***
Man sūtīja dokumentus, tie krājās uz galda kā ieskābušu lapu čupas,
vēstīdami par vecumu, parādiem un aizmirstu pieķeršanos.
Gribēju durvīm priekšā piestumt grāmatu plauktu,
bet tad durvju kļūtu tikai vairāk, tur būtu durvis, kas agrāk vai vēlāk
aizvestu viena pie otras kā kopā saaugušas koku saknes.
Man sūtīja dokumentus, tie novecoja atvilktnēs, skapjos un uz grīdas,
pārtapdami sējumos, pergamentā, gravīrās, māla stienīšos, vaska diskos,
kamēr es rakstīju datumus uz datora ekrāna melnās kapa plāksnes.
Neko citu nevarēja iesākt, man nelūdza parakstīties par saņemšanu,
manu zoļu nospiedumi dzīvoklī bija zīmogi, kas sniedz atļauju sūtīt šos ziņojumus.
Man sūtīja dokumentus.
Tie nāk katru dienu. Arī miegā. Es tos sāku ignorēt, bet ilgi vairs tā nevarēs.
Guļu uz zemes pie klavierēm, viena roka uz taustiņiem, cenšos turēties
pie notīm kā pie garām braucoša kuģa borta. Pagaidiet! Ko jūs no manis gribat?
Redzu, kāds pienes man saules gaismas atspīdumu krūzē ar tēju –
varbūt vēl viens sūtījums, varbūt mana medaļa par izturību un piedalīšanos.
***
tas vientuļo vilku bars, tie dzērāji, arlekīni, nabagi,
kas nolamā debesis par kupolu, velvi, siju, jumu, segu,
lai varētu patverties,
kad izmesti no bāra vai attapušies vieni kādā nomalē,
lai varētu palīst zem atvērtām debesīm kā zem galda, kur mākoņi
pielipināti kā košļenes,
un kutināt papīru ar pildspalvu klusībā,
tie skaistie, tie izkāmējušie vilki,
uztrītiem grafīta ilkņiem,
noēduši man rokas līdz pleciem,
un es gribu tikai aplaudēt.
1.
jātiek prom. man jātiek projām, šeit es salstu;
ap mani sakrituši tikai auksti vārdi, visi padara kailu;
saldē pat rīts, kas lēnām uzliesmo.
daudz dabūju salt kafejnīcās ar sašķeltu ledu plaukstās un uz mēles,
tik daudz reižu iestigu līdz ceļiem sniega papīrā, no kura izplūst melnu zaru tuša.
man jātiek prom. cik daudz esmu uzzinājis; ja visu to saprastu –
tas kļūtu neizturami.
2.
atstāju aiz sevis tos pelnus uz mēbelēm, tās kodes.
debesis tik bieži maina krāsu katru dienu;
vislabāk to redz no tāluma, no augstuma - vietas,
kur pilsētas panorāma tevi apskauj kā svārki.
3.
mana jaunā māja! šeit laiks ir tikai domas, kas sakalst melnbaltās atmiņās.
(vienīgi plānie logi dažreiz nelaiž cauri iztēli).
ieskātas grāmatu muguras, pliekanas pusdienas, tukšums sātīgs visapkārt,
smagas un rupjas segas pret drudzi, tablešu iepakojumos zivju acis,
retās reizes, kad kļūst gaišs mūzikas caurvējā. vairāk nekā man nebūs.
4.
tagad es te dzīvoju.
reizēm dzirdu balsi it kā no aizsietas mutes nākam.
tā cenšas savilkt kopā saraustīto dienu. un reizēm tai izdodas.
5.
pierodu pie izmaiņām kā pie auksta ūdens, jau gaiteņi paši pašķiras kā jūra,
man zināmi visi pulsējošie vadi un caurules aiz sienām, bet neļauju sev atslābt,
pieticīgi krāju mirušas pastmarkas, pelēkas monētas, pretīgas pudeļu etiķetes,
un tikai, kad miers un klusums iekaro saldskābo istabas gaisu, čukstu:
jātiek atpakaļ, man jātiek atpakaļ, šeit es nosalšu, es šeit nosalšu.
***
tumsa ir pār šo puslodi izpletusies. acu zīlīte.
cik viegli var redzēt pagājušo dienu.
un oranžo ielu, un laternas, aukstasiņu kokus ar ogļu ķekariem.
šonakt netīro mašīnu skaņa atgādina jūras šalkoņu.
ir grūti. tik daudz kustības aptvert, tāpēc apgulies,
pārskaiti pirkstus. atslābinies.
kad logs sasitīs plaukstas, tu aizmigsi.
tikmēr debesis sabiezēs melnas. kā magnēts.
un šonakt attālināsies, liekot tevi beidzot mierā.
***
es redzu savus tuviniekus visus uz grīdas guļam uz muguras
acīm vaļā profesori doktori mani labākie draugi narkomāni budisti
mīļākās ar sapelējušām plaušām kā man guļ uz grīdas un klusē
es guļu tiem līdzās istabā vīraks un pustumsa klusa
mūzika dzelteni rīsi un uz lodziņa lipīgi putekļi es arī klusēju
āda lēnām krunkojas kā kreppapīrs mēs kļūstam skaisti
pēc tam atbaidoši pa reizei viens otram klusēdami
0