Nesen runāju ar kādu mākslinieci, kas nebija apmierināta ar saviem darbiem. Viņa teica, ka gribētu radīt vairāk neatšifrējamu darbu, jo viss pārējais, viņasprāt, uzskatāms "tikai par tādām pārdomām".
Šis "neatšifrējamais", termins, ko sapratu tikai pēc ilgākas padomāšanas, nozīmē radīt ko tādu, uz ko skatoties nav iespējams izsekot mākslinieka domu gājienam. Piedāvāt skatījumu, kas neizriet no paša mākslas baudītāja ikdienas dzīves. Taisīt "neatšifrējamo" ir dieva darbs, tas nozīmē radīt jaunas pasaules un jaunus racionalitātes kritērijus.
Lai arī nav skaidrs, kas vispār būtu saucams par "normālo", neatšifrējamais jau nu noteikti ne. Rūtas Mežavilkas pēdējā dzejoļu grāmata "Ikdienas dzīves" ir gan "normāla", gan "atšifrējama". Lai gan nedrīkst tik sekli runāt. Par normālu drīkst saukt tikai to, kas pretendē uz neatšifrējamo, tomēr līdz tam neaizvelk. Arī tas nav Mežavilkas gadījums. Viņas pēdējā dzejas grāmata "Ikdienas dzīves" drīzāk ir slavas dziesma "normālajam" un "atšifrējamajam", atzīšanās mīlestībā savai ikdienas dzīvei.
Atzīšanās mīlestībā, sākot no pelēkajiem, gaumīgajiem vāciņiem, pelēkajiem fotoattēliem vāku iekšpusē, grāmatas nosaukuma, līdz katrai dzejas rindiņu, kas rakstīta par normālo, un domāta vairāk vai mazāk normāliem cilvēkiem. Normāli, ne.
Tomēr, runājot par dzejas kvalitāti, Rūtas Mežavilkas dzejoļiem drīzāk pienākas vērtējums "labi", nevis "normāli". Un labi - tas šajā gadījumā nozīmē vislabāk, jo šaubos, vai vairāk par "labi" dzejā ir iespējams sasniegt, attiecinot uz dzejas pasauli tādus pašus nosacījumus, kādos savažota realitāte. Vai pie šādiem noteikumiem maz iespējams uzrakstīt dzeju, kas ir labāka par dzīvi. Nāksies vien atzīties savā kabatas formāta diktatūrā: šajā žanrā rakstīt nedrīkst. Vismaz es pati neko tamlīdzīgu nerakstītu. Jo esmu no tiem, kam liekas - dzejai vienmēr ir jāpiedāvā vairāk par to, ko var aplūkot acīm un izjust uz savas ādas. Dzejai jāpiedāvā balansēšana un racionalitātes robežām un vairāku realitāšu saplūšana; dzejai jāpiedāvā konkrētā dzejnieka psihums, tāds, kas nav saprotams masu auditorijai. Vienā vārdā, jāpiedāvā neatšifrējamais.
Vispār jau riebjas te izvērst garu prātuļošanu triviālajā "normalitātes" un "psihuma" pretnostatījumā, mēle neceļas par to visu runāt, es, tāpat kā jūs, visu par to jau sen izdomāju pusaudža gados. Tomēr Rūta visas grāmatas garumā mani par to atkal piespiež domāt, izvērtēt "savu jautājumu" un piepeši atjēgties vietā, no kuras viņas dzejas pasaule izskatās pēc zaudētas paradīzes. Un nekas cits neatliek. kā apskaust spēju saskatīt skaisto tajā, uz ko man jau sen ir apriebies skatīties vai drīzāk - uz ko, savās drudžainajās domās sapinusies, vēl neesmu mācējusi labi paskatīties. Šeit es domāju gan apkārtni, gan pagātni, kas man nekļūst plūstoša, maiga un melanholiska kā tāds valsis: man pat pagātne ir kaut kāda spazmatiska. Neprotu skatīties tik labi, kā skatās Rūta, kas nemeklē asas izjūtas un apziņas ceļojumus, pietiek ar skaistumu, kas nodrošināts visiem, pēc vienlīdzības principa un noklusējuma. "Eju pa kādu no/ daudzajām ielām, tās visas ir līdzīgas - visur/ braukalē dzelzs mehānismi, un visas/ apbūvētas taisnstūrveida betona celtnēm, un tas ir skaisti" (36. lpp.). Sāpīgi to visu lasīt, tādēļ gribas piesieties. Ne jau tieši Rūtai, bet žanram.
