Ar konceptuāli viengabalainām programmām 2016. gada aprīlī pienācis noslēgums Baltijas Simfoniskajam festivālam un pavasara festivālam "Windstream" – un šie abi koncerti sasaucas vēl ar citiem nesen notikušajiem un tūlīt gaidāmajiem muzikālajiem notikumiem. Baltijas Simfoniskais festivāls, kuru kopā ar igauņu un lietuviešu māksliniekiem organizē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, savā šīgada pēdējā Rīgas koncertā – 8. aprīlī Lielajā ģildē – ar Pētera Vaska simfoniskā opusa "Lauda" atskaņojumu atzīmēja komponista 70. jubileju. Turpretī orķestris "Rīga" turpat Lielajā ģildē 12. aprīlī pavasara festivāla "Windstream" izskaņā uzmanību pievērsa Romualda Kalsona 80. gadskārtai, programmā iekļaujot svītu "Kāzu dziesmas". Pētera Vaska mūziku šomēnes spēlē sevišķi daudz, un Baltijas Simfoniskā festivāla noslēguma programma te ir tikai viens no pasākumiem komponista jubilejas svinību gaitā, savukārt Romualda Kalsona dzimšanas diena gaidāma 7. septembrī, līdz ar to virkne koncertu ar viņa mūziku vēl priekšā. Taču vienlaikus orķestris "Rīga" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris nav piemirsis arī citus jubilārus – 23. aprīlī pirms 125 gadiem pasaulē nāca Sergejs Prokofjevs, bet 25. septembrī 110. gadskārta ir Dmitrijam Šostakovičam. Protams, Prokofjeva un Šostakoviča darbu atskaņojumiem nekad nav bijis nepieciešams īpašs atgādinājums, toties uzmanību gan pievērš tas, ka 8. aprīlī koncertrepertuārā ietverta Šostakoviča 1. simfonija, 12. aprīlī – 2. klavierkoncerts, bet 20. aprīlī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā – 9. simfonija, visus šos lielas formas darbus vienojot īpašai vitalitātei, aizrautībai un spozmei, kas uz brīdi atstāja otrajā plānā Šostakoviča daiļradē tik ierastās traģiskās dimensijas un psiholoģisko kontemplāciju. Vai šāda izvēle notikusi par godu aizvien straujāk nākošajam pavasarim vai kāda cita iemesla dēļ – tas, visticamāk, paliks nezināms.
Baltijas Simfoniskā festivāla koncertā pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults stājoties tā mākslinieciskajam vadītājam Andrim Pogam, vēl pirms Vaska un Šostakoviča programmas pirmajā daļā izskanēja Ludviga van Bēthovena vijoļkoncerts ar Evas Binderes solo. Un arī šī izvēle radīja pārsteigumu – diemžēl vairāk ar šaubu un skepses pieskaņu. Šķiet, ka Bēthovena vijoļkoncertu regulāri atskaņo vienīgi tādēļ, ka to uzrakstījis Bēthovens, – katrā ziņā šī opusa oriģinalitāte un izteiksmīgums nekādi nevar mēroties ne ar Vīnes klasiķa simfonijām, ne arī ar tiem tikpat kanoniskajiem vijoļkoncerta paraugiem, ko radījuši Mendelsons, Brāmss un Čaikovskis. Noslēdzot šo lakonisko vijolnieku standartrepertuāra apskatu, atliek vien piebilst, ka arī Sibēliusa vijoļkoncerts ir stipri pārvērtēts, bet tāda paša līmeņa partitūra kā Glazunova vijoļkoncerts būtu tapusi arī tad, ja šo darbu Krievijas impērijas mūzikas mecenāti aicinātu uzrakstīt Andrejam Jurjānam vai Jāzepam Vītolam. 8. aprīļa koncertā, protams, galvenā problēma bija tā, ka sadarbībā ar Evu Binderi veidotā Andra Pogas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretācija skanēja diezgan vienmuļi un neinteresanti, kur tika akcentētas tieši Bēthovena opusa konvencionālākās puses – milzumgara ekspozīcija, kuras laikā soliste bezdarbīgi stāv orķestra priekšā; bezgalīgi viena un tā paša tematisma un emocionālās noskaņas atkārtojumi; jebkāda nopietna un saistoša dialoga trūkums starp solistu un orķestri; visbeidzot, trešā daļa "Rondo: Allegro", kur "Rondo" nozīmē to pašu regulāro atkārtošanos, bet "Allegro" – kaut ko mēreni jautru visai gaudenā tempā. Īsi sakot, diriģenta un orķestra versija par Bēthovena vijoļkoncertu bija pārlieku statiska un monotona, kur Andrim Pogam raksturīgā iedziļināšanās ikkatra komponista daiļrades stilistikā un orķestra mākslinieku atsaukšanās diriģenta iecerēm šoreiz nedeva muzikāli iedvesmojošu rezultātu. Visvairāk šeit priecēja Evas Binderes spēles kvalitātes, daudzas vijoļkoncerta epizodes izgaismojot izkoptam un individualizētam vijoles tembram, tomēr neatstāja sajūta, ka arī solisti Bēthovena mūzika nav aizrāvusi, jo vairāki citi skaņdarba posmi skanēja pārāk vienveidīgi un intonatīvi pavirši, šo priekšnesumu atstājot ēnā iepriekš iepazītajiem Magnusa Lindberga un Džona Tavenera opusu lasījumiem ar vijolnieces solo.
