Recenzija
09.10.2014

Drūmā diagnoze

Komentē
0

Par Igna Jonīna filmu "Spēlmanis (2014)

Kā zināms, filma "Spēlmanis" ir uzmanības vērta vairāku iemeslu dēļ – tāpēc, ka (pārsteidzošā kārtā!) šis ir pirmais gadījums, kad filma tapusi kā Latvijas un Lietuvas kopražojums, un tāpēc, ka Lietuva šo filmu pieteikusi ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars" kategorijā "labākā ārzemju filma" (Latvija tai izvirzījusi Signes Baumanes "Akmeņi manās kabatās"). Nu, un vēl arī tāpēc, ka Latvijas ekrānos, kā kino, tā televīzijā, lietuviešu filmas nemaz neparādās tik bieži – pēdējā zināmākā ir Audrus Juzēna drāma "Ekskursante".

Arī Igna Jonīna filmu varētu uzskatīt par drāmu, taču tai piemīt spēcīgas trillera iezīmes – sadursme starp indivīdu un bīstamām organizācijām, cīņa par subjektīvu taisnīgumu, pieaugoša spriedze. Ar spēlmaņiem saistītās sižeta līnijas virzība nedaudz atgādina Horhes Luisa Borhesa stāstu "Babilonas loterija" – ja atceraties, tajā kāds babilonietis pēc nostāstiem apcerēja, kā vienkārša kauliņu spēle uz naudu lēnām sākusi iekļaut riskus, kas attiecās uz notikumiem spēlmaņa dzīvē. Ar laiku loterijā piedalījās ikviens Babilonas iedzīvotājs, laimesti un to sistēma kļuva īpaši komplicēti, bet izlozes organizatori pārtapa par praviešiem, nozūdot no ikdienas cilvēka redzesloka un iegūstot mītiskus apveidus. Brīdī, kad vēstītājs pametis savu dzimto vietu, jau vairs nav iespējams noteikt – kas dzīvē notiek kā dabiskas nejaušības, kas – loterijas vadīts.

Filmu "Spēlmanis" ievada titri ar nedaudz baisiem rentgena uzņēmumu kadriem elektroniskas mūzikas pavadībā. Garā pirmajā kadrā, kas bez montāžas turpinās divas minūtes, kamera seko Vītauta Kaņušoņa atveidotajam galvenajam varonim Vinsentam pa slimnīcas gaiteņiem, līdz viņš nokļūst kabinetā ar izmeklēšanas galdu, kruķiem un citu inventāru, kur dežurējošie kolēģi smēķē un spēlē galdaspēles. Ārsti pagūst dažas reizes uzmest kauliņus un dodas kārtējā izsaukumā uz negadījuma vietu; viņu visu manierēs vērojams azarts un sakāpināts cinisms, kas šīs profesijas pārstāvjiem tiek piedēvēts nereti – ja ne dzīvē, tad fikcijā.

Jau ātri kļūst nojaušams, ka Vinsentam spēle ir kas vairāk nekā tikai laika kavēklis un adrenalīna uzkurinātājs. Viņš ir iekūlies nopietnos parādos un vēlas paaugstināt likmes. Rodas ideja, kā būtu derēt uz smagā stāvoklī nokļuvušiem pacientiem – kurš nomirs pirmais. No sākuma derībās piedalās tikai daži spēlētāji, bet ar laiku pulks pieaug, un kādā brīdī jau visai Lietuvai pieejams portāls "Deadbook.lt". Vinsenta uzraudzībā katram "profilam" tiek pievienota medicīnas vēsture un pacienta izredzes izdzīvot. Kad kritiskā stāvoklī nokļūst tuvs kolēģis Ļubarts, Vinsents neprāto – likt vai nelikt likmes. "Kas ir savējie?" viņš retoriski jautā. "Ir spēlmaņi, un ir nauda."

Vinsenta motivācija iegūt naudu arvien pieaug kopš brīža, kad viņam sākas romāns ar kolēģi Ievu, ko atveido šovasar Latvijā pabijušā avangarda režisora Jona Meka meita Ūna Meka. Ieva audzina dēlu Povilu un knapi spēj apmaksāt rēķinus; tomēr viņa reiz ir pārliecinoši atteikusies piedalīties Vinsenta spēlēs un nenojauš to arvien plašāko apjomu. Kad Ieva un Vinsents pavada dienu pie jūras, mazais Poviļuks kāpās sāk vemt – tā ir pirmā pazīme viņa slimībai, kas drīz neatgriezeniski izmanīs visu triju dzīves.

