Foto - Jānis Deinats, JRT
 
Recenzija
03.12.2015

Dundura kodiens visiem un ikvienam*

Komentē
6

Šī ir pirmā reize manā publicista pieredzē, kad par vienu un to pašu mākslas darbu vai notikumu iznāk rakstīt divreiz. Pirmo reizi uzrakstīju sociālajā tīklā [1], vienkārši vēloties apkopot iespaidus par tikko redzēto ģenerālmēģinājumu uz JRT skatuves iestudētajam Platona tekstam "Dzīres" Ulda Tīrona režijā, kura nosaukumu viņš latviskojis kā "Mielastu". Rakstīju, lai rosinātu interesi par šo mākslas notikumu, tāpēc galvenokārt runāju par to, kas, manuprāt, ir izdevies. Fokusējos uz subjektīvajiem pārdzīvojumiem un centos pieminēt pēc iespējas mazāk detaļu, lai nelaupītu skatīšanās prieku tiem, kas uz izrādi vēl tikai grasās doties. Biju iedomājies, ka vērīgs skatītājs – tāds, kuru JRT pa šiem gadiem ir izskolojis ar neordināriem un avangardiskiem mākslas (pār)baudījumiem, – noteikti pamanīs vismaz galvenās atsauces un norādes. Tomēr kļūdījos. Lielākajā daļā atsauksmju, kuras pēc tam gadījās lasīt sociālajos tīklos, tika pausta neizpratne par to, kā Tīrons atļāvies piedāvāt skatītājam kaut ko TĀĀĀDU un kā viņš moka izcilos aktierus. Arī kritiķiem šķiet, ka viņi ir atnākuši uz tādu kā filozofijas fakultātes absolventiem domātu "žurku Kornēliju Jaunā Rīgas teātra izpildījumā". [2]

Šoreiz darīšu otrādi – mēģināšu atklāt pēc iespējas vairāk nozīmju slāņu. Ar divām atrunām: negrasos sevi uzdot par teātra kritiķi, tādēļ viss turpmāk sacītais ir jāuzskata par vēl viena skatītāja pārdomām. Tāpat arī nepretendēju uz to, ka man piemistu īpaša spēja labāk saprast režisora ieceri: dažu simbolu nozīmi uzzināju, tikai parunājoties ar tiem draugiem, kuri ir labāk informēti par izrādes tapšanas procesu.

Kam ir adresēta šī izrāde? Ulda Tīrona saruna ar filozofu Edgaru Narkēviču "Rīgas Laika" novembra numurā jau ar savu nosaukumu diezgan skaidri pauž režisora attieksmi: "Mielasts" ir adresēts "visiem un ikvienam". [3] Tātad nebūt ne filozofiem, bet jebkuram, kam mīlestība šķiet apspriešanas vērta tēma.

Nezinu, no kurienes radies idiotiskais (maigi sakot) priekšstats par to, ka filozofi ir kaut kāda īpaša cilvēku suga. Cik manīts, to parasti kultivē tie, kas no filozofijas neko nesaprot, – humanitāri neizglītota auditorija un vāji domātāji. Nedz vieni, nedz otri neprot risināt argumentētu diskusiju, tādēļ saprot filozofiju kā mistisku "gudrību", kas atklājas tikai izredzētajiem. Tās ir pilnīgas muļķības – filozofija ir amats, kura prasmes mācās tieši tāpat kā citus amatus. Filozofi ir cilvēki, kas tiecas panākt pēc iespējas augstāku domāšanas organizāciju un valodas disciplīnu, lai varētu cik iespējams jēgpilnāk apspriest pašus fundamentālākos jautājumus par cilvēku un pasauli. Tas arī viss. Šo domāšanas un valodas disciplīnu visvieglāk ir iemācīties, analizējot speciāli filozofijas žanrā uzrakstītus tekstus, kuru autori ir ģeniālākie sava laika domātāji. Viens no nozīmīgākajiem (ja ne pats nozīmīgākais) ir Platons, kurš savā darbā "Dzīres" ir aplūkojis mīlestību.

Par ko ir izrāde? Tas ir stāsts par to, kā dzejnieka Agatona namā sapulcējas Atēnu intelektuālās un politiskās elites pārstāvji – aristokrāts Faidrs, jurists Pausanijs, ārsts Eriksimahs, komiskais dramaturgs Aristofans, slavenais filozofs Sokrats un valstsvīrs Alkibiads. Dialoga oriģinālais nosaukums ir "simpozijs", kas tolaik nozīmēja nevis stīvu zinātnisku pasākumu, bet gan jautru laika pavadīšanu dzerot un sarunājoties (tādēļ arī nosaukums latviskots kā "Mielasts"). Pulcēšanās iemesls ir Agatona spožā uzvara dramaturgu sacensībās, par godu kurai iepriekšējā vakarā ir izdzerts pārāk daudz vīna. Visi klātesošie sūrojas par slikto pašsajūtu un vienojas šodien neatkārtot vakardienas kļūdu. Izrādes saturs ir paģirainu cilvēku saruna par mīlestību.

Sievietes šajā pasākumā nepiedalās, un nevis tādēļ, ka visi klātesošie ir geji, bet tādēļ, ka Atēnu sabiedrībā viņas ir otrās šķiras cilvēki. Platona tekstā sievietes arī nav klātesošas – Diotīma parādās tikai Sokrata atstāstā. Taču režisors šo ierobežojumu nav ievērojis, viņa izrādē brīnišķīgā Guna Zariņa atveido trīs dažādus sieviešu tēlus: viena ir erotiski paģirainā meitene, otra ir mistagoģe (mistēriju priesteriene) Diotīma, bet trešā – caur Diotīmu runājošā dieviete.

Ko vispār ir iespējams pateikt par mīlestību, kas bija nodrāzta tēma vēl ilgi pirms Platona (atvainojiet par kalambūru), kur nu vēl tagad? No otras puses, pateiktā daudzums nav padarījis mīlestību mazāk noslēpumainu. Uz šīs pretrunas starp tēmas banalitāti un vienlaikus neatrisinātību ir balstīta visa izrādes dramaturģija.

Alkibiada viesi pēc kārtas saka euloģijas – Erotu jeb mīlestību slavinošas runas –, un katra no tām ir atsevišķs priekšnesums. Tas uzdod izrādei labu tempu, vienlaikus kāpinot emocijas, jo katrs nākamais runātājs tiecas daiļrunībā pārspēt iepriekšējo. Pirmais runā Faidrs, kura vietā nav grūti iedomāties jebkuru slavenu skaistuli, kas mēģina pateikt "kaut ko gudru" par tēmu, no kuras nekā nejēdz. Tādēļ sanāk tikai atstāstīt vispārzināmas banalitātes: ka Erots ir vecākais no dieviem – tādēļ pats godājamākais – un ka mīlestība veicina uzupurēšanos mīļotā labā. Taču glupais Faidrs ir tik daiļš, ka visi vienalga ir sajūsmā. Arī nākamais runātājs Pausanijs labi nostādītā muldētāja balsī stāsta vispārzināmas lietas – Erots esot divējāds: viens ir vulgārais jeb "tautas Erots", bet otrs – cēlais jeb dievišķais Erots. Šī cēlā mīlestība esot nekas cits kā attiecības starp nobriedušu vīru un jaunu vīrieti ar mērķi veicināt jaunā cilvēka garīgo un sociālo izaugsmi. Tas viss izklausās tik neveikli, ka nevienam nepaliek šaubu – Pausanijs vienkārši mēģina atrast cēlu pamatojumu savai iekārei. Centieni šajā ironiskajā [4] attēlojumā saskatīt homoseksualitātes propagandu ir pilnīgs pārpratums, jo, izrādes vēstījumam nonākot līdz Sokratam un Diotīmai, tiek īpaši uzsvērts, ka cēlais Erots nozīmē ķermeniskās mīlestības noliegumu.

Nākamais runā Eriksimahs, kurš, kā jau tas ārstiem reizēm mēdz gadīties, dzīvo absolūtā pārliecībā, ka kompetence medicīnā ietver kompetenci arī visās citās jomās. Taču arī viņš netiek tālāk par banāliem vispārinājumiem: mīlestība ietekmē ikvienu lietu pasaulē, tā valda pār medicīnu, mūziku un astronomiju, mīlestība var izārstēt slimību… un tā ad nauseam. Runas farss kļūst acīmredzams, kad tajā parādās jēdzieni "vienotība" un "saskaņa" – mēs labi zinām, ko šie vārdi nozīmē Latvijā. Taču tā nebūt nav nodeva vietējām politiskajām reālijām, tas vienkārši ir Platona teksts. Tas, ka mēs šos vārdus vairs nespējam uztvert neitrāli, ir valodas atriebība par šo vārdu politizāciju.

Tālāk runā pazīstamais komisko lugu autors Aristofans, kurš darbā "Mākoņi" ļauni kariķēja Sokratu, kas vēlāk ietekmēja to, ka Sokrats tika notiesāts ar nāvi. Savukārt Uldis Tīrons nokārto savus rēķinus ar Aristofanu, novedot līdz pilnīgam lopiskumam jau tā neglaimojošo attēlojumu Platona tekstā. Arī Sokrata attēlojums "Mielastā" neraisa nekādas simpātijas, bet tā, protams, atkal ir ironija.

Savā runā Aristofans atstāsta galveno salkanību, kas joprojām tiek atkārtota par mīlestības tēmu, – stāstu par to, ka reiz cilvēkiem bija četras rokas, četras kājas, divas galvas utt. Šādi androgīni cilvēki ir bijuši pārāk spēcīgi, dieviem tas nav paticis, un viņi pārdalījuši cilvēkus uz pusēm. Tā nu viņi tagad klejo pa pasauli meklējot savu "otro pusīti" un, ja atrod, vairs nekad negrib šķirties. Aaaawww.

Tālāk runā dzejnieks Agatons, kura stiprā puse ir vārdu skaistums, nevis saturs. No viņa teiktā var izlobīt, ka Erots tiecas uz skaisto un tikai skaistais ir dieva Erota cienīgs, tādēļ mēs mīlam skaistus cilvēkus. Runas laikā Agatons dod skaidrus mājienus, kurš te ir visskaistākais un Erotam vistīkamākais – viņš pats. Ar to arī runu samākslotība un tukšvārdība ir sasniegusi augstāko punktu. Klātesošo sajūsma nezina robežu.

Pēc tam ir Sokrata kārta runāt, un šeit pirmo un vienīgo reizi visā izrādē iemirdzas viņa apbrīnojamais intelekts. Sokrats precīzi uzrāda pretrunas Agatona runā, pierādot, ka dzejnieks nesaprot, ko pats runā (Platonam vispār dzejnieki šķita neuzticama publika). Kļūst skaidrs – ja viņš līdzīgā veidā ķertos klāt pārējiem runātājiem, tad tiktu atmaskota arī viņu nezināšana. Taču Sokrats rīkojas tieši otrādi – tā vietā, lai ļautu triumfēt savām filozofiskajām spējām, viņš atstāsta savu sarunu ar Diotīmu, kura atmaskoja viņa nezināšanu jautājumā par mīlestību. Izrādē Sokrata loma samazināta vēl vairāk, jo Diotīma runā pati, no kā var rasties maldīgs priekšstats, ka nekas dižs no tā Sokrata nav bijis. Bet tieši pieticība paceļ viņu pār lielīgajiem, pašapmierinātajiem muļķiem.

Diotīma skaidro, ka mīlestība atrodas pa vidu starp cilvēcisko un dievišķo un izpaužas kā tieksme pēc labā. Patiesa mīlestība sākas ar mīlestību pret konkrētu cilvēku. Taču mīlam mēs ne jau cilvēku, bet tikai skaisto un labo, kas ir šajā cilvēkā. Tālāk izrādās, ka augstāk par labo un skaisto konkrētā cilvēkā atrodas labais un skaistais pats par sevi. Tieši tas tad arī ir īstais mīlestības objekts. Jēdziens "platoniskā mīlestība" nenozīmē mīlestību pret cilvēku, ar kuru jums nav seksa, bet gan mīlestību uz abstraktām idejām: labo, skaisto un patieso. Un šajā kontekstā parādās arī vārda "filozofija" nozīme – tā ir cēla, erotiska kaislība uz augsti organizētu domāšanu.

Beigās dzīrotājiem pievienojas piedzērušais Alkibiads, slavens Atēnu poliķis, kura runa veido izrādes smaguma centru un maina tās toni no komiskā uz traģisko. Savu runu Alkibiads velta nevis mīlestības, bet Sokrata slavinājumam. No tās top skaidrs, kādēļ Sokrats ir kļuvis par kulta figūru, filozofijas superzvaigzni, Platona sacerējumu galveno varoni.

Alkibiads stāsta, ka savā patmīlībā un augstprātībā bija nospriedis, ka Sokrats ar viņu sarunājas tikai tāpēc, ka iekāro viņu, un, ja viņš pārgulēs ar Sokratu, tad iegūs viņa gudrību. Taču Sokrats atraidījis viņa uzmākšanos, skaidrojot, ka negrasās nodot savu mīlestību uz labo seksa dēļ ar konkrēto cilvēku, pat ja tas ir pievilcīgais Alkibiads. Tas dziļi aizskāris pēdējā patmīlību, taču vienlaikus iedvesmoja sekot Sokratam. Labāk iepazinis filozofu, Alkibiads nonācis pie atziņas, ka nezina nevienu drosmīgāku, krietnāku un gudrāku cilvēku par Sokratu. Cik dziļi aizkustināts viņš jūtoties katrreiz, kad dzird Sokratu runājam. Klausoties Sokratā, viņš sāk apzināties to, cik neparezi un necienīgi viņš dzīvo, un izjust patiesu kaunu par to.

Alkibiada runa kļūst par grēksūdzi, kur viņš parādās savā cilvēciskajā kailumā un morālajā vājumā – zinādams, kā būtu jādzīvo krietnam cilvēkam, viņš tomēr nespēj pārtraukt dzert, izklaidēties un gulēt ar visiem pēc kārtas. Un tā ir patiesi milzīga traģēdija – zināt, kā ir labi, bet tomēr rīkoties slikti, novērsties no labā un skaistā, ļaut lopiskajam uzvarēt dievišķo. Šādu pretrunu apzināšanās var vai nu mainīt, vai arī saplosīt cilvēku.

Tas arī ir izrādes meta-sižets: sākoties kā jautra Erota slavināšana, tā pamazām nonāk līdz dziļām un nopietnām pārdomām par mīlestības būtību, tās saistību ar filozofiju un morāli (grieķu variantā – tikumību). Ja ir tāda vēlēšanās, traģiskajā Alkibiada tēlā var ieraudzīt gan režisora, gan arī pašam savu alter ego. Un ne tikai viņā, bet arī pārējos tēlos. Aiz visas krāsainās maskarādes un ķēmošanās var sajust Ulda Tīrona cieņu pret skaidru un nesaudzīgu domu pretstatā skaistai, izklaidējošai muldēšanai. Izrāde ir cauri un cauri ironiska šī vārda pirmatnējā nozīmē: tā mēģina ar teatrāliem līdzekļiem, izliekoties par klaju nepatiesību, uzvest uz skatuves patiesību. Tas ir dundura dzēliens mūsu pašapmierinātībai un augstajām domām par sevi gan kā par JRT skatītājiem, gan kā par cilvēkiem. No šiem augstumiem ir viegli kritizēt Uldi Tīronu par to, ka viņš nav profesionāls režisors, ka izrādē ir pārāk daudz nesaprotama, tai skaitā dažādi iekšējie joki, ka otrais cēliens nav tik jautrs, utt. Taču, nolaižoties no tiem, kļūst skaidrs, ka tam visam nav nekādas nozīmes salīdzinājumā ar dziļo patiesības pārdzīvojumu, kas stāv aiz tā visa.

 

* Platona "Apoloģijā" Sokrats salīdzina sevi ar dunduru, kas uzsūtīts Atēnām "kā lielam, dižciltīgam zirgam, kas tieši sava lieluma dēļ ir pakūtrs un tāpēc jāpaskubina ar dzelksni". (30e), Platons, "Dialogi", A. Feldhūna tulkojumā, Rīga, Zinātne, 2015.

 

[1] Vents Sīlis: Par Ulda Tīrona iestudētā "Mielasta" ģenerālmēģinājumu.

[2] Edīte Tišheizere, "Trīs zaķi… trīs zaķi… trīs zaķi!", žurnāls "Ir", # 47, 26.XI. – 2.XII., 2015.

[3] "Rīgas Laiks", novembris, 2015.

[4] Grieķu vārda "εἰρωνεία" burtiskā nozīme ir izlikšanās, maldināšana – kāds tīši apgalvo kaut ko pretēju tam, ko patiesībā domā.

 

Vents Sīlis

Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes docents. Pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs un tic, ka individuālā evolūcija ir ceļš uz sabiedrisko evolūciju. U...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!