Artis Ostups ir 17 gadus vecs. Dzīvo Carnikavā, mācās Ādažu vidusskolā. Dzeju uzskata par sev piemērotāko zonu, kur izpausties, tāpēc arī tā tik ļoti patīk un prot paraut malā. Esot par sevi dzirdējis viedokli, ka meitenes ir viņa auditorija, pats par to vēl nav ticis skaidrībā. Šogad lit. nometnes „Aicinājums” dalībnieks.
X paaudze
mēmas šiltītes guļ
notriektas diagonālē
pār baltajām
kristāla pļavām,
kur mēs zemei atņemam
tās vārdus,
kur mēs nodzeramies
līdz trīcošiem glāstiem
plakstiņi kā cauršauti izpletņi
nolaižas pār slēptajām kamerām,
nedrīkst,
nedrīkst neredzēt -
kā misiņa zvaigznītes izkūst
draiskajos pirkstos,
kā mēs iesniedzamies
stiklainā tumsā,
it kā signalizējot,
ka šonakt nebūsim
mājās
***
Zem mūžīgām, baltām medus mellenēm
un virs tukšu kapu klusuma,
mēs savus trotuārus brienam,
kāds pagrūž, kāds atstāj mūs lietū,
pārguļamies pār asfaltu, mētelis saldi pil,
no acīm iztek tuša un kāds neļauj raudāt.
***
1
pārbāztā koridorā dzirdu,
kā tu lēnām tipini
pār cilvēku šķidrajām kājām
ceļš uz melnāko kabinetu
kā aizsalusi kanibāla zupa
bļodiņas siltums,
dzeltenas avīzes,
tukšas kāpnes -
viss ko dodiet!
2
kabineta pūkainās gaismas
klusi ieguļas aveņkrāsas plecos,
kautrīgi ierāpo sejā,
cauršaujot kosmētikas dambi
ar
karsta pirksta
pēdējo triepienu
3
lampā izkusis jautri klaigā
vecais planetārijs
bērnības plastilīns
guļ sasalis amnēzijas pienā
uz sienas blakus tava palīga ēnai
aizlauztiem burtiem rakstīts -
es šeit neesmu bijis
***
stop
paliksim šeit un dzīvosim
kā divi izplūduši kvadrāti
muksim no melnbaltām bezaktieru filmām
mūžīgi zelēsim sev īkšķus
ik pa laikam piedurot tos pie loga
un rādot brīvībai ok -
bezrūpīgas siekalas notecēs gar stiklu
un sacietēs
starp maizi un sviestu
***
tramvaja pelēkie pieskārieni piespiež viltus princeses
dzert sadragātās upenes no pelnu trauku siliem
sliedes atbalsojas balti aizsegtajos ēku logos,
kur pensionāru ēnas satiekas, iegriežas netīros ovālos
un aizpeld līdz ar diskotēku spīdīgo dvaku
konduktors pa kluso uz biļetēm zīmē savus bērnus,
kurus nav nācies redzēt jau miljoniem pieturu,
egoisti šo ikdienas mulsumu izmanto savā labā -
kāpj uz tramvaja gludajiem pleciem,
salauž tievos ragus
un elektrību kā karstu vakara pienu
dzer
pieturās atsietām acīm sastingst ik rīta pūlis,
aizvainotā metāla dūja,
tveicē mirdzēdama piesmej visu pirmdienas tīklu,
balsis pazūd no rūtainajām mikrofonu mutēm,
konduktoram viss vienalga, putna stūrmanis nepārtraukti
skatās spogulī, mēģinādams saskatīt, vai kāds neskrien
nopakaļ,
sliedes atplēš nobružātās plaukstas,
lietus maigām adatām noskalo idiotus no augšas,
ceļš un vispār visi plāni mainās -
mēs brauksim garām visiem rozā veikaliem,
cigarešu melnajiem mākoņiem un mēteļos ietērptām
statujām.
piestāsim vien,
lai negaiss nomazgā vecās reklāmas,
lai visi koši - dzeltenie nomet ādas jakas
un mēs paceļamies gaisā.
Geto
Lēni lietus pirkstgali
pār saplēstiem dolāriem dejo,
luksoforos karājas aizvainoti daltoniķi.
Es sēžu savā kadiljakā un skatos
caur rasu ievainotā hotdogā,
meklēdams vienu pieskārienu
uz-spridzinātām jūtām,
meklēdams vēl tikai vienu dzimšanu
kartona kastē,
vēl vienu miršanu
pēc šīs.
Pieradums
1
Es stāvu ārā,
bet skatos dziļi iekšā,
un tādu muļķa pieradumu
es nespēju sev zagt.
Kāds pārspīlēts kauns,
ka rožu zobens
šķeļ manu neskarto tēraudu -
divās rindās
sastājas visas jaunās plaisas:
ir pirmā,
kur dievi un velni,
un ir otrā -
tur tikai velni
ar visām no tā
izrietošajām peklēm.
Karstuma gūzmā
kūst pieradums
pēc kauna.
2
Sauc mani mājās,
nākotnes nezināmais,
sauc!
Pietrūkst dvēseles,
lai plašumu skautu,
man tomēr pietiek ar
šķipsniņu sāls.
Bet cukurs ir manas mājas sienas,
bet kafijas krūze ir mana gulta.
Un pārnāk tēvs līdz ar elektrību
jeb mūsdienu sirds gaismu -
miglaina tveice no ģimenes spuldzēm,
ir pirmoreiz silti.
Es tik un tā vēl stāvu ārā,
kārs ir vējš uz kokiem
un tālums pats no sevis
skatās man iekšā.
3
Tauta skumst pēc aizgājušiem kuģiem,
lokomotīves dzer bārā - ir žēl par tiem Sibīrijas bruģiem,
bet es stāvu,
ir pasaule nost.
Kur man dzelt
un kur man kost
kauna dēļ.
Mans pieradums
ir manas domas -
visas identitātes
un nakts teātra lomas.
Bet es vairs negribu teikt „bet”,
es saku „tomēr”,
tas vārds ir garāks,
es stāvu ārā ar elles dieviem roku rokā
un pieradums
kļūst garāks.
It kā
Pie tevis šonakt popkorna debesis
un gar degunu notek svaigi spiesta kola.
Vējš sit pa caurām bungām -
tāds ir klusums.
Piezvani man! Paprasi kā man iet,
vai nenākšu ārā ēst gaisu, kaitināt aklās
lidmašīnas ar savu kailumu un appīpēties
līdz tavai apakšveļai.
Es nākšu. Jo -
Tu man tjipa
uzticies.
***
balti neona skūpsti
izgaist no lūpām
lēni un pavisam
pusnakts pianista notis
karsti, vēl tik karsti
skrāpē tirkīza debesis
pat paliek nedaudz bail
do do
mosties!
do
0