Otra problēma – atšķirībā no festivāla "Windstream" izskaņā dzirdamās Šostakoviča, Prokofjeva un Kalsona intonāciju, tēmu un emocionālo nostādņu savstarpēji daudzdimensionālās sabalsošanās 8. aprīļa programmā Bēthovena vijoļkoncerta stils un vēstījums atradās pavisam atstatus no visa pārējā, respektīvi, no Pētera Vaska "Laudas" un Dmitrija Šostakoviča 1. simfonijas saistošā salikuma. Ja reiz no klasikas, tad šeit drīzāk būtu iederējies kāds no Mocarta vijoļkoncertiem vai Mendelsona vispārzināmais opuss. Savukārt, ja repertuārs tika izvēlēts saskaņā ar komponistu jubilejām, kas Evai Binderei un Andrim Pogam traucēja atcerēties Miltonu Babitu (simtgade 10. maijā) ar viņa 1976. gadā radīto vijoļkoncertu? Interpretācijas tradīciju trūkums?
Par koncerta centrālo vērtību uzskatāms Pētera Vaska partitūras "Lauda" atskaņojums programmas otrās daļas sākumā. Nenoliedzami, šis skaņdarbs vārda pēc ir zināms daudziem, taču virkne citu komponista simfonisko opusu – "Cantabile per archi", "Musica dolorosa", "Vēstījums", vijoļkoncerts "Tālā gaisma", 1. simfonija "Balsis" – koncertos dzirdami jūtami biežāk, tādēļ īpaši priecēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra dotā iespēja noklausīties tieši "Laudu" – vienu no Vaska instrumentālās mūzikas virsotnēm. Kad "Laudu" 1987. gadā pirmatskaņoja, pie labas gribas gaisā varbūt jau varēja jaust pirmās Atmodas vēsmas, bet divus gadus iepriekš – Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā un skaņdarba ieceres tapšanas brīdī – par to vēl nekas neliecināja. Gluži otrādi, tas bija visdziļākās rusifikācijas laiks, un Pētera Vaska "Lauda" uzlūkojama kā absolūts pretstats iznīcības un sabrukuma draudiem, komponista izvēlētajam izteiksmes līdzekļu lokam vienlaikus uzrunājot un pārsteidzot. Šādu iespaidu pirmām kārtām radīja pat Vaska daiļradē neierasti ciešā tuvība ar tautasdziesmu melodiku un mentalitāti, kas skaņdarbā atspoguļojās patiesi oriģinālā un iepriekšneparedzamā veidolā. Te saistīja gan meistarīgais aleatorikas un sonoru faktūras slāņu izmantojums, gan tikpat prasmīgā orķestrācija, kur katrs instruments tika izmantots bagātīgi un jēgpilni, gan daudzplānu formveide, turklāt "Laudas" vēstījums atšķirībā no daudzu citu Vaska šedevru emocionālajām gradācijām izskanēja apzināti klusinātā un koncentrētā izteiksmē, kas tikai pastiprināja sajūtu par komponista paustās pārliecības patiesumu. Andra Pogas vadītais orķestris partitūrā ietvertās iespējas izmantoja pilnā mērā. Koka un metāla pūšaminstrumentiem piešķirtās soloepizodes iemirdzējās īstajā krāsā un dinamikā, stīgu grupa muzicēja plūstoši un saliedēti, bet diriģenta veidotā mākslinieciskā dramaturģija izcēlās ar vienlīdz niansētu un loģisku skaņdarba satura un struktūras atveidojumu – katrā ziņā tas bija īstais ceļš, pa kuru tuvoties Vaska mūzikai.
