīs ieslodzījuma vietas sienas par kādu mikronu sašaurina. Sadarbojoties ar jūsu draugiem un informācijas izplatīšanas līdzekļiem, tas pēta pašas ļaunākās aizdomas, kādas jūs varētu lolot gan par sabiedrību, gan pasauli, kurā dzīvojat. Un pēc tam, kad tiek atrasts dzīvs šo aizdomu iemiesojums, tas tiek padarīts par jūsu kameras ieslodzījuma biedru."

Sašutums par filmētājiem un fotografētājiem koncertos ir vienkārša un spilgta šī nemiera, aizdomu, vilšanās un zaudējuma sajūtas veidošanās mehānisma ilustrācija. Filmētāju ķēmīgajai uzvedībai šad tad uzmanību biju pievērsis vēl labu laiku pirms pieminētā komentāra publicēšanas portālā cehs.lv, taču šis raksts nu jau kļuva par pamudinājumu turpināt domāt par šo parādību agrā svētdienas rītā un atcerēties pat pirms vairākiem gadiem apmeklētas skolas vecāku sapulces, bērnu koncertus un ko tikai vēl ne.

Dogertijs savā esejā vaicā, vai mēs atceramies, kad pēdējoreiz devāmies "bezmērķīgā" pastaigā un ne mirkli neizjutām nepieciešamību no kabatas izvilkt tālruni, lai kaut ko uzzinātu vai kaut ko komentētu – mūsu gadījumā, piemēram, kaut vai par jaunākajiem pašvaldību vēlēšanu rezultātiem. Ja tālrunis būtu aizmirsts mājās vai tam būtu izlādējusies baterija, pārņemtu tādā kā nepilnības, zaudējuma sajūta, gandrīz vai panika. Neatkarīgi no tā, kurš tajās vēlēšanās būtu uzvarējis patiesībā. Un tas maz atšķirtos no bērna skolas vai jaunības dienu mīļākās rokgrupas koncerta apmeklējuma, vien pie pašas skatuves pēkšņi attopot, ka mobilais palicis garderobē.


Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!