Ar bērniem
01.09.2015

Draudzība ir piedzīvojums

Komentē
0

ImagePar Jura Zvirgzdiņa grāmatu pusaudžiem "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts".

Ilustrējusi Elīna Brasliņa

Izdevniecība "Pētergailis", 2015.

 

Komiskais allaž bijis daudz smalkāks mākslas darba paņēmiens un grūtāk sasniedzama kategorija nekā dramatiskais un traģiskais. Nereti šķiet, ka mūsdienās, īpaši jauniešiem adresētajā literatūrā, autora māka sirsnīgi un gaumīgi pajokot pielīdzināma īpašai rakstniecības alķīmijai. Tādēļ arī gaužām reti sastopami gadījumi, kad jau pēc pirmajām grāmatas lapaspusēm lasītājs smejas balsī. Šoreiz par tik negaidīti priecīgu un pārdomām bagātu lasīšanas piedzīvojumu jāuzteic lielisku un meistarīgu autoru tandēms, kuriem šis nav pirmais kopdarbs.

Nopelniem bagātā literāta, pieaugušo un bērnu grāmatu autora Jura Zvirgzdiņa vērienīgo veikumu latviešu literatūrā nu papildina "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts", kas ir autora debija pusaudžu literatūrā. Grāmatas māksliniecei Elīnai Brasliņai jau ir ievērojama bērnu grāmatu ilustratores pieredze, un viņas īpašais rokraksts pamazām veido un nostiprina autores ilustrāciju mākslu kā paralēlu, no realitātes neatkarīgu, dzīvīgu, suģestējošu pasauli. Tādēļ šī daiļdarba kontekstā būtiski pieminēt ne vien teksta vēstījumu, bet līdzās tam arī stāsta intriģējošo vizualizāciju.

"Have a nice day!" pieteikts kā divu jauniešu – Daumanta un Ilzes – pirmās mīlestības stāsts, tomēr līdzās jūtu līnijai jāuzsver arī citas vēstījuma paralēles. Abus galvenos varoņus, kuri klasē ir jauniņie, draudzībā vieno atšķirība no pārējās klases un tajā valdošās Mežoņu bandas. Daumantu audzinājuši radinieki, līdz viņu aizbildnībā pieņēmusi vecmāmiņa, jo puisis autoavārijā zaudējis abus vecākus. Avārija ir iemesls, kādēļ Daumantam bijis jāmācās skolā bērniem ar īpašām vajadzībām, ko visi dēvējot par muļķu skolu. Reizēm viņam negaidīti uznāk drebuļi un "baltā siena" – tad Daumants jūtas kā paralizēts, ietīts vatē, nedzird trokšņus un neredz krāsas. Ilze turpretī ir atšķirīga no pārējiem, jo uz Latviju pārcēlusies no tālās Ņujorkas Amerikā, kur uzauguši viņas vecāki. Ilze ir vienīgā no klasesbiedriem, kura Daumantu nesaukā par Dauni un nedomā, ka viņš smird, arī vienīgā, kura ir īsteni drosmīga un uzdrīkstas stāties pretī visai Mežoņu bandai un tās spocīgajiem tipiem – Goliātam, Sīkajam, Resnajam, Skeletam, Murmulim un Profesoram. Pēc Ilzītes ierašanās Daumanta dzīvē notiek brīnums – viņš ir ne vien ieguvis draudzeni, bet arī klasē drīz vien iemanto bandas bijību, abiem draugiem kļūstot par īstiem kopīgu piedzīvojumu meklētājiem.

Šajā darbā zīmīgs ir sabiedrības pārstāvju portretējums – dažādi tēli atspoguļo noteiktas mūsdienu sabiedrībā sakņotas vērtības un priekšstatu kopumus. Skolotājas tēls reprezentē uzskatu, ka sāpīga vai negatīva cilvēka pieredze ir dēvējama par problēmu, kuru nemitīgi jātiecas uzsvērt un uz kuru ar nemainīgu regularitāti jānorāda, tās risināšanā iesaistot apkārtējos. Palīdzība tiek demonstrēta arī kā publiski pausta, nemitīga līdzjūtība, ko papildina Zvirgzdiņa precīzi izvēlēta skolotājas tēla tipizācija, piemēram, ar intonācijas paņēmieniem. Deminutīva izteiksme, iepazīstinot klasi ar jauno meiteni Ilzīti, jūtami ir nevietā ("Ilze, nevis Ilzīte! Mani sauc Ilze Grauds!" (26. lpp.)), arī rūpēs par klases atstumto Daumantu skolotāja Vītiņas kundze pamanās būt nesmalkjūtīga: "Te tu visu dzirdēsi un... [..] – varēsi Daumantiņam palīdzēt! Viņam ir problēmas!" (27. lpp.) Vecmāmiņas tēlā turpretī iemiesota patīkama vienkāršība, inteliģence un dzīvesgudrība. Gadījumā, ja kāds no grāmatas lasītājiem nezina pieklājīga cilvēka uzvedības kodeksu, to iemācīs šī grāmata: ciemos tukšām rokām neiet, draugam dāvanā pasniedz labākos ābolus (ne baltos dzidros, bet grāvenšteinus), pirms iešanas ciemos ir jāpaēd u.c.

Izglītojošā vēstures tematika autoram nav sveša arī šajā grāmatā. Aktuāls un saistošs grāmatas mērķauditorijai varētu būt arī tādas latviskās identitātes daļas atspoguļojums kā Sibīrijas latvieši un Amerikas latvieši, par kuru pastāvēšanu un nokļūšanu ārpus Latvijas, iespējams, daļai padsmitnieku ir visai aptuvens priekšstats un zināšanas. Tiesa, ja Daumanta vecmāmiņas mājas priekšmetiskā un jēdzieniskā vide ir veidota pārliecinoši, iekļaujot tādas pirmskara reālijas kā "Ērenpreisa" velosipēds un pusaudzim vēl neatklātus okupācijas laikmeta jēdzienus, kā, piemēram, budzis, mazliet citādi ir abu galveno varoņu – jauniešu – dzīves pieredzes portretējumu. Mulsinošs vietumis ir Zvirgzdiņa izvēlētais labklājības kontrasts un pārticības līmenis, pretstatot Latviju un Ameriku. Daumants vecmāmiņas mājā Pārdaugavā dzīvo pieticīgi, bez mobilā telefona un stilīga riteņa, un labprātāk izvēlas lasīt grāmatas, nevis traukties pa pilsētu šaubīgu tipiņu kompānijās, tomēr tiek radīts iespaids par puiša dzīves apstākļiem kā gana mūsdienīgiem. Tādēļ tādi atsevišķi pieredzes fakti kā kivi ēšana un braukšana ar liftu pirmo reizi mūžā nepārliecina ar ticamību, ka tas skar mūsdienu jaunieti, kurš dzīvo Pārdaugavā, lai cik ierobežoti arī būtu viņa materiālie apstākļi. Taču, iespējams, tas ir visu laikmetu autoru izaicinājums un visai grūts uzdevums – spēt izprast sava laika jaunatni, apzināt tai raksturīgo, tās vēlmes, prasības un gaidas.

Grūti pateikt, kā pusaudži uztvers bagātīgās kultūratsauces, ko tekstā organiski integrējis autors, taču par izcilu leksikas slāņu izmantojumu šaubu nav – Zvirgzdiņš ir valodas meistars, kurš spēj amizanti un komiski atainot dramatiskākās padsmitnieku dzīves epizodes. Lasītājam, kurš ir pusaudzis vai kādreiz noteikti ir bijis, precīzais, leksiski reālistiskais valodas lietojums palīdz identificēties ar grāmatas varoņiem un ļauties mirklim sirsnīgas pašironijas. Tikpat simpātiska ir autora attieksme pret dažādiem dzīves notikumiem, piemēram, stāstā netiek glorificētas zaudējuma sāpes. Daumanta dzīvē līdzās pusaudža aktivitātēm ir arī regulārs vecāku kapavietas apciemojums. Stāstā nodaļa "Bēres" pauž ideju par nāves nenovēršamību un skumjām kā dabisku dzīves sastāvdaļu, nevairoties no šīs pieredzes un akceptējot dažu dzīves jautājumu retorisko raksturu. Viens no tādiem jautājumiem rodas Daumantam, kad klasesbiedra Sīkā jeb Ērika tēvs, kurš bieži dzēris un dēlu sitis, ir nomiris. Uz Daumanta jautājumu vecmāmiņai, vai Ērika tēvs nonāks debesīs, viņa atbildēt nevar. Autors lasītājam atstājis brīvas pārdomu iespējas, neuzmācīgi piedāvājot tolerantu skatījumu uz apkārtējo vidi un citiem indivīdiem.

Spilgtu citādību un individualitāti autors radījis arī Grantiņa kunga tēlā, kurš ir vecs jūrnieks un zvērināts notārs. Kādreiz dzīvojis kopā ar ģimeni, bet tad zaudējis sievu un nu mīt būdiņā pie pamestiem dārziņiem kā Diogens mucā. Daumants nejauši ieklīst šajā noslēpumainajā pasaulē un sadraudzējas ar Grantiņa kungu, kurš viņam māca angļu valodu un dažādas būtiskas, dzīvē noderīgas lietas. Tā arī aizsākas nākamie viņu piedzīvojumi, vecos izgāztuves matračos atrodot slēptas bagātības. Grantiņa kungs Daumantam, kurš aug bez tēva, ir ne vien lielisks sarunu biedrs un padomdevējs, bet ar savu piemēru iemāca, ka būt atšķirīgam no citiem ar dzīvesveidu, izskatu vai personības iezīmēm nebūt nav slikti. Tāpat Grantiņa kunga un viņa kaimiņu tēlos jaušama vēl kāda autora iecere: Zvirgzdiņš lasītājā rosina arī iecietību pret tiem, kuru ārējais veidols norāda uz citādību un kurus varētu noturēt par cilvēkiem bez pajumtes un konkrēta dzīves mērķa. Realitātē "dārziņu" iedzīvotāju paradumi, uzskati un dzīves vērtības neatšķiras no Rīgas centra iemītnieku vērtīborientācijas.

Visa stāsta garumā individualizēto mikropasauļu nozīmi atklāj tieši ilustrāciju smalkās detaļas. Viens no burvīgiem piemēriem ir jau minētā nodaļā "Izgāztuve", kur klusināti intriģējošs un nieku bagātīgi piepildīts ir Brasliņas smalki izstrādātais Grantiņa kunga namiņš. Plauktos rindojas gan sadzīves priekšmeti, gan pavisam eksotiskas, retas un senas lietas – kastes un burciņas, neparastu formu trauki un pudelītes, putnu būri, radio, pulksteņi, patvāris, globuss, patafons, smieklīgas lellītes, mīļi mošķīši un visubeidzot – kaste ar katra saldummīļa sapni, cepumiņiem "Svetlana". Visa šī kaleidoskopiskā bagātība ataino ārēji atbaidošās izgāztuves būdiņu slēptos pārsteigumus. Kā jau minēts, individualitātes vaibstus katrā darba varonī spēj akcentēt tieši ilustrācijas – stāsta sākumā klases tipāžu galerija veidota no kolorītās Mežoņu biedrības (20. lpp), savukārt Daumanta iekšējās pasaules slēptos pārdzīvojumus un iespaidus par Ilzītes indiāņu stāstiem krāšņi ataino totēmisko tēlu portretu kolāža (32. lpp).

Interesanti, ka Zvirgzdiņš arī šajā darbā ievieš aktuālā mākslas detektīvu žanra elementus. Daumants kopā ar Ēriku un Grantiņa kungu izgāztuves matračos atrod glezniecības klasiķu šedevrus, kurus godprātīgi atdod mākslas muzejam, tā kļūstot par dāvinātājiem. Jaunās paaudzes lasītājus šis darbs ne vien izglīto mākslas vēsturē, bet arī iepazīstina ar labklājīgas sabiedrības mecenātisma idejām.

Grūti atbildēt uz jautājumu, vai darbs uzrunās izvēlēto lasītāju mērķauditoriju – pusaudžus –, jo par darba aktualitāti padsmitnieku lasītāju vidū varēs spriest tikai paši šī vecuma lasītāji. Tomēr neatkarīgi no vecuma ikvienam citam, kura rokās nonāks šī grāmata, garantēts ir labi pavadīts laiks. Ja nē - grāmatā atrodami pāris vērtīgu atgādinājumu. Gluži kā stāsta nosaukumā "Have a nice day!", kas, kā atklāts darba noslēgumā, ir uzraksts uz Ilzes dāvanas Daumantam. Dāvana ir klade, kurā ir kāds noslēpums. Un tas katrā patiesā draudzībā ir visbrīnišķīgākais – kopābūšana, noslēpums un nebeidzams, aizraujošs piedzīvojums.

Agija Ābiķe-Kondrāte

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!