Kaut kas mani pamodināja, taču, kamēr nezināju, kas tas ir, neatvēru acis, vienkārši turpināju nekustīgi gulēt. Kaut kas nodārdēja, troksnis mani pamodināja, bet varbūt es jau biju pamodies, lai troksni izdzirdētu. Es nolēmu vēl mirkli pagulēt un paklausīties, kas notiks tālāk, bet tālāk nekā nebija. Spriežot pēc tā, cik troksnis bija skaļš, kaut kas notika manā istabā. Dzīvoklī bija vēl vairākas istabas, un tajās atradās cilvēki, vismaz tiem vajadzēja tur būt, jo es nedzīvoju viens, turklāt bija nakts, bet vēl vakarā es biju teicis viņiem arlabunakti, tāpēc nospriedu: kādam noteikti bija jādzird troksnis, arī tad, ja tas atskanēja tikai manā istabā. Es nolēmu vēl kādu brīdi nekustīgi pagulēt un paklausīties, vai kāds nāks pie manis istabā skatīties, kas te noticis, kas pamodinājis visus dzīvokļa iemītniekus. Taču neviens nenāca, bija pavisam kluss, un es nodomāju, ka, iespējams, nekas patiesībā nenotika, ka trokšņa nebija. Ja arī bija, tad tikai manā sapnī. Mēģināju atcerēties sapni, taču nespēju. Jebkurā gadījumā es vairs nevarēju vienkārši turpināt gulēt, censties aizmigt, pagriezdamies uz citiem sāniem. Lai gan nejutu bailes, es gribēju uzzināt, kas mani pamodināja, vai troksnis no tiesas bija vai arī es to nosapņoju, vai arī nekas vispār nebija noticis, un varbūt arī dzīvoklī nemaz nav citu cilvēku, iespējams, es nemaz neatrados savā istabā, bet gan kādā svešā vietā, kurā nekad neesmu bijis. Galu galā es par to nevarēju būt drošs, jo bija pavisam tumšs. Es atcerējos, ka turu acis ciet, tāpēc nezināju, vai tumšs ir tikai manā acu priekšā vai arī istaba, kurā atrados, neatkarīgi no tā, vai tā bija mana istaba vai pavisam sveša vieta, kurā nekad agrāk neesmu bijis. Es atvēru acis un pārliecinājos, ka tumsa ir arī ārpus manis.
Es gribēju zināt, kas ir noticis. Man nepatīk sajūta, ka nezinu, kas notiek. Man patīk zināt, ka varu ietekmēt situāciju, varu ietekmēt lietu kārtību. Tā es jūtos drošāk, lai gan es nesauktu sevi par bailīgu cilvēku. Vismaz no tumsas man nav bail. No zirnekļiem man arī nav bail. No Dieva man arī nav bail. Bet no neziņas man gan ir bail. Man patīk, ja ir izvēles iespēja. Man nepatīk būt strupceļā.
Es atkal ieklausījos, bet joprojām neviens nebija atnācis, neviens neatvēra durvis, neviens neieslēdza gaismu, neviens nejautāja, kas noticis, neviens nepaskaidroja, kas noticis. Es neesmu varaskārs cilvēks, bet man patīk vara pār lietām. Cilvēki citās istabās, ja viņi joprojām tur atradās – vismaz vakarā viņi tur bija –, viņi arī nav varaskāri cilvēki, lai gan par to es nevarēju būt drošs, jo nepazinu šos cilvēkus pārāk labi: tik vien kā arlabunakti pirms gulētiešanas, saldussapņus pirms iemigšanas, tiksimiesrīt pirms guļamistabas durvju aizvēršanas. Nav brīnums, ka viņi nenāca man palīgā noskaidrot, kas tad īsti ir noticis. Viņi ne tikai negribēja zināt, bet arī nevēlējās man neko paskaidrot. Es biju pamests viens. Man bija jārīkojas, ja vēlējos atrisināt šo situāciju. Kurš gan cits, ja ne es? Neviens manā vietā nekad nav rīkojies un, izskatās, nerīkosies arī šoreiz. Visu pašam. Bet nevajag neko sasteigt. Es pagriezu galvu, lai ieskatītos pulkstenī, bet neko neredzēju, jo bija pavisam tumšs.
Sapratu, ka man ir jāpieņem lēmums – palikt gultā līdz ausmai, kad visu uzzināšu un pats ieraudzīšu, kas īsti noticis, kas mani pamodinājis, turklāt arī uzzināšu, vai atrodos savā istabā vai svešā telpā, vai tomēr rīkoties. Taču es nezināju, cik tagad ir pulkstenis un cik ilgi man būtu jāgaida līdz ausmai, tāpēc nolēmu rīkoties uzreiz, uzzināt patiesību un nomierināties, lai gan nemaz nejutos uztraucies. Perspektīva, ka nāksies gaidīt līdz rītam, mani nomāca. Es gribēju gulēt, taču zināju, ka neaizmigšu, līdz uzzināšu, kas noticis.