Diemžēl attiecībā uz Dmitrija Šostakoviča 1. simfonijas lasījumu par to atkal nācās šaubīties. Varbūt paradoksāli, bet tieši pati pirmā no komponista piecpadsmit simfonijām ir tā, kas katrā interpretācijā parāda visatšķirīgākos vaibstus, šajā groteskas, skumju, dramatisma un neviltotas vai šķietamas jautrības apvienojumā katrreiz priekšplānā izgaismojoties citādāk akcentētam salikumam. Šī opusa atskaņojumā, koncentrējoties uz žilbinošā orķestra tekstūrā ietērptu jūtu un pārdzīvojumu trauksmainajām metamorfozēm, pastāv risks nonākt pie virspusēja un garāmslīdoša rezultāta, taču Andra Pogas veidotā interpretācija drīzāk iekrita otrā galējībā – uzmanības centrā izvirzot simfonijā rodamās dziļi dramatiskās līnijas, viss priekšnesums kļuva ne tikai pārlieku skumīgs, bet arī apnicīgs. Skaņdarba palēninātais temporitms plūda bez īpašas dzīvības, turklāt raisot sajūtu, ka tik mēreni tempi izvēlēti tādēļ, lai metāla pūšaminstrumenti varētu kaut kā tikt galā ar simfonijas skaņurakstu, taču mūziķi regulāri kļūdījās tik un tā. Arī stīgu instrumentu tembrālie vaibsti šoreiz neaizrāva, līdz ar to interpretācijā visvairāk saistīja koka pūšaminstrumentu lokanās pasāžas un daudzveidīgo perkusiju kolorīts – ar ko diemžēl bija par maz. Nav jau tā, ka Baltijas Simfoniskā festivāla noslēgums būtu saucams par radošu neveiksmi – taču Andris Poga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris klausītājus pieradinājis pie tā, kā mākslinieciski spožs parasti būs viss koncerts, nevis tikai viena darba atskaņojums.
Orķestra "Rīga" organizētā pavasara festivāla "Windstream" noslēguma koncerts 12. aprīlī iezīmējās ar īpaši nopietnu un kvalitatīvu programmu – neviena darba, kas kaut ko nozīmētu vienīgi pūtēju orķestru repertuāra kontekstā, tā vietā izvēloties klasiskas vērtības atskaņotāju sastāvam piemērotā instrumentācijā. Sergeja Prokofjeva mūziku te pārstāvēja divas svītas – no mūzikas kinofilmai "Leitnants Kižē" un no baleta "Romeo un Džuljeta", bet Dmitrija Šostakoviča daiļradi – uvertīra un fināls Ervīna Dresela operai "Nabaga Kolumbs" un 2. klavierkoncerts, klāt vēl pievienojot četras daļas no Romualda Kalsona svītas "Kāzu dziesmas". Otra novitāte – iespēja dzirdēt, kā orķestris "Rīga" muzicēs diriģenta Aināra Rubiķa vadībā, savukārt trešā – sadarbība ar solistu; orķestris "Rīga" līdz šim uzstājies kopā ar vairākiem vadošajiem Latvijas pianistiem, to vidū bijuši Vestards Šimkus, Reinis Zariņš, bet tagad arī Andrejs Osokins.
Jau koncerta pirmā daļa vēstīja par Šostakoviča, Prokofjeva un Kalsona mūzikas emocionālo, stilistisko un konceptuālo kontrastu daudzpusīgo dialogu, kā rezultātā katra autora daiļrades individuālās īpašības atklājās sevišķi uzskatāmi un spilgti. Vispirms – Dmitrija Šostakoviča jaunības gados tapušā divdaļu cikla spraigā un avangardiskā izteiksme, kas, bez šaubām, uzreiz atgādināja par 1. simfoniju – tikai ar to atšķirību, ka komponista muzikālā rakstība šeit bija vēl izaicinošāka, vairākkārt pat radot priekšstatu, ka Šostakovičam šeit aktuālāka bijusi nevis tematiskā attīstība, bet gan groteskas un spalgas tembru un harmoniju saskaņas kā vērtība pati par sevi. Tūlīt pēc tam kā pretstatījums – "Leitnanta Kižē" svītas atturīgais neoklasicisms, kur Prokofjevs bija atvēlējis pienācīgu vietu arī līksmi folkloristisku intonāciju uzbrāzmojumiem, un šī mūzika, starp citu, pārsteidzoši sasaucās ar Kalsona "Kāzu dziesmām", kur arī varēja ieklausīties daudznozīmīgos rāmas melanholijas un gaišu, raksturā aktīvu noskaņu savijumos. Un Romualda Kalsona svīta tieši tāpat izskanēja īstajā laikā, ļaujot šo opusu salīdzināt ar Pētera Vaska "Laudu" un secināt, ka tautas mūzikā rastie estētiskie impulsi un melodiskie motīvi abos skaņdarbos guvuši kompozicionāli krāšņu un vērienīgu izpausmi.
Par šīm daudzslāņainajām muzikālajām paralēlēm ne mazāk priecēja pašas interpretācijas. Varēja just, ka Ainārs Rubiķis darbā ar orķestri "Rīga" konsekventi īstenojis savu skanējuma modeli, ko raksturoja detaļu precizitāte, intonatīva tