Par grāmatām
13.03.2018

Dzeja pēc kritikas

Komentē
3

Par Ivetas Ratinīkas dzejoļu krājumu "tikko & tikai", apgāds "Zvaigzne ABC", 2018

Iveta Ratinīka, savulaik aktīva dzejas kritiķe, nebaidās paust kaujinieciskus viedokļus, kas atklāti marginalizē kādu rakstības manieri. Tiem šeit varētu nepievērst uzmanību, ja vien caur citas estētikas noliegumu viņa aptuveni neiezīmētu savas dzejas programmu, tādu kā protestu pret svešo un citādo. "Satori" pērn rīkotajā diskusijā "Jauno latviešu valoda" dzejniece šausminājās par prozai radniecīgo izteiksmi, ko jaunie dzejnieki esot piesavinājušies no ārzemju autoriem, lai norobežotos "no jebkādas tradīcijas" un izskaustu emocionalitāti. Pēc konteksta noprotams, ka ar "jebkādu tradīciju" domāts latviešu dzejas mantojums, taču, tā kā latviešu dzejas vēsture nav reducējama uz kādu vienu pieeju, atļaušos minēt, ka runa ir par lirisku vienskaitļa pirmās personas vēstījumu. Tāpat Ratinīku fascinē vārddarināšana, viņa ilgojas pēc epitetiem un metaforām, kas padziļinātu valodu, kamēr anonīmie jaunie dzejnieki ražo plakanus tekstus. Šāds histērisks nošķīrums starp "pazīstamo" un "svešo" ir simptomātisks kultūrai, kas salīdzinoši nesen piedzīvojusi radikālu pārrāvumu.

Kad Inta Čaklā 1991. gadā apgalvoja, ka "mēs esam atpalikuši vismaz par piecdesmit gadiem no Eiropas literārajiem virzieniem, pētniecības metodēm", [1] viņa, šķiet, balansēja starp optimismu un melanholiju. No vienas puses, pēkšņi tik daudz var apgūt, bet, no otras, vēsturiski atšķirīgā laika pieredze rada sajūtu, ka ir zaudēts kaut kas cits, kas (ne)varēja būt mūsu. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas šī sajūta veicinājusi dažādu hibrīdu tapšanu. Taču optimisma un melanholijas dialektikai agri vai vēlu pievienojas trešais noskaņojums – nostalģija pēc stila, tēmas, formas, ko it kā apdraud "svešais". Iespējams, tieši no zināmas nostalģijas pēc eksistējuša "mūsu" nāk Ratinīkas dusmas pret jaunajiem. Tiesa, viņas izceltās "vecas, labas lietas" jau pašas ir kādas senākas kultūru mijiedarbības sekas. Kā gan, interesanti, vēl veidojas tradīcijas?

Aizstāvot emocionalitāti dzejā, Ratinīka, visticamāk, nošķir personalizētas emocijas (tipiski "es" vēstījums) no emociju pārneses uz priekšmetisko pasauli (apraksts, vērojums). Šī otrā stratēģija saistīta ar modernisma un avangarda tradīciju un latviešu jaunākajā dzejā nudien varētu būt ienākusi Rietumu literatūras studiju ceļā, tomēr būtu aplami šeit ieviest kādu hierarhiju. Ratinīkas dzejoļu krājums "tikko & tikai" saglabā uzticību personalizētām emocijām, un pats par sevi šis fakts nav nedz nosodāms, nedz īpaši slavējams. Autore apvieno izteikti juteklisku pasaules tvērumu, kas viņu atklāj kā atvērtu un mainīgu subjektu, ar distances izjūtu: "āda fotogrāfiski konstatē / tava attēla izdzišanu" (citēts grāmatas otrais dzejolis, lappuses diemžēl nav numurētas). Attiecība "es – tu" spēlē nozīmīgu lomu daudzviet krājumā – "es" galvenokārt funkcionē kā kaut kas trausls, gaistošs, ilgu mākts, tālab nepilnīgs, kamēr "tu" ir stabils, grūti iegūstams. Dzejoļa "Le voyage imaginaire" sākumā, piemēram, visai skopi iztēloti "es" un "tu" kopīgie ceļojumi un skūpsti, kam tālāk asi pretnostatīta realitāte – auksta, vējaina nakts un klusēšanas radītā vientulība.

Krājumam "tikko & tikai" raksturīga runāšana no klusuma, fona pozīcijas, it kā starp "es" un "tu", starp sievišķo (plūstošo) un vīrišķo (iekāroto) subjektu, pastāvētu fundamentāla plaisa, kas liedz atrast kopīgu eksistences formu. Klusuma un sievišķā saikne spēcīgi pieteikta jau Vizmas Belševicas dzejā: "Es esmu sieviete. / Es esmu klusums. / Un klusums nedrīkst teikt: "Es tevi mīlu."" [2] Runāt no klusuma pozīcijas, šķiet, nozīmē problematizēt saziņu, padarīt to nestabilu, atvērtu dinamiskām nozīmes maiņām, attālināties no "tiešas valodas", lai jau nākamajā brīdī to negaidīti liktu lietā. Līdzīgi arī Ratinīkas dzeja svārstās starp savas valodas meklējumiem ("tevistiece", "ēnavas", "ierīgoties"), jaunām metaforām ("Mīlestība ir / šaursliežu dzelzceļš piektdienas naktī") un vēlēšanos runāt atklāti, neaizšifrējot emocijas un izrādot padevību. Un šis klusums, kas sašūpo valodu, protams, izpaužas jutekliski: "klusēt ar ādu". Ratinīkas poētika vismaz šobrīd nav iedomājama bez elpas, maiguma, pirkstiem, glāstiem, skūpstiem, čukstiem un citiem ķermeniskiem atribūtiem, turklāt viņa nevairās tos reproducēt. Tikai katra lasītāja gaume un prasības pret dzeju izšķirs, vai specifiskais tēlu krājums ir stila tīrība vai izdomas trūkums.

Ilva Skulte, rakstot par Ratinīkas debiju "Rūgts" (2011), akcentējusi sievišķā subjekta tendenci "asociatīvi izpludināt robežas, pārvarēt savu ķermeni, transformēt visdažādākajos veidos, sajaukt ar apkārti, pieskaņojoties tās ritmiem, relativizēt un (ar dzejas palīdzību) atcelt". [3] Kolektīvajai telpai, caur kuru klīst "tikko & tikai" vientulīgais "es", piemīt Rīgas aprises. Taču Ratinīka pilsētā ievieš personalizētus maršrutus, radot tādu kā nepiepildītas mīlestības topogrāfiju, kurai paralēli eksistē oficiālā, dažkārt draudīgā pilsētas dimensija. Uz urbānās skatuves dzejniece atkal izspēlē attiecības starp ilgu objektu "tu" un mainīgo "es", kas meklē vai skumīgi apcer veidus, kā nokļūt "tu" redzeslokā, kā satuvināt divas atšķirīgas pilsētas. Krājuma drāma rodas no šīs nesatikšanās.

Kāda interesanta formāla iezīme, kas ļauj atgriezties pie sarunas par tradīcijām: Ratinīka samērā daudz lieto slīpsvītras, lai atdalītu dzejoļus veidojošās vienības, gluži kā saistītā tekstā (prozā?) citējot rindās saskaldītu tekstu. Šajā gadījumā tas varētu liecināt par spēcīgas iedvesmas klātbūtni vai vismaz viltīgu tās estetizēšanu, reizē tomēr apšaubot dzejas radniecību ar prozas pierakstu. Atsevišķus dzejoļus, kuros nav izmantoti atkārtojumi, no dzejoļiem prozā (izliksimies, ka tas ir kaut kas cits) nudien atšķir tikai vizuālais veidols, kas it kā taisnojoties saka: "Nu, ko jūs, es patiesībā esmu vecā, labā mīlestības lirika!"

[1] Čaklā, I. Nesaķemmētas domas. Kas dzīvo vārdos: raksti par literatūru. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 170. lpp.

[2] Belševica V. Jūra deg. Raksti. 1. sēj. Sast. I. Čaklā. Rīga: Jumava, 1999, 93.lpp.

[3] Skulte, I. Sievišķais subjekts (S/S). Latvju Teksti, 2011, Nr. 5, 48. lpp.

Artis Ostups

Artis Ostups ir trīs dzejoļu krājumu autors. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē un Prāgas Kārļa universitātē. Publicējis recenzijas par jaunāko latviešu dzeju, kā arī rakstus par 20. gs. estēti...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3