Galvā risināju divas situācijas. Proti, ja esmu mājās un atrodos savā istabā, tad man būtu jāzina, kur atrodas gaismas slēdzis. Es varētu piecelties un pat pilnīgā tumsā aiziet līdz tam, ieslēgt gaismu un uzreiz visu saprast. Tas būtu ātrākais un vienkāršākais veids, kā atrisināt šo situāciju. Taču šis variants nozīmēja lielu risku, jo es nejutos pārliecināts, ka atrodos savā istabā, bet, ja es pieceltos un droši ietu virzienā, kur būtu jābūt gaismas slēdzim, taču istaba izrādītos sveša, es nezinu, kam es varētu uzdurties. Turklāt šādos apstākļos, ja es pusceļā nobītos un nolemtu atgriezties gultā, es vairs nezinātu, kur tā atrodas, un man vajadzētu palikt uz vietas un tur gaidīt ausmu, bet tas būtu pavisam neērti, turklāt es varētu saaukstēties un saslimt. Varbūt pat nomirt. Tāpēc es nolēmu vēl nedaudz pagulēt un rūpīgi pārdomāt visu, lai varētu pieņemt vispareizāko lēmumu, kāds iespējams šajā situācijā.
Un tā pēc rūpīgas situācijas izvērtēšanas, ņemot vērā visus argumentus, es tomēr nolēmu riskēt, taču, lai samazinātu iespēju palikt pusceļā, tumsā un vienatnē, lai neuzdurtos kaut kam asam vai neapgāztu kaut ko vērtīgu, ja galu galā izrādīsies, ka neesmu savā istabā, es nolēmu nevis strauji celties un soļot līdz gaismas slēdzim, bet gan veikt visu ceļu lēnāk un drošāk, uzmanīgi aiztaustīties līdz slēdzim, rāpojot četrrāpus, līdz, kā cerēju, varēšu sasniegt vietu, kur pēc maniem aprēķiniem varētu atrasties gaismas slēdzis.
Pieņēmis šo svarīgo lēmumu, es apgriezos uz vēdera, ar galvu iespējamās slēdža atrašanās vietas virzienā, un izstiepu labo roku tumsā. Neko nesataustīdams, nolaidu roku zemāk; tur es atradu grīdu. Grīda bija no koka tāpat kā manā istabā, bet tas manī neradīja pilnīgu pārliecību, ka tā ir tieši mana grīda, jo citās istabās arī mēdz būt koka grīdas. Lai gan tikai tauste vien man vēl nedeva pamatu domāt, ka tā ir manas istabas grīda, fakts, ka grīda pēc taustes šķita esam no koka, neizslēdza versiju, ka tā ir mana grīda. Es izstiepu kreiso roku un noliku to blakus labajai. Kad biju stabili atspiedis abas plaukstas pret auksto grīdu, sāku uzmanīgi vilkt ķermeni ārā no gultas. Vienu pēc otras es pārliku plaukstas nedaudz tālāk un jutu, kā ķermenis pamazām slīd pāri gultas malai. Sākumā izvilku sevi līdz jostasvietai. Turpināju lēni stumt sevi uz priekšu. Sajutu gultas malu ar ceļgaliem, bet tad vēl tālāk, līdz gultā bija palikušas tikai pēdas, un nācās ļoti piepūlēties, lai noturētu svaru virs melnā, draudīgā tukšuma zem sevis. Es saliecu labo kāju un noliku pēdu uz grīdas. To pašu izdarīju ar otru kāju. Beidzot biju pilnībā atstājis gultu un ar visu ķermeni atrados uz grīdas. Brīdi pagaidīju, vēl tupēdams un atbalstījies pret grīdu ar kājām un rokām. Tad attapos, ka šī ir mana pēdējā iespēja pārdomāt un neriskēt: gulta atradās man blakus, ja gribētu, es varētu to sataustīt un bez lielas piepūles ierāpties tajā atpakaļ. Es padomāju. Ja šī ir mana istaba, tad, turpinot rāpties šajā virzienā, man nevajadzētu sastapties ar šķēršļiem un aptuveni pēc trim metriem es sasniegtu sienu, pie kuras ir slēdzis. Es nekad neesmu sevi uzskatījis par īpaši drosmīgu cilvēku, taču nolēmu riskēt un rāpos tālāk. Centos rāpties pēc iespējas lēni, savā ceļā uzmanīgi aptaustīdams katru nākamo grīdas centimetru, it kā apzinot jaunu, neiepazītu teritoriju.
Iespējams, tobrīd es jau biju veicis pusi ceļa, kad sāku šaubīties par sava lēmuma pareizību un riska pamatojumu. Man šķita, ka pārāk riskēju, ka neesmu nekāds pionieris atklājējs; man nekad nepatika iemest sevi nenoteiktās situācijās; kad biju bērns, es pat kokos nerāpos, tik ļoti bīstami man tas šķita, taču, kad reiz parkā tomēr nolēmu uzrāpties zemākajā koka zarā, es paslīdēju un novēlos, un tik stipri atsitos pret zemi ar muguru, ka man aizsitās elpa un es nevarēju pats piecelties, un kaimiņam no manas mājas, kurš gadījās netālu un redzēja manu kritienu, nācās celt mani uz rokām un nest līdz soliņam atgulties, kur es turpināju smakt, kamēr elpa atgriezās.
