Grāmatas dizains: Armands Zelčs
 
Recenzija
19.07.2018

Dzērājmeitiņa esot jāaizstāv

Komentē
0

Par Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumu "Dzērājmeitiņa" ("Neputns", 2018)

Ar savu pirmo dzejoļu krājumu "Narkozes" (2015) izraisījusi pretrunīgu reputāciju rūdīto dzejas lasītāju vidū, Madara Gruntmane turpina satricināt iesīkstējušus priekšstatus par noslīpētu un profesionālu dzeju arī savā jaunākajā grāmatā "Dzērājmeitiņa". Pirms Gruntmanes reti kurš autors un izdevniecība atļāvās publicēt dzejoļus, kuros mākslinieciskie līdzekļi ir uzskatīti par pilnīgi nevajadzīgiem, lielāku svaru piešķirot vēstījuma atklātībai. Nesamākslotais un neizskaistinātais frāžu un rindu virknējums brīžiem par Gruntmanes dzeju liek domāt, ka tās potenciāls kļūtu par aktualitāti un iegūtu vēlamo māksliniecisko efektu citos žanros, kā ielu mākslā vai performancē, nevis digitālā tekstā un iesietā sējumiņā. Atliek vien sapņot par to, kādu radošu sašutumu garāmgājējos izraisītu uz sienām uzpūsti uzraksti "galvenais ir cilvēks / vīrieša loceklis" (4. lpp.), "man taču nepiestāv / lielā mīlestība" (55. lpp.) vai "vagīnas bakstītāji / atjēdzieties / tā vieta ir svēta" (103. lpp.). Tādējādi Gruntmanes tekstu intervence sabiedriskajā domā noritētu krietni raitāk, neierobežojot sevi ar elitāru dzejas lasītāju pulciņu. Tomēr dotie apstākļi, kuros teksta autorība ir skaidri artikulēta ar visām no tā izrietošajām sekām, paredz Gruntmanes dzejoļus aplūkot kā tekstuālus artefaktus, kuros, grāmatas redaktora Guntara Godiņa vārdiem runājot: "Griba būt brīvai no kanoniskas, dogmatiskas domāšanas ietekmes, tradicionāliem pieņēmumiem, normām uztverē un spriedumos rada provocējošu, reizēm naivu un aizstāvību pieprasošu dzeju."

Līdztekus Gruntmanes jaunākajai grāmatai LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts ir izdevis kolektīvo monogrāfiju, kas veltīta latviešu literatūrai laika posmā no 2007. līdz 2015. gadam. Pētījumā ir iekļauti divi raksti, kuru autores literatūrzinātnieces un praktizējošas rakstnieces Anna Auziņa un Inga Žolude pētī attiecīgi femīno dzeju un grēksūdzes dzeju, savos apskatos analizējot arī Gruntmanes pirmo grāmatu. Tāpēc likumsakarīgi šķiet arī "Dzērājmeitiņu" skatīt šo rakstu gultnē, turpinot veidot polilogu starp pētniekiem, kritiķiem un autoriem, kā arī meklējot atbildes uz jautājumu, vai Gruntmanes aktualizētais sievietes traumatiskās pieredzes iztirzājums ir guvis tekstuālu atrisinājumu vai arī turpina vārīties pilsoniskās apziņas kastroļos.

Tikai labēji angažēts kritiķis tādās rindās kā "es karsta / klāta taviem grēkiem / smaidu līdz ausīm / smirdu pēc sūdiem" (71. lpp) saskatītu netikumību plaukstam un zeļam, kamēr lasītāji ar atvērtāku domāšanu un radošu prātu reizē novērtētu atklātību, ko nav piejaucējusi valdošā tendence poetizēt literārā varoņa pārdzīvojumu. Līdzvērtīgs ir autores atteikums (kaut, visticamāk, nepazināts) pieslieties rietumu kultūrā dominējošai tradīcijai, kurā "ķermeni parasti nepieciešams transcendēt, lai tas netraucētu prātam" [1]. Dotais piemērs vispilnīgāk iemieso Gruntmanes dzejas pasaules noskaņas un svārstības, kurās visi tēli ir pakārtoti vienai, proti, materiālajai, substancei neatkarīgi no apstākļiem, kurus literārā varone izvēlas par dzejoļa sižetisko sākumpunktu. Autore gandrīz nevienu dzejoli nenoved līdz vispārinājumam, neiestrādā zemtekstus un neataino metafiziskus iekšējos stāvokļus, kā to, piemēram, dara Inga Gaile, Daina Sirmā un citas latviešu dzejnieces. Visa Gruntmanes poētiskās pasaules esamība atrodas miesiskajā. Šķiet, vienīgo atkāpi var vērot dzejolī "lūgšana" (119. lpp.), kurā ētikas pamatprincipu – labs un ļauns – dihotomiju ir iespaidojusi kristīgā tradīcija, nevis, kā savā tvitera kontā norāda Māris Zanders, tikai "mūsdienu kategorisko spriedumu laikmets". Pretēji citām mūsdienu latviešu dzejniecēm Gruntmane netiecas savā dzejā transcendēt ķermeni. Lai arī tas būtu uzskatāms par vienu no parocīgākajiem veidiem, kā poetizēt traumatisku pieredzi, Gruntmanei tas nav aktuāli – vērtīgāk ir ar vāji aizplīvurotām metaforām izteikt patiesību, ka ārpus miesas cita glābiņa no pašas miesas nemaz nav. Ja Auziņa izteic apgalvojumu, ka jaunākā latviešu sieviešu dzeja vairās estetizēt sievietes ķermeni un tā bioloģiskās norises, bet tēlo to neliekuļoti, tad Gruntmane šo tēzi vainago. Vai ar to ir panākta sievišķās izteiksmes brīvība latviešu literatūrā? Diez vai. Vai tas ir darīts rūpīgi, ar pietāti pret tekstu un apzināti? Visticamāk, ne.

