Šamšads Abdulajevs (Шамшад Абдулаев) - dzejnieks, prozaiķis un esejists. Dzimis 1957. gadā, dzīvo Ferganā. Pateicoties viņam, šī senā Vidusāzijas pilsēta ir kļuvusi par atpazīstamu punktu mūsdienu krievu literatūras kartē. Abdulajevs dibinājis Ferganas dzejas skolu, kas 1980.—1990.gadu postpadomju vidē būvējis unikālu tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, vienlaikus atspoguļojot to žurnāla Austrumu Zvaigzne (Звезда Востока) lappusēs (Abdulajevs no 1991. līdz 1995.g. vadījis tā literatūras nodaļu). Šamšads Abdulajevs ir 4 dzejas krājumu autors, uzstājies ļoti daudzos starptautiskos festivālos, gūstot atzinību ne tikai Āzijā, bet arī Eiropā un krievvalodīgajā kultūras telpā. Krievu valoda un krievu dzeja Abdulajevam un citiem Ferganas skolas pārstāvjiem kļuva par ideālu vidi, kur uzbeku mentalitātei bija ļauts satikties ar Rietumu kultūras un poētisko pieredzi plašā diapazonā, savas pieredzes izpaušanas ceļā, tā liecina lasītāji oriģinālā, Šamšads maina arī krievu valodu. Šamšads Abdulajevs būs dzirdams
14. septembrī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē Dzejas dienu pasākumā „Ziemeļi - Dienvidi” kopā ar Somijā dzīvojošo uzbeku dzejnieku Hamdamu Zakirovu. Rīgā nebijusi iespēja satikt šos autorus klātienē.
Dubultais dienvidus
Bez skaita ir tas, kā nav.
Tas paralizē, un kaut kas mainās, it kā
melns metāls viss ieslīdētu vecā makstī,
kad vīrietis sēž vasaras hollā, zilā atzveltnī,
un pār kurlo paklāju atsauc spēcīgu aitu suni.
Iztaisnosi plecus – ieplīsīs saule:
zemo namu zīmogs sargā, kā ziloņkauls, izspiesto valstību
starp kapsētas mūri un tālīnu siseņu ņirbu.
Dienas gaisma, magnolija, varš
sagūluši mēmu upju krastos.
Kāpēc tā un ne citādi?
(Jo labāk taču putekļi, trekni iezīdušies tev pierē,
nevis klasiķu balsis.) Par visu
ir pateikts ar citiem, citā spiedē, citā zemē.
Saruna ar draugu: nams, iela
Neviens nedodas ceļā. Putekļu
mākoņi cilājas tieši zem logiem – nemierīgs
un gaišs aprīļa vējš lēni liec lokus, it kā
tu tobrīd lasītu Flobēra vēstules.
Nav, kur steigties. Veca narkomāna
sieva, kaimiņu virtuvē,
nometa zemē olu. Lai nomierinātos,
es arī labprāt nomestos ceļos
un savāktu, izgaršojot ik sekundes sulīgumu,
trīs daļās sasisto čaumalu. Kāpēc tu klusē?
Tur, kur tu skaties, vīrietis atspiedies pret sienu,
nekustas, tikai vienveidīgi žagojas,
bez ziņkāres raugoties smilšu vērpetē
priekšā. Tik vienaldzīgs, viņš nemaz
negrasās uzstāt uz
sevis paša ticamību. Putna svilpiens,
muša (kaut arī beigta) uz galda un smeldzoša sirds –
tie ir mirklīgā vēstneši, viņi tik tiešām galvo,
ka ir reāli tagad. Flashback:
sieviete savāca, beidzot, baltās čaumalas, un tumsā
kristāls ij neiezvanīdamies pie sevis atsauca
vēsi mirgojošo iezi.
Putna svilpiens.
