Par Pola Feiga filmu "Spoku mednieces", 2016
Vai sievietes kino ir smieklīgas? Tas varētu šķist muļķīgs/seksistisks jautājums, ja vien masu izklaides industrija gadu gadiem necenstos sieviešu komiskās dotības neuzkrītoši atstumt otrajā plānā, par galvenajiem publikas smīdinātājiem allaž padarot vīriešus. Turklāt, ja arī sievietei jākļūst par uzjautrinājuma avotu, vēlams, lai tas būtu vīrietis, kas izliekas par sievieti, kā tas notiek visiem labi zināmajās komēdijās "Džezā tikai meitenes", "Sirdspuķīte" vai "Mūžīgā aukle". Labi, es, protams, pārspīlēju, iespējams taču nosaukt desmitiem un pat simtiem komēdiju, kuras palikušas atmiņā tieši ar sievietes tēlojumu, atcerēsimies kaut vai Grētu Garbo "Ņinočkā", Odriju Hepbērnu "Brokastīs pie Tifanija", Merilinu Monro un Lorēnu Bekolu "Kā apprecēt miljonāru?", Džeinu Fondu, Liliju Tomlinu un Doliju Pārtoni "No 9 līdz 5", Vūpiju Goldbergu "Māsa uzdarbojas" un vēl, un vēl... Kaut kas līdz galam nesaprotams ir šajā fenomenā, precīzāk, tajā, kāpēc sieviete vai sieviešu ansamblis galvenajā lomā komēdijā uzreiz izraisa zināmu histēriju, kurā apvienojas gan sajūsma, gan nopēlums, bet priekšplānā vienmēr saglabājot pārsteigumu, ka kaut kas tāds vispār ir noticis. Varētu to uzskatīt par pseidoproblēmu, ja vien internets nebūtu pilns ar sieviešu komiķu pārmetumiem, ka viņas netiek pienācīgi novērtētas (palasiet kaut vai interviju ar komiķi Tīnu Feju, kur viņa sūdzas, ka "2016. gads ir briesmīgs laiks sievietēm, kas darbojas komēdijas žanrā", jo attieksme ir daudz nicīgāka nekā pret vīriešu kārtas kolēģiem, kā arī zemāks atalgojums), kritiķu recenzijām par sieviešu komēdijām, kurās galvenā uzmanība pievērsta tieši šim apstāklim, nevis filmai per se (kā tas notiek arī šajā recenzijā), vai seksisma pilniem komentāriem internetā. 2012. gadā, saņemot savu trešo "Oskaru", Merila Strīpa veltīja retorisku jautājumu Holivudai, kāpēc gan tā joprojām baidās piešķirt sievietēm galvenās lomas vai algot viņas kā režisores, ja reiz šīs filmas spēj nopelnīt naudu, turklāt lielu naudu. Un šādas filmas tiek uzņemtas laiku pa laikam, piemēram, "Sliktās meitenes" 2004. gadā, kas par zvaigzni padarīja Lindsiju Loenu, vai – nesenāks piemērs – 2011. gadā iznākusī komēdija "Līgavas māsas" ar plašu aktrišu ansambli galvenajās lomās, kas nopelnīja gandrīz 300 miljonus dolāru pie salīdzinoši niecīgā 30 miljonu budžeta. Beidzot esmu nonācis pie "Spoku medniecēm" (vispār vajadzētu kaut kā vienoties par vienu latviskojuma variantu, jo kinoteātrī to izrāda kā "Spoku medniekus", tikmēr recenzijās un relīzēs tiek lietots femīnais nosaukums), kuru tapšanai tieši šādā versijā pilnīgi noteikti varam pateikties minētajām "Līgavas māsām" un to režisoram Polam Feigam, kas kļuvis par vienu no redzamākajiem sieviešu komēdijas aizstāvjiem un radītājiem Holivudā.