Es sāku ceļu uz savu mērķi. Tomēr esmu bezbailīgs cilvēks, es nospriedu, un šis spriedums man deva vēl lielāku sparu doties tālāk nezināmajā. Satikties ar saviem dēmoniem, stāties pretim bailēm, iepazīt savu tumšo pusi. Jā, man patika šīs domas. Es pārvaru sevi. Es laužu, es augu un attīstos. Es pārkāpju robežas. Cik cilvēku šajā pasaulē ir izgājuši cauri tam, kam pašlaik cauri eju es? Šī ir mana pieredze, mana dzīve, mans lēmums! Man nevienam nekas nav jāpaskaidro. Nekad neviena priekšā vairāk nav jātaisnojas. Man nav par ko kaunēties. Es pieaugu šeit un tagad, es esmu gatavs uzņemties atbildību par savu rīcību, par katru savu soli. Es kustos uz priekšu laikā, kad visi, kurus pazīstu, stagnē. Nē, vēl vairāk – šis ir garīgs pārdzīvojums, kaut kas dievišķs. Caur mani runā kāds augstāks spēks, katrs centimetrs, kuru sataustu, ir Viņa vārdā. Šis ir mans Krusta gājiens! Es neesmu augstprātīgs cilvēks, bet šādas situācijas negadās kuram katram. Es acīmredzot esmu izredzēts. Es jutos apgarots, man svīda plaukstas, bet ikrus sāka vilkt krampī. Man jābūt uzmanīgākam, es sev teicu.
Centos nomierināties un, kad man tas bija izdevies, atkal pastiepu roku tumsā, lai turpinātu savu ceļu, bet tad notika tas, no kā es tik ļoti baidījos: mana roka uztaustīja kādu priekšmetu. Es gandrīz kritu panikā; nekam tamlīdzīgam pēc maniem aprēķiniem tur nevajadzēja būt, taču tas tur bija, es to varēju sataustīt ar rokām, un tas savukārt pierādīja, ka tomēr neatrodos savā istabā, tāpēc man nav jēgas turpināt ceļu un meklēt gaismas slēdzi, jo tā te nemaz nav un es būšu spiests šeit tupēt līdz pat ausmai, bet tas var turpināties vairākas stundas, kuru laikā es noteikti saaukstēšos un saslimšu. Un noteikti nomiršu. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc tad, kad biju gandrīz noticējis, kad viss šķita notiekam, kā biju iecerējis, kad, likās, vēl bija atlicis pavisam nedaudz, kāpēc, saki, kāpēc tas notiek tieši ar mani? No visiem cilvēkiem – tieši ar mani? Kā esmu noziedzies? Kuram nodarījis pāri? Tas tikai kārtējo reizi pierāda, ka dzīvē nepastāv meistarplāns, mēs neesam nekas, putekļi, dubļi šajā aukstajā, cietsirdīgajā, negodīgajā visumā. Tu gribi darīt labu, tu no sirds esi gatavs mainīties, tu uzdrošinies, atļaujies, bet tevi atmet atpakaļ, pazemotu un bezpalīdzīgu. Kā es varēju būt tāds muļķis un noticēt? Kā es varēju pat uzdrošināties cerēt, ka ticība mani izglābs?
Man gribējās raudāt. Es gandrīz sāku raudāt. Acis samiedzās, žoklis sāpīgi sastinga. Tās ir beigas. Izmisis es turpināju taustīties gar nezināmo priekšmetu. Tas bija kantains, bet arī diezgan apaļš. Tam bija asas malas, bet pavisam gluda virsma. Tas bija dobjš un smags, un neērts, un nevietā, un svešs, un draudīgs, un tas bija šeit, kur tam nebija jābūt.
Mani pirksti atsitās pret kaut ko cietu, aukstu un vertikālu. Es tam pieskāros ar plaukstu. Tā bija siena. Es stāvēju uz ceļiem un turpināju taustīties ar abām rokām. Jo ilgāk es taustījos, jo drošāks kļuvu. Tagad es biju pārliecināts, ka tā tiešām ir siena, gluda un auksta. Manī dzima pēdējā cerība – varbūt tumsā neprecīzi aprēķināju attālumu un šī tomēr izrādīsies mana istaba, mana grīda un mana siena; ja tas ir tā, pie sienas jābūt gaismas slēdzim, lai gan manis sataustītais priekšmets bija pretrunā ar to. Taču tagad man vairs nebija, ko zaudēt. Kāda starpība – gaidīt ausmu, tupot uz grīdas vai stāvot kājās, ja tāpat mani sagaida droša nāve. Dzīvē ir tikai dažas reizes, kad cilvēks sastopas ar nāvi aci pret aci. Un ne katram tas ir pa spēkam.
Es strauji piecēlos, pastiepu roku, un tur tas bija. Mans gaismas slēdzis. Es to nospiedu, iedegās gaisma, un es visu ieraudzīju. Es visu sapratu. Es izslēdzu gaismu un veikli atgriezos gultā, kurā drīz vien cieši aizmigu.
0