Jau kopš vecākās meitas piektās dzimšanas dienas manu prātu nodarbina jautājums par skolu izvēli. Kura labāka? Vai mācības "alternatīvajās" skolās ir labākas nekā t.s. "parastajās" skolās? Vai skolas izvēlei vispār ir nozīme bērna tālākajā dzīvē? Pētot internetā dažādās Latvijā pieejamās skolas, atradu kādu interneta lietotāju diskusiju. Cilvēki bija izteikuši viedokļus par "alternatīvajām" skolām salīdzinājumā ar "parastajām" – citi bija par, bet citi iestājās pret, priekšplānā izvirzot gan objektīvus argumentus, gan arī balstoties uz aizspriedumiem. Liels bija mans pārsteigums, pēkšņi ievērojot, ka diskusija ir desmit gadus sena! Tātad jau vismaz desmit gadus vecāki risina vienus un tos pašus jautājumus. Pat argumenti "par" un "pret" nav mainījušies. Arī izglītības sistēma mūsu valstī nav mainījusies, lai gan cilvēki par to spriež jau dekādi.
Skolas izvēle patiesībā ir nopietns un sarežģīts lēmums. Kādam varētu šķist, ka visvieglākais ir iekārtot bērnu tuvākajā skolā, un miers. Tomēr tā ir vieta, kur bērns pavadīs lielu vai pat lielāko daļu no nākamajiem 12 (!!!) gadiem. Katru dienu sēdēs vienā un tajā pašā solā, satiks vienus un tos pašus cilvēkus, iekals no galvas dzejoļus, faktus un likumus, lai pelnītu labas atzīmes. Lai gan uzskatu, ka zināšanu par daudz nevar būt un mūsdienu cilvēkam nepieciešama elementāra izpratne gan par fiziku un ķīmiju, gan literatūru, mākslu un ģeogrāfiju, tomēr saskatu daudzas nepilnības veidā, kā tas – it kā – tiek nodrošināts. Ne velti cilvēki jau gadiem ir meklējuši un turpina meklēt alternatīvas tradicionālajam izglītības modelim. No vienas puses – visi esam izauguši, mācījušies skolā, pieauguša cilvēka dzīvi sākuši, tāpēc varētu domāt, ka skolai nav TIK lielas nozīmes. No otras puses – cik daudzi no mums skolu atceras kā kaut ko patīkamu vai ko tādu, ko gribētos atkārtot? Šķiet, man vairāk par pozitīviem stāstiem gadījies dzirdēt: "Labi, ka tas murgs ir beidzies!" Turklāt gan no (ex)skolēniem, gan viņu vecākiem. Vai tiešām tā jābūt? Esmu pārliecināta, ka ne. Per aspera ad astra[1] lai paliek citiem gadījumiem. Tāpēc…
Man ir sapnis par skolu, kur bērni aug un mācās, sekojot savam "iekšējam skolotājam"[2]. Tai jābūt vietai, kurp bērni dodas ar prieku katru dienu un mācās, nevis tiek mācīti; kur visiem nav jāspēj viss vienādā mērā; kur uzdot jautājumus ir ne vien atļauts, bet pat vēlams; kur par atzīmēm svarīgākas ir zināšanas un izpratne; kur katrā bērnā tiek saskatīts potenciāls un izceltas viņa stiprās puses; kur valda cieņas un miera pilna attieksme gan bērnu, gan skolotāju vidū; kur skolotāji neplēš bērnus aiz matiem un bērni nedur skolotājiem ar zīmuli; kur skolotājs ir paraugs, kam līdzināties, pilns iedvesmas un spējas iedvesmot citus.
Tas ir arī sapnis par skolu, kur seko klātesošu, reālu bērnu vajadzībām un interesēm, nevis kādām attālināti izstrādātām programmām. Katrs, kam ir vairāk par vienu bērnu, taču zina, ka NAV divu vienādu bērnu, pat ne vienas ģimenes lokā. Kā gan iespējams, ka mēs pieprasām, lai trīsdesmit nejauši vienā gadā piedzimuši cilvēki ir ar vienādām spējām un interesēm?
Tas ir sapnis par vietu, kur būšana ārā un kustībā ir tikpat nozīmīga kā sēdēšana skolas solā un bērni būtu aicināti viens otram palīdzēt. Kur skolotāji strādā no sirds, jo tas patiesi ir viņu sirds aicinājums, nevis darbs piespiedu kārtā, jo citā augstskolā netika – vispār jau gribēja par manikīri mācīties...
Izvēloties iekārtot bērnu "parastā" skolā, viss būtu skaidrs un pašas pieredzēts: stundas sākas un beidzas ar zvanu, skolotājs klasē ir galvenais, bērni sēž taisnās rindās izvietotos solos – pa vienam vai diviem, tiek uzdots daudz mājasdarbu, jo ar klasē padarīto nepietiek vielas apguvei, ik pa 40 minūtēm jāpievēršas citai tēmai, bērnu zināšanas tiek vērtētas ar atzīmēm desmit baļļu sistēmā atkarībā no testu un kontroldarbu rezultātiem. Kā tajā stāstiņā, kur skolas solos sēž zaķis, zivs, vāvere, putns un kamielis. Pienāk eksāmena diena, visi saņem vienādu uzdevumu – uzkāpt kokā... Kaut kas visnotaļ pretējs manam sapnim. Man pat šķiet – pretējs gan attīstības, gan valsts likumiem.
Saskaņā ar mūsu valsts Izglītības likumu, skolas mērķim būtu jābūt: "Nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli."
Kā gan tas savienojams ar esošo "visiem viss jādara vienādi" politiku? Šķiet, bieži sanāk nevis sava garīgā un fiziskā potenciāla attīstīšana, bet gan pielāgošana skolas prasībām un potenciālam. Lai gan, no citas puses skatoties, nenoliedzami ir cilvēki, kam labāk vismaz tā, nevis nekā. Nevar arī teikt, ka visas "parastās" skolas ir sliktas. Nebūt ne. Arī šajās skolās strādā labi, sirdsgudri skolotāji, ar to īpašo starojumu, kas liek bērniem viņus mīlēt. Taču sistēmas prasību slogs mēdz būt par smagu pat viņiem.
Runājot par alternatīvajām skolām, patlaban Latvijā strauji uzplaukst Montesori mācību iestādes. Lai gan citur pasaulē Montesori nav nekāds jaunums, bet gan stabilu vietu iekarojusi atzīstama pedagoģijas metode, pie mums uz to joprojām skatās ar aizdomām. Iespējams, visai atšķirīgās pieejas dēļ. Šajās skolās mācības notiek brīvi – bērni paši izvēlas, ar ko darboties (sev atvēlēto materiālu ietvaros). Nav konkrētu stundu sākuma un beigu laiku. Nav zvanu. Nav taisnu solu rindu un arī pašu solu ne. Jebkurā laikā drīkst brīvi pārvietoties pa telpu. Bērni sadalīti jauktu vecumu klasēs (6 – 9, 10 – 12, 13 – 15 un 16 – 18 gadi), tādējādi jaunākie var mācīties no vecākajiem un vecākie – palīdzēt jaunākajiem. Bērnu darba rezultāti netiek vērtēti ar atzīmēm, kontroldarbi un testi nav ikdienas sastāvdaļa. Arī mājasdarbi netiek uzdoti.
Tā kā tas viss ir pretējs pašu pieredzei un kaut kas līdz šim nedzirdēts, tad šķiet arī mazliet biedējošs. Ja jau nebūs mājasdarbu, kontroldarbu un atzīmju, kā es zināšu, ka bērns vispār kaut ko mācās? Montesori mēdz pārmest pārlieki lielu brīvību, pat visatļautību – bērni taču dara, ko grib, un mācās arī tikai to, ko grib! Izklausās aizdomīgi. Iepazīstoties ar to tuvāk, redzams, ka nekādas visatļautības nav. Tā vietā – precīza kārtība un pašu bērnu uzturēta stingra disciplīna. Uzsvars likts uz eksaktajām jomām un mācīšanos, iesaistot visas maņas. Starp pasaulē pazīstamiem Montesori audzēkņiem minami tādi vārdi kā Lerijs Peidžs (Larry Page) un Sergejs Brins (Sergey Brin), kas kopā izveidoja "Google", Džefs Bezoss (Jeff Bezos) – "Amazon" dibinātājs, rakstnieks Gabriels Garsija Markess un aktieris Džordžs Klūnijs (George Clooney).
Atšķirīgu pieeju piedāvā arī Valdorfa skolās. Lai gan, līdzīgi kā parastajās skolās, šeit diena sadalīta 40 minūšu mācību stundās un skolotājs ir klasē galvenais, liela uzmanība tiek veltīta bērnu patstāvīgajam darbam. Atšķirībā no Montesori skolām, mācīties lasīt un rakstīt bērni drīkst sākt tikai septiņu gadu vecumā, ātrāk tas pat tiek liegts. Uzsvars likts uz skaisto un dabisko – koki un akmeņi labāki par "iPadiem" un datoriem. Tiek veicināta radošās puses attīstība – visi bērni dzied, spēlē kādu instrumentu un apgūst eiritmiju (īpašas kustību nodarbības). Starp slaveniem Valdorfa skolu audzēkņiem daudz aktieru, mūziķu, mākslinieku, tai skaitā aktrises Sandra Buloka (Sandra Bullock) un Dženifera Anistone (Jennifer Aniston), kā arī rakstnieks Mihaels Ende (Michael Ende). Man personīgi Valdorfa skolas asociējas ar fejām, laumiņām, pasakām un mītiem, izskaistinātu pasauli vai dzīvi sapņu pasaulē. Pedagoģija vērsta uz gara, dvēseles un miesas harmoniju, ar cieņu pret sevi, pret citiem, pret visu dzīvo.
* * *
Savu sapņu skolu meklēju pēc principa – vispirms ideālais variants, atmetot vispārpieņemtos viedokļus, un tad reālās iespējas. Manam redzējumam par ideālu alternatīvās skolas noteikti ir daudz tuvāk nekā parastās. Taču, kā jau visām lietām, arī te ir savs vājais punkts – cilvēks. Lai cik lieliska būtu ideja, metode un direktors, no tā nebūs gaidītā efekta, ja gadīsies aizspriedumains, neieinteresēts pedagogs. Tā nu skolas izvēle, plusu un mīnusu izvērtēšana joprojām paliek mūsu, vecāku rokās. Nobeigumā vēl kāds pieredzes stāsts ar laimīgām beigām. Diemžēl nojaušu, ka līdzīgu stāstu ar pavisam citādu risinājumu un nobeigumu mums apkārt ir pārāk daudz.
Stāsts ir par kādu puisi. "Parastajā" skolā ar mācībām diez ko labi negāja. Skolotāji uzskatīja, ka puisis ir nespējīgs, un bija par to pārliecinājuši gan viņu pašu, gan vecākus. Apstākļu sakritības rezultātā tika pieņemts lēmums turpināt mācības kādā privātskolā ar nelielu bērnu skaitu klasēs un citādu pieeju mācībām. Izrādījās, ka puisis ne tikai nav nespējīgs, bet gan pat ļoti labi tiek ar mācībām galā. Diemžēl šajā skolā mācīties varēja tikai līdz 6. klasei, tāpēc viņš atgriezās kādā "parastajā" skolā, kur interese par mācībām (attiecīgi arī sekmes) strauji kritās. Rezultātā 9. klases vidū atkal tika mainīta skola. Izvēlēta tika kāda tālmācības skola. Pusgada laikā puisis sagatavojās 9. klases eksāmeniem, ko nokārtoja patiešām labi. Šobrīd ar privātskolotāju palīdzību gatavojas vidusskolas beigšanas eksāmeniem, turklāt, pateicoties tālmācības iespējām, būs pabeidzis to divu, nevis trīs gadu laikā. Pats plāno savu dienas kārtību, ir normāls cilvēks.
Protams, ne visiem šāds scenārijs ir iespējams. Ne visiem tas arī ir vajadzīgs. Katrai pieejai un metodei ir savi plusi un tāpat arī mīnusi. Iespējams, svarīgāka par visiem citiem faktoriem ir attieksme. Gan vecāku, gan bērnu. Ticu, ka no katras situācijas, katra skolotāja varam ko mācīties. Ja ne labo, tad vismaz to, kā nedarīt. Turklāt ne jau skola audzina bērnus. To darām mēs paši. Vismaz tā vajadzētu būt, vai ne?
[1] Caur ērkšķiem uz zvaigznēm – latīņu valodā
[2] Montesori lietots termins, lai apzīmētu mācīšanās procesu, kad bērns pilnībā koncentrējies kādiem uzdevumiem – nevis piespiedu kārtā, bet gan pats savas intereses vadīts.
[3] Salīdzinājums ir manis pašas izjūta par katru no pedagoģijas veidiem, kas balstīta lasītajā, dzirdētajā, pieredzētajā. Apraksts noteikti nav uzskatāms par vispusīgu pedagoģijas virzienu salīdzinājumu.
2