Un domāt par to, kas ir dzejnieks, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem. "Ikdienas dzīves" piedāvā rāmu skatījumu uz to, kā mēs te dzīvojam, kā arī dažādas ne pirmo reizi vārdā nosauktas nostaļģijas, kas atpazīstamas no dzīves, literatūras, avīzēm. Masu mediju poēzija, varbūt tā varētu apsaukāt šo dzejas paveidu; tās pašas pārdomas, kam ļaujas ziņu un viedokļu rakstu žurnālisti, vienmēr skaidri saskatīdami robežas, ārpus kurām izejot, viņi vairs nebūs saprotami "masām". "Nez no kurienes izspraukusies sajūta,/ ka esmu tālu prom/ un kaut kur citur notiek īstā dzīve, / bet manis tur klāt nav. (38.lpp.) - nu, zini, labrīt.
Varbūt dzejnieks no žurnālista atšķiras ar valodu un labāku gaumi. Runājot par valodu, Rūtas Mežavilkas stila izjūta ir smalka un ļoti patīkama, tāda pati kā grāmatas noformējums. Pieklusināts un funkcionāls dizains, nekādas lekšanās, ambīciju, nekā, kas varētu saniknot. Dzeju lasīt ir viegli, acs neklūp, un tieši tā arī ir jāraksta šāda dzeja - bez pašmērķīgiem poētismiem, bez pretenzijām uz patiesības balsi. Rūta dzejolī "vienkārši tāpat" jautā - "Vai man trūkst vienkārša skatījuma/ uz lietām? Humora izjūtas un labas gaumes - / nepretencioza dzejoļa sarakstīšanai?" (36. lpp.) - viņa pati visu ir pareizi sapratusi, nekā no tā visa viņai patiešām netrūkst, un dzejoļi arī ir tieši tik gaumīgi un nepretenciozi kā iecerēti.
Varbūt dzejnieks no žurnālista atšķiras ar skumjām. Tādām apolitiskām, ne-sociālām skumjām pašam par sevi. Ironisko skatu pašam uz savu normalitāti, piederību mietpilsoņu kastai un sarkano mazdu - "tev līdzi ir labs konjaks un ogles tavam kamīnam./Bez tam tu esi nopircis elegantu griliekārtu, kas noteikti/ izdaiļos tavu nesen iegādāto lauku īpašumu. / Rīt ieradīsies draugi un jūs sarīkosiet pikniku skaistajai ainavai par godu."(26. lpp) . Normalitāti, ko, kā jau minēju sākumā, nedrīkst pārmest tiem, kas to apzinās. Tas, kā Rūta pasmaida, savelk to kopā ar dienu gājumu un gadalaiku miju, laika apstākļiem un pilsētas vienmērīgo ritmu - tādām parastām lietām, kas kopā veido klusu, maigu melodiju un liecina par apzināšanos. Stabilu, vienmērīgu dzejas pasauli. Dzejolī "Jāņuvakars Rīgā", piemēram. "Lūk, saule/ nu pagriežas uz rudens pusi, domāju es./ Vai, jābeidz pļāpāt, jo mājās mani gaida/ vīrs, šašliki, alus." (9.lpp.). Šī nepretenciozā neoriģinalitāte neļauj teikt neko sliktu par šo krājumu, neļauj pat teikt, ka tas jau kaut kur dzirdēts. Jo "(tas jau kaut kur dzirdēts?)" autore pajautā pati un pasmaida 20. lappusē, tomēr dzejoli turpina vēl triju sadaļu garumā. Ļoti ilustratīva arī vieta "Un tu atļaujies mazu neprātību - / iemet telefonu jūrā." (Svaru laiks, 27. lpp.) - aprakstīt telefona iemešanu jūrā kā kaut ko īpašu varētu likties pusaudziski un neprofesionāli, ja vien šis stabilais liriskais varonis neliktu noticēt tam, cik tas viss ir reāli un patiesi, ka mūsu ikdienas dzīvēs telefona iemešana jūrā jau nu ir gan maza neprātība, sit mani nost, bet ir. Parastajā dzejā, protams, nē. Bet dzejā, kur valda tādi paši likumi kā mūsu dzīvēs, tas ir brīnišķīgi un neprātīgi, un piestāv dzejolim, kas apraksta vēlmi pēc darba zaudēšanas doties prom no pilsētas un padzīvot vecā mājā pie jūras. Un jautājums - "Ak, kungs, vai tiešām esmu dzīvojis šo dzīvi?" (28. lpp.) ir piedzīvota un nepārspīlēta eksaltācija, kam nevar neticēt.
Tas, kam varētu piesieties, ir vietas, kur autore atļaujas citu nostaļģiju, tādu, ko vairs nedrīkst uzskatīt par personisku. Rets ir tas dzejnieks, kura balsī līdz ar sociālo tematiku neieskanētos neīstums un samocītība. Pēc Čaka un Manfeldes, kas to aprakstījuši daudz spilgtāk, drudžaināk, pavisam vienkāršā iemesla dēļ, ka nav bijuši tik normāli. Normālo ļaužu dzejnieki lai neraksta par slimnīcā guļošu dzērāju vīru un pie vārtiem raudošu meiteni, Maskačku (10. lpp.), iereibušu blondīni, ko pametis vīrs (Saturna valstība. Sniegs, 19.lpp.), second-hand lietotos ļaudis (25. lpp.), diennakts veikala pārdevējus (26. lpp) un tamlīdzīgus džekus, kuru pieminēšanu vajadzētu aizliegt dzejas zelta uzvedības grāmatās. Un ja pieminēt - tad nevis nosaukt vārdā un gaidīt, kad dzērājs kā laimes lācis izglābs dzejoli no ieputināšanas ikdienības sniegā, bet preparēt, kāpināt un izdzīvot, tā, kā to Manfelde dara. Un vispār - tik vienkāršoti, avīžu valodā stilizēt sabiedrības grupas, nemeklējot nekādus oriģinālus vispārinājumus - "Viņi ir kompetenti. Viņi ir konkurētspējīgi./ Viņiem ir labi apmaksāts darbs." (17.lpp.) - tas pats par sevi liekas pārkāpums pret dzeju, negribas pat lasīt. Izņēmums ir brīnišķīgais un asprātīgais dzejolis "Reklāmas aģentūras gals" - jo šeit Rūta definē, bet nevispārina situācijas un personas, kuras līdz šim dzejoļos nebiju redzējusi, nu vismaz ne tik mīlīgas.
Grāmatu ir patīkami lasīt, tā uzbur noskaņu, brīžam sasmīdina, saraudina, var vēl vienreiz pārlasīt, bet tad jau arī ir gana, pārsātināties ar ikdienas dzīvi nevajag. Tāpat kā lūkoties uz visādā ziņā pelēkajiem fotoattēliem grāmatas noformējumā, putni, ielas un ceļazīmes, kādēļ man uz to visu jāskatās grāmatā. Vienkāršība ir laba lieta, un var liecināt par briedumu, pat zināmu profesionalitāti. Vienkāršības trūkums - eksaltācija un pašmērķīgi absurdi - bieži sabojā jauno autoru dzeju, vietām arī pašas Rūtas pirmo grāmatu "Vēstules no Sālszemes" (1999). Tagad tas viss zudis bez pēdām, vietā nākusi gaumīga distancēšanās, stila izpratne, neuzbāzīgas emocijas, neitrāla šī laikmeta dokumentācija. Tomēr ir grāmatā brīži, kad tas viss kļūst pārlieku vienkārši.
Lasot Mežavilkas dzeju, prātā nāk divi dzejnieki, ar ko salīdzināt - Sergejs Timofejevs un Valts Ernštreits. Par Timofejevu labāk nerunāsim, lai nebūtu atkal jāatgriežas pie diskusijas, "kādā žanrā rakstīt nedrīkst", tāpēc parunāsim par to otro - tas, kas man patīk Rūtā Mežavilkā, ir tas pats, kas rauj nost jumtu, arī lasot Valtu Ernštreitu. Tā nostaļģija, kaut kur saukta arī par Grebenščikova nostaļģiju, nu labi, ko nu tur par Grebenščikovu, ir arī bez viņa paņēmiens vienkāršiem epitetiem sakonstruēt vieglu un skumju ainu, uzburt to "vienkārši un skaisti" sajūtu. Radīt iespaidu, ka grāmatā visu laiku iestājas nakts un snieg. "Ielu daudz, un visām tām galā tumsa" (13.lpp.)
Es šo grāmatu labprāt uzdāvinātu visiem saviem paziņām un radiniekiem, kas saka, ka mūsdienu latviešu autoru dzeja nav panesama un saprotama, jo zinu - viņi sapratīs, varbūt viņos pavērsies kādas durvis... Vismaz lasot trīs, manuprāt, labākos dzejoļus šajā grāmatā - "...nāk un virpuļo nebeidzami sniegi..." (46. lpp.); "Stāsts par jūnija nakti 1989. gadā, izstāstīts 2003. gada decembra pēcpusdienā" (44. lpp.) un "Svaru laiks" (27. lpp.) - kur ir labākais, kas vien var būt Rūtas dzejā - rāma melanholija par aizejošo laiku un sniegs. "Tās bija tikai tādas iesācēju bučas. / Es nevaru restaurēt to sajūtu./ Ķermenis sen pakļāvies citām ietekmēm. / Cauri laiktelpai plūst upe./ No vienas mūžības otrā sniecas tilti./ Es tevi mīlēšu mūžam. / Es tevi mīlēšu mūžam."
0