Vemšanas ainas filmā ir vairākas – filmas sākumā, kad psihotropas vielas pārdozējusi sieviete elpināšanas laikā ievemj Vinsenta mutē, vemj lēnām dilstošais Poviļuks kāpās, starp kroga krēsliem novēlušies un apakšveļā izmetušies kolēģi vemj uzdzīves laikā. Vēl vairāk ir mokošas fiziskas vardarbības – sitienu par vēderu, atdauzīšanas ar stieni un agresijas gan rekreatīvos nolūkos, gan niknuma uzplūdā. Lai izklaidētos, Vinsents ar kolēģiem dodas dauzīt mašīnas šrotā, bet citkārt dusmu iespaidā viņš uzklūp gan sagrabējušā padomju laika ledusskapja durvīm, gan biroja mēbelēm un papīriem. Arī Ieva, patriekta no dzīvokļa, nekavējas šķaidīt kāpņu telpā izlikto iedzīvi.

Neglīto kā filmas estētikas paņēmienu varētu uzskaitīt vēl un vēl, taču "Spēlmaņa" veidotāji to samērīgi balansē ar skaisto. Un tas visspēcīgāk jūtams distancētajā Jāņa Eglīša operatora darbā, skatienā, kam piemīt auksti skaista vienaldzība pret ekrānā redzamo cilvēku sapiņķerētajām dzīvēm un izvēlēm. Vērojošā rotaļībā kamera seko divām kolēģēm garderobē, kur tiek gatavota nodevība. Galvu reibinošā ilgumā kamera rotē ap sarunas partneriem, kuriem nav, ko vienam otram sacīt. Kad kails un ievainots varonis maldās gar pelēkiem kokiem, kamera necenšas ielūkoties viņa vaibstos un acīs. Plašos kopplānos viss filmas mikrokosmoss atklājas kā niecīga skatuve neredzama vērotāja priekšā. Šķietami reālistiskā vide tomēr ir intelektuāli emocionāla spēle ar skatītāju, un skatītājs ik pa brīdim tiek aicināts atcerēties, ka arī viņš ir spēlmanis – liek savas identificēšanās likmes uz vienu vai otru personāžu cerībā laimēt intensīvu līdzpārdzīvojumu. Un īstenībā jau vienalga, kurš dzīvo un kurš mirst. Jo tas viss taču nekad nav bijis īsts.

Galveno lomu tēlotāju saspēle filmā ir izdevusies ļoti pārliecinoša, bet scenārijs viņus spītīgi atrauj no šajā sadarbībā balstīta risinājuma, metot priekšā arvien jaunus pavērsienus; vienā brīdī notikumi pārstāj virzīt sižetu un blīvējas virknē. Ne filmas varoņiem, ne skatītājiem nav spēka visu notiekošo pārdomāt un aptvert pārmaiņu apstākļos. Gan Vinsenta apsēstība ar naudu, gan Ievas manevri, it kā cenšoties glābt dēlu, sāk izskatīties pēc pašmērķīgas griešanās ciešanu karuselī. Filmas beigās abi varoņi pieņem izšķirošus lēmumus, taču neviens no tiem nešķiet pietiekami pamatots ar personāža attīstību notikumu gaitā (kādu mums, skatītājiem, parasti taču patīk redzēt kinoekrānos). Gluži otrādi – viņu rīcība ir tieši tik absurda, it kā viņi sajustu, ka ir tikai izdomāti varoņi, kas nespēj mainīt noteikumus, un atbildētu spēles nežēlībai ar savu nežēlību. Tādēļ filmas izskaņā identificēšanās un distancēšanās līnijas, kuru sadursmē varētu rasties jauns interpretācijas līmenis, saplūst kopā, atstājot skatītāju ar gana smagu, bet ne īpaši rosinošu pēcsajūtu.

Medicīniska institūcija filmā var darboties kā sabiedrības mikromodelis (piemēram, tādos kinodarbos kā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (1975) vai "Dzīve pārtraukta" (1999)), un šādu vēstījumu var nolasīt arī "Spēlmanī". Tomēr, ja abās pieminētajās filmās cīņa norisinās starp indivīdu un iepriekš nostabilizējušos sistēmu, kuras saistība ar sabiedrību ir vairāk metaforiska, tad "Spēlmanī" sistēma un indivīds transformējas vienlaicīgi, saistībai piešķirot drīzāk metonīmisku raksturu. Ārsti – šie cilvēki, kuru profesijā ētikas robežai ir izšķiroša nozīme, – vairs neredz dzīvību kā īpašu vērtību. No vienas puses, šī attieksme parādās kā pārējās sabiedrības nopelns (ārstu nabadzība un smagās darba stundas; pateicība par izcilību darbā – desmit hematogēna batoniņi), no otras puses – sabiedrība šo attieksmi saņem arī atpakaļ, kad ārsti sāk pret pacientiem izturēties kā pret objektiem, izmantojot savtīgām interesēm. Ja "Spēlmaņa" Vinsents sakās turam roku uz Lietuvas, vai plašāk – pēcpadomju telpas – pulsa, tad diagnoze, ko viņš šai sabiedrībai sniedz, ir visai drūma. Šādos gadījumos parasti nepieciešama vismaz vēl viena ārsta konsultācija.

 

Tēmas

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!