Mirklis. Istaba
Sieviete noglaudīja uzacis; tālīns vaids
atgriežas kaķa divskanī, un kaktā
šķind zīda atspīdumi. Nevis lēciens
bezapziņā – rokas kustība, iezīmējot
kailu priekšmetu līdzās:
tikai lai remdētu nemaņu, kurā
no skaistiem ceļgaliem līgani noslīd
vīrieša galva – sasilusi no maiguma, īsiņiem matiem un
Risordžimento laikmeta ūsām. Es atvēršu logu. Blīvajā zilajā ūdenī
lēni grimst apgriezto nagu
sarkanie lociņi; sirdspuksti, ainava. Sasprāga
stikla trauks – sarāva sevi gabalos,
kā izlauzdamies brīvībā, kur tavs augums
iededzinās baltajā audumā,
kaut gan miers ir neizturamāks, nekā ja atnāktu kāds
un nožņaugtu mani: saule.
Vasara: sapnis
Smags, dzirksteļojošs dienvidus saules aromāts, bet
bite atsitusies pret baltu sienu, kā no
nokaitēta termometra izlidojusi; brīdis
pāriet mirklī. Es ievēroju
vīrieti, līdzīgu
Dilanam Tomasam: (rokas kabatās) iet pāri klajumam,
konservbundžas, un spilgta svelme nomodā pār
šabloniskiem pīšļiem. Attālāk
stāv iedeguši, netīri, vārgi bērni – klusē,
kā glaimodami smokošajam klusumam. Tādā reizē
izteikt vārdu ir grūtāk
nekā noturēt sagāzto baļķu krāvumu
par mīlētāju līķiem; apžilbums, bēgšana. Mušu bars
plosās zeltainā dūmakā.
Gaišā istabā uz pulēta galda
nolaidās bite, gatava kļūt par
laika izjūtu. Es pamodos; zem šīfera jumta
strazds ārprātīgi svilpa:
zūdi, zūdi.
No dabas
Zili logi, pelēkas sienas, knapi
ieskicēts apvārsnis; aizcirtās durvis, un uzgruva
plašums, apdedzinot sarkanās lūpas.
Tumša pūstošas zemes smarža. Atspiedušies
pret akmens dzīslām, mēs pieklusām – tā kā
pašnāvnieki. Irst
sarūsējis slazds. Un ķirzakas precīzi
pieskaņojas sagrabējušo mantu bezkrāsas reljefam.
Telpai
smagnēji pielīp netīri kraukļi, kurus vajadzētu šeit,
tuksnesī, nokaitētā līdz baltkvēlei, patriekt
senebreju mēlē. Stobru pie deniņiem...
Gribētu? Nē, ne tagad,
un ar gadiem jo caurspīdīgāks, jo tuvāks
zemes slepenraksts. Kā Mūžīgā pilsēta apklusa reiz
stundu pirms barbaru parādīšanās – tā sabiezēja klusums.
Augsne
neiedrīkstas ietrīsēties. Tikai skudra kutina sakrustotos
pirkstus.
Un Azraēls vēl arvien gaida.
Dienvidu acīmredzamība
Tie trīs iet itin kā sapnī
gar dzeltenām kleķa sētām miglainā Kaptarhonā
(ir tāda vieta Fergānas ielejā)
pirmais izskatās svaigi nosēdējis
vecums ap divdesmit divi frizūra „polubokss”
viņa stāsts kādreiz beigsies klopē ar nažiem
otrs pelēkā ķitelī līdzīgs
Nuarē no Tatāru tuksneša
trešais aiz kadra un vecāks turklāt
saka paskat kur Trākla rinda
jaunais uzsprāgst velkas nopakaļ
kliedz viņam mugurā
jūs neesat Trākls
ar draudīgi-šķebīgu „e”
jūs-e nē-esat Trākels
un pat viņa lasītājs ne jūs nejēga
bet otrais pasmaida nepagriezdamies
saka ļaudis ir dažādi
un viņi turpina ceļu pa nolaideno klajumu
garām mazmoduļa ķieģeļu ēkai vietējai skolai
kas paejot fin de siecle pārtaisīta par osuāriju
0