***
pie bremžu lukturu sarkanās gaismas
stāv ātrās palīdzības mašīna
un neizslēdz sirēnu
es nolādu to mirstošo
līdz kuram stiepjas sastrēgums
blīvs kā lapkriša pieblietētais trotuārs
trolejbuss atvienojoties no elektrības vadiem
un notriecot jaunu meiteni
atbrīvo ceļu troksnim
viņa interesējas
kur atrodas dieva templis
skaidri zinot ka atbildēšu nezinu
es tomēr pajautāju
kāds
***
paskatieties viņa mugursoma vienos caurumos un pats viņš arī
kā zvejas tīkls kam starpvalstu autobusi mierīgi izpeld cauri
neapturot pat tajās retajās dienās kad viņš nostājies precīzi
pieturā un visi pasažieri piekrītoši pamāj ar galvu bet šoferis
izspļauj garu sarkanu signālu kā garantiju mieram drošībai un
ilgstošai laimei bez viņa
***
biezi dūmi ceļas no vietas, kur nokrita gaisma,
un mūsu zivju mutes aizpeld priekšā rokām,
jo vēlreiz neganti zemei līst apakšā gribas.
sveķainas plūmes stingi raugās no groziem.
sievietes savus melnos lakatus asinīs iemērc,
viņas zina, ka mēs iedarbosimies tikai īsu brīdi.
aizčīkst pa sliežu viļņiem sakniedēts tramvajs,
katru mēnesi tik cieši, ka nesaprotam, kāpēc
tā siekstā iemigt, un dienām uzbūvēt ceļus.
viņas atraisa lakatus. mēs paņemam saules,
kā salipušos grozu rokturus iesviežam gaisā.
jaunās debesis uzliesmo. jādomā vienīgi tāpēc.
***
viņš ķer un ēd mušas no manām rētām viņa stāsti griezās ap (un
bija) asi kā stiklu puteņi no sašķaidītajiem autobusa logiem
mēs braucam uz lidostu
krata tik stipri ka es draudu uzspridzināt visus transporta
līdzekļus šajā kāju pamestajā pilsētā
viņš var paēst tikai no spārniem
stiklus aizstājošā krevele starp mums liedz slīdēt līdzi
melnbaltajām ceļa somām un tāpēc es savlaicīgi izvietoju
sagraizītās sejas gabaliņus atvadu izteiksmē
bet lidlauka dūrē spindz notvertā lidmašīna
velkot gaisā burtus viņš pieraksta ka nokļūstot galā no manis
jāpasveicina vietējie autobusu šoferi
--------------------------
tukša plauksta un pietura ar dievu
***
kāda būtne nostājas starp mani un punktiem kas veido ar laimes
un niknuma krāsu izlīmēto telpu
(mana klātbūtne paliek ārpusē)
viņa klauvē ar trīsošu mirkli kā liesmiņu rītausmas galos pie
sajūtu tālākās robežas tā tūlīt pārtrūks un atsvabinās smaržīgas
puķes vai slepkavot plaukstošus akmeņus
( … )
aiz krācēm plūst rāmi sarkanā straume
***
jā pastiepsim garumā svaigos gaļas gabalus
no knābjiem līdz tuvākajai pieturai
kur piestāj kuģu karogu masti
uz krusta un baznīcas ielu
un pravietosim pa ceļam
kurš nenopirks biļeti
kurš izkāps pirms laika
kurš atradīs rezerves izeju
kurš pateiks bet vai nav vienalga
jā pastiepsim kraukļu spārnus platākus
lai spalvas apsedz sālītās mutes
lai mēs laimīgi apklustam
kā uz gaišajiem ceļiem
pie mūsu sievām metušies budas
to kuģu enkuri sausajam kumosam dzirnakmeņi
***
privātmāju pakši kā rūpnieciski izgatavoti
kapu pieminekļi
zilajā asfaltā zaļas plaisas
kungi dzer šņabi nesaviebjoties
dāmām no austrumu saldumiem slikti
ar lūpu kustībām
es gravēju izstaigāto ielu nosaukumus
stikls caur stiklu
un galvā iesūcas izmestā glāze
mani glabā aiz stūra
zem rūpnīcas siltumu dvesošā skursteņa
(andris ogriņš)
0