Rakstot tik atklāti, kā to dara Gruntmane, ir grūti izvairīties no pašcenzūras. Pie šī atslēgvārda uzkavēsimies, domājot par grēksūdzes elementiem Gruntmanes dzejoļos. Kā norāda Inga Žolude, "grēksūdzes dzejas būtiskākā raksturiezīme ir tā, ka dzejnieks ar naratīva palīdzību stāsta par sevi." [2] Šo stratēģiju autore plaši izmanto viscaur savā daiļradē. To izteikti varam manīt, piemēram, jaunākajā krājumā ievietotajā ciklā "Karuseļu Vilcieniņš un Raķetes tūre Latvijā", kurā liriskā varone atminas vasaru, kurā trīspadsmit gadu vecumā, kāda Gunāra (iespējams, patēva) pavadīta, apceļo Latvijas mazpilsētas kopā ar karuseļu parku. Tiek atainots dīkais dienu ritējums, kuru pavada meitenes seksuālā iekāre, ko viņa sava vecuma dēļ apzinās kā tabu, alkohols, centieni notievēt un izmisumā dzenoša vientulība un ilgas pēc mājām. Fabula atklājas strupās frāzēs, un darbība nemitīgi tiek uzskaitīta, nevis risināta, līdz ar ko lasītājam pašam nākas rekonstruēt ārējo vidi un sižetu, kuru cieši iekļauj liriskās varones introspekcija. Sākotnēji šāds stils šķiet ārkārtīgi pasīvs un slinks līdz brīdim, kad piemeklē atskārta – visas šķietami liekās nianses, nesakarīgie tēlu virknējumi ir ļoti spēcīgas pašcenzūras inspirēti. Tā kā Gruntmanes dzērājmeitiņu lielākoties māc traumas, ko sabiedrība stigmatizē vai izvēlas noklusēt, šāds rakstības stils pat šķiet likumsakarīgs, nevis nevīžīgs. (Līdzīgas aizdomas rada grāmatas noformējums. Uz vāka ilustrētā acs vairāk gan liek domāt, ka grāmata ļaus atvērt savu trešo aci, kuru apskauj milzīgs auras oreols. Šī atsauce uz new age pat šķita uzjautrinoša, līdz tomēr guvu pārliecību, ka attēlota tomēr ir no vardarbības cietusi, nevis transcendentāla acs.)

Nekas pārlieku pārsteidzošs un ironisks arī nebūtu, ja Gruntmane savam krājumam būtu devusi apakšvirsrakstu "romāns dzejā", tādējādi paplašinot krājuma saturiskās īpašības. Ar mazākiem vai tālākiem asociatīviem pārlēcieniem starp rindām un arī dzejoļiem dzejniece turpina attīstīt dzērājmeitiņas pasauli visa krājuma garumā. Arī šeit mēs nevaram konstatēt t.s. lielo naratīvu veidošanos, bet gan vienu neievingrinātu balsi, kura turpina skanēt savrupi un veidot vienu atsevišķu, kas dažbrīd mēdz ievīties starp citām. Joprojām aktuāli ir Arvja Vigula taisnprātīgie vārdi par Gruntmanes pirmo grāmatu: "[..] tas [krājums "Narkozes"] varētu kļūt par auglīgu avotu pārdomām par robežām starp atklātību un ekshibicionismu, apzinātu atteikšanos no tēlainības un tās līdzekļu nepārvaldīšanu, māksliniecisko brīvību un vulgaritāti, jo grāmata pārmaiņus nonāk gan vienā, gan otrā šo robežu pusē." Un pārdomu process nav noslēdzies.

Manis vairākkārt norādītie papildinājumi, kas "Dzērājmeitiņai" sniegtu virsuzdevumu, protams, ir un paliek spekulācijas. Tie tikai apstiprina manu kompozicionālas precizitātes fetišu, kurā forma pienācīgi papildina saturu, kamēr Gruntmanes iekāre ir vērsta pret kaut ko citu. Noturīga saglabājas pārliecība: katra atsevišķa dzejoļa un grāmatas struktūras precīzāka izstrāde papildinātu šīs grāmatas estētiskās īpašības. Protams, šo viedokli var apstrīdēt, argumentējot, ka vērtēju Gruntmanes literāro darbu pēc maskulīnas literatūrkritikas noteiktas doktrīnas. Tomēr mēs nedrīkstam ignorēt atšķirības, kas pastāv starp pašcenzēta dumpja gārdzienu un sievišķu rakstību, kuras vēsture ir devusi gana daudz iemeslu un iedrošinājuma izteikties plašāk.

[1] Auziņa, Anna (2018). Anatomija un metafizika. Femīnā dzeja. No: Latviešu literatūra. 2007–2015. (Sast. Kārlis Vērdiņš). Rīga: LU LFMI, 192. lpp.

[2] Žolude, Inga (2018). Grēksūdzes dzejas tendence. No: Latviešu literatūra. 2007–2015. (Sast. Kārlis Vērdiņš). Rīga: LU LFMI, 221. lpp.

Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā. Vada "Radio NABA" raidījumu "Bron-Hīts" un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0