"Holivudā joprojām domā, ka vīrieši neskatīsies filmas, kurās darbojas sievietes," ir pārliecināts Feigs. "Ja filma, kurā galvenās lomas spēlē vīrieši, negūst panākumus, cilvēki uzskata, ka pati filma vienkārši nav izdevusies. Viņi nesaka: "Nu, viss, vairāk nekādu veču filmās!" Viņš ir nolēmis darīt visu, lai apstrīdētu šo aplamo pieņēmumu, un viņa režisētās filmas līdz šim guvušas lieliskus panākumus, izpelnoties gan kritiķu sajūsmu, gan vairākkārtīgi atpelnot budžetus, tādējādi apliecinot, ka cilvēki vēlas skatīties komēdijas ar sievietēm galvenajās lomās (īpaši prominenta Feiga filmu zvaigzne ir Melisa Makārtija). Protams, arī šeit var diskutēt, vai režisora piedāvātais redzējums par sieviešu komiskajām dotībām bieži nav prasta sieviešu un vīriešu stereotipisko lomu apvēršana, piemēram, filmējot Makārtiju skarbas policistes vai neveiklas slepenās aģentes lomā, tomēr Feigs līdz šim apliecinājis, ka viņa stiprā puse (ja to atļauj filmas scenārijs) ir tieši raksturu veidošana, kas palīdz sagraut stereotipu nospraustās robežas. Precīzāk, viņam patīk pieteikt personāžu kā šķietamu klišeju un pēc tam pakāpeniski to "apaudzēt" ar dzīva, ticama cilvēka īpašībām, kā tas notiek, teiksim, ar Makārtijas atveidoto parupjo Meganu "Līgavas māsās". Tomēr 80. gadu kulta komēdijas "Spoku mednieki" rimeiks ir mazliet atšķirīgs stāsts. Katram, kurš kaut nedaudz seko līdzi kino jaunumiem, noteikti nepaslīdēja garām samazgu spaiņu ordas, ko niknie interneta lietotāji savos komentāros gāza virsū Feiga "Spoku mednieču" koncepcijai uzreiz pēc filmas pieteikšanas, bet treileris kļuva par visvairāk negatīvi novērtēto kinotreileri vietnē "Youtube". Protams, liela daļa šīs kritikas bija vērsta ne jau pret ideju par oriģinālā vīrišķīgo mednieku četrinieka aizstāšanu ar sieviešu analogu, bet gan tam, ka šai filmai rimeiks vispār nav vajadzīgs, ka tā ir absolūti pašpietiekama, ka Holivuda vēlas tikai nopelnīt uz pazīstama zīmola rēķina (ko tā, protams, vēlas), ka filmas treileris nav smieklīgs (kāds tas patiešām bija) un tamlīdzīgi, tomēr netrūka arī mizogīnisku ķengu. Feigs pret šiem "heiteru" uzbrukumiem vērsās ļoti asi un aizstāvēja savas aktrises, taču skaidrs, ka šajā gadījumā runa nav tikai par atsevišķu filmu, bet par pieņēmumu, ka sievietes nespēj nodrošināt respektējamas filmu franšīzes panākumus (kas gan šķiet muļķīgi, ja atceramies par "Bada spēlēm" vai "Greja piecdesmit nokrāsām", tomēr šajās filmās vīrieši joprojām ieņem būtisku lomu, turklāt to pamatā ir plašas auditorijas iecienīti literārie darbi).
Lai nu kā, "Spoku mednieces" ir iznākušas uz ekrāniem, un, lai arī filmu nevar nosaukt par neveiksmi, gan kritiķu atsauksmes, gan kases ieņēmumi ir pieticīgi dēvējami par viduvējiem. Galveno varoņu četriniekam Feigs ir piesaistījis skeču šova "Saturday Night Live" zvaigznes, tostarp arī savas iecienītās Kristenu Vigu un Melisu Makārtiju, un aktrises savu darbu padara godam, tomēr grūti šo filmu nosaukt par kaut ko vairāk nekā vienkāršu, kaut kvalitatīvu vasaras izklaidi. "Spoku mednieces" spēj izklaidēt un uzjautrināt, kā arī viegli pasmieties par sabiedrības antifemīno noskaņojumu ("Ain't no bitches gonna hunt no ghosts" [1] – šādu uzsaukumu spoku medniecēm velta kāds anonīms interneta komentētājs), taču nenotiek Feigam raksturīgā iedziļināšanās savu personāžu raksturos, izlaušanās ārpus klišeju zonas. Arī joki kopumā nav tik smieklīgi (kaut ir labāk, nekā liecina treileris), un jūtams, ka tos ietekmējusi politkorektā vēlme izpatikt plašākām auditorijām. Kaitējumu nodara arī izmisīgie pūliņi saglabāt saikni ar oriģinālu, neriskējot ar svaigām idejām, bet pārgremojot veco scenāriju un stilistiku (līdzīgi rīkojās arī jauno "Zvaigžņu karu" autori). Paradoksāli, taču Feigam izdevies pārmantot arī vairākus oriģināla trūkumus, starp kuriem filmas femīnajā kontekstā visuzkrītošākā ir afroamerikānietes Leslijas Džonsas atveidotā Petija, kuras loma šķiet reducēta uz pārējās komandas balto sieviešu fona, gluži tāpat kā Ērnija Hadsona atveidotais Vinstons 1984. gada versijā. Protams, oriģinālie "Spoku mednieki" sākotnēji tika vērtēti līdzīgi, un arī "Spoku medniecēm" teorētiski pastāv potenciāls kaut kad nākotnē kļūt par kulta filmu, taču filmas panākumi šobrīd izšķirs ne tikai to, vai taps turpinājumi, bet arī to, vai Holivuda uzdrīkstēsies lielbudžeta filmās galvenajās lomās arvien biežāk uzaicināt sievietes, turklāt ar līdzvērtīgiem nosacījumiem, kādi ir aktieriem vīriešiem. Visu cieņu Polam Feigam un viņa aktrišu četriniekam, taču "Spoku mednieces" vienkārši nav tik laba filma, lai kļūtu par karognesēju šajā cīņā. Pilnībā pieļauju, ka Feigam nācās piekāpties lērumam citu studijas prasību, lai izcīnītu tiesības uz savu "Spoku mednieču" redzējumu, kā rezultātā Ņujorka gan atkal tiek izglābta no glumajiem mošķiem, taču mums jāsamierinās ar kārtējo viduvējo Holivudas blokbāsteru, kuru neglābj pat sievišķīgais šarms.
[1] Lai vecenes nemaz nedomā te ķert spokus! (Tulk. mans – A. M.)
0