Iveta Kažoka tikko Latvijas sabiedrisko mediju portālā ir publicējusi, manuprāt, sakarīgu rakstu par partiju finansēšanu. Vismaz viņas galvenajam secinājumam noteikti var pievienoties: ja partiju finansēšana no valsts budžeta izpaužas šādi, tad nebūtu lielas starpības, ja tās vispār nebūtu. Summas patiešām ir niecīgas. Mēs jau esam pieraduši un samierinājušies, ka lietuviešiem un igauņiem visam naudas ir vairāk, bet te izrāviens ir fantastisks. Gan brāļi lietuvieši, gan karstasinīgie igauņu puiši maksā savām partijām 10 reizes (!) vairāk naudas – tik liela starpība būs reti kur atrodama, varbūt vēl vienīgi augstākās izglītības un zinātnes jomā.
Man nav nekas iebilstams pret Kažokas argumentāciju. Sak', skopais maksā divreiz, partijas ir atkarīgas no privātā finansējuma, turklāt tām nepietiek naudas nekādai konstruktīvai politiskai aktivitātei – rīcībpolitikas izstrādei, darbam ar vēlētājiem laikā starp vēlēšanām, rezultātā mēs iegūstam "partiju šķietamību". Šo apgalvojumu pavisam interesanti ilustrē fakts, ka no valsts finansējuma zaudēšanas, kas teorētiski ir paredzēta partiju sodīšanai par finansēšanas un kampaņošanas kārtības pārkāpumiem, partijām ne silts, ne auksts. Turklāt vēl interesantāk, ka valsts finansējumu savulaik ir pamanījušās pazaudēt ne tikai ZZS un LPP, bet ar vislielāko troksni – "Vienotība" un Zatlera Reformu partija. Valsts finansējums partijām ir tāda kā dzeramnauda – patīkami, bet ne vairāk. Tiesa, daža laba valsts finansējumu zaudējusi partija par šo naudiņu uzturēja, piemēram, reģionālos birojus. Tomēr nav dzirdēts, ka pēc tiem kāds pašlaik ļoti raudātu vai cilvēki, kuru individuālo kampaņu dēļ šis finansējums tika atņemts, būtu izjutuši kaut cik nopietnas sankcijas.
Un te, lūk, sākas pats delikātākais jautājums: vai partiju finansējums no valsts budžeta varētu tikt palielināts? Mans minējums būtu: varbūt vienīgi inflācijas robežās, ne vairāk. Iemesli tam ir vairāki. Vispirms, Ivetas Kažokas teksti izskan savdabīgā atbalss kamerā. Mēs labi zinām, ka partiju finansējums 2010. gadā vispār tika ieviests, lielā mērā pateicoties "Providus" un tam radniecīgu institūciju saceltajam vilnim – toreiz pie varas bija "labā Dombrovska" pirmā valdība, un tai šķita svarīgi izdabāt šādām aprindām. Tagad prasīt vairākkārtīgu finansējuma palielinājumu faktiski nozīmē atzīties maldīgos aprēķinos, un to noteikti nepiemirsīs atgādināt idejas pretinieki.
Otrkārt, valsts finansējums partijām ir nepieciešams tad, ja tās tiešām grib spēlēt autonomu politisko spēli, nevis vienkārši apkalpot ekonomiskas intereses. Tas ir jautājums par partijas ilgtspēju un pašapziņu: vai mēs patiešām vēlamies finansiāli neatkarību kaut kādu politiski programmatisku ideālu vārdā? Neesmu drošs, ka visas partijas tiešām to vēlas, jo ne visām padodas stratēģiska domāšana. Pievērsiet uzmanību: nedz Nacionālā apvienība, nedz "Saskaņa" nav pazaudējušas valsts finansējumu. Tas, protams, nenozīmē, ka ar to finansēm obligāti viss būtu ļoti tīri un caurspīdīgi – nebūt ne. Taču tās acīmredzot augstāk vērtē to ideoloģisko patstāvību, kuru sniedz valsts finansējums. Kopumā raugoties, es nebūt neesmu drošs, ka partijas tik ļoti tiecas uz to "profesionālo un godprātīgo darbu" tādā nozīmē, kā par to runā Kažoka. Ir kāds teiciens, kura šausmīgā latviešu valoda nedrīkstētu aizēnot dziļi patieso jēgu: nevar korumpēt kādu, kurš pats nevēlas korumpēties.
Turklāt šādu, dziļi nepopulāru lēmumu par finansējuma palielināšanu pie mums Latvijā var pieņemt tikai kāda lielāka trokšņa aizsegā – tā tas bija 2009./2010. gadā. Turpretī tagad nevienam nebūs dūšas par kaut ko tādu pat iepīkstēties. Iedomājieties partiju, kura savā programmā ietvertu finansējuma palielināšanu politiskajām partijām. To var atļauties tikai tad, ja piedalāties vēlēšanās tikai tālab, lai izbaudītu hepeningu, nevis tiešām iegūtu mandātus.
Visbeidzot, man šķiet, ka šādai vajadzībai pēc "godprātīgajām un profesionālajām" netic arī pati Iveta Kažoka, kura vēl nesen kādā citā komentārā aģitēja par jauna tipa partijām, kurām vairs nevajagot daudzus biedrus, kurām nav jābūt skaidrai ideoloģijai, kurai neesot vajadzīgas nekādas "organizācijas un hierarhiskas struktūras", jo tās, lūk, cilvēkiem nepatīkot, kur katrs politiķis ar labu reputāciju varot staigāt, pie kuras partijas vien patīkot. Es baidos, ka tas ir tieši tas, kas mums jau ir pašlaik – un nav pazīmju, ka te kaut kas tuvākajā laikā varētu mainīties.
0