Lecīgie
boksējos ar progresa ideju
un iekaustu plakanu domāšanu
es par kopējo labumu
atkal jau šķērsosim starta līniju
nekur tālu gan netiksim
saprotu
bet es te runāju par caurspīdīgu slāni
ko nevar saredzēt ar neapbruņotu aci
stāsta ka tas noplēš viegluma mežģīni
lai gan ko viņi plātās
tie kas nav pārlēkuši
tak zināms
maz ir pat tādu
kas treniņus sākuši
***
Pilsēta ir pavisam tukša,
es esmu šeit viena.
Viegli aizgāja pirmais bērns,
kas tika pareizi sagaidīts.
Viss kā izdobts, izslaucīts,
neviena kukaiņa, neviena putna.
Vakar gan uz cepures malas
iekrampējies ilgi sēdēja dusmīgs kāpurs,
un vēlāk, krekla rakstā ieskatījusies,
neatstājas apgarota zaļa muša.
Aizmirsu, ka viņa tur ir,
un notraucu kutošo sīkumu no kakla –
nācās atvainoties –
viņa taču arī ir izteiksmes līdzeklis manā stāstā,
droši vien tāpat kā es kādā citā
bezmērķības dziesmu dziesmā.
Viegli aizgāja pirmais bērns,
kas tika pareizi sagaidīts.
Kad vējš aizpūš bezsvara kartona butaforijas,
izrādās, ka es esmu milzīgā tukšā istabā ar gaistošām malām.
Tik daudz brīvas vietas.
Ievelku gaisu – veselu visumu,
visu es zinu,
visu pamanu,
tikai ne tādas lietas.
Divvientulība
Vakar pa sienām staigāja elektrība un stūros
krājās tumsa
var būt tā miesaskāre un vajadzība
kopā būt
adoptēt vēl nedzimušus dvīņus
milzu atbildība
nevar jau arī zināt ko tādi apreibuši
augļi jūt
traģēdijas mežģīnēs ieķēries
visskaistākais un sāpīgākais
pats pasaules vidus
baltām roķelēm iekrampējies
sēru skrandās
raud
ko viņš nes sev līdzi kas viņam prātā
nākot ārā no aukstas aizmirstības
no apsēsta klēpja vientulības
divatā
***
Atkal savandītas grāmatas.
Tas vairs nav izturams!
Bērni, beidziet trakot
Un salasiet visus spīdumus –
Tie nobiruši no mirstoša pūķa muguras.
Saudzējiet durvis –
Tā ir jūsu vienīgā izeja.
Izkāpju vētrā,
Ar nobrāztu plecu spraucos
Uz siltu rozā zaķīšu viesuļa vidu.
Parauj mani gaisā!
Esmu ideāli pieskaņotā tērpā,
Lai iekļautos gleznā.
Ikona, kas šūpojas
Traka veča
Miskastes maisā.
***
nevaru saprast kā lai tagad dzīvo
pēdējās dienas pavadītas tik smooth
ka prasās pēc kāda izlēciena
netulkojamas vārdu spēles
bet laikam šī vientulība
nav tāda kā citas
visi darbi viegli iet no rokas
dienu priekškars ar nedaudz sērīgu nopūtu
noslauka priekšautā no trauku mazgāšanas mitrās plaukstas
negribīgi pašķiras lai palaistu virspusē dziļās straumes
lai es atkal zinātu ko savieno Lamanša šaurums
ka galu galā ir un būs viena vienīga robeža
neitrālā zona kas nezina ne sākuma ne beigu
un visa mirdz noklāta dārgakmeņu
šai vientulībai vajadzīgas citas zāles
mazāk ķīmijas vairāk svaiga gaisa
un sanatorija pie jūras
***
Pamodos no tādas mazas vēlmītes nomirt,
bet tas jau laikam normāli.
Nevar taču visu laiku gribēt dzīvot.
Vai arī, zini, krūtīs kā tāda
ieplaisājusi ledene ar biezu, karstu pildījumu.
Kad rakstu, tad kļūst vieglāk,
tā jau ir ar rakstīšanu.
Es zinu, ja gar guļošajiem izlavīšos ārā,
tas būs viens vientuļš gājiens, kurā
nacists ies, sarunājoties ar to ebreju,
kurš pagriež otru vaigu,
kad viņa seju dauza ar pistoles kātu,
un, kad vien viņu satieku,
grib panest manu mugursomu.
Viņi abi tagad dzīvo blakus istabās,
kā rakstīja tas modīgais dzejnieks Ādams,
kuru man parādīja cits dzejnieks –
tas gan bija labākos laikos, viņš tad vēl nebija
tas skumjais skūtgalvis ar asiņaino seju,
ar kuru mēs dalām dzīves telpu.
***
Es esmu ātrās
palīdzības mašīna,
ko sapnī māmiņa
tur rokās
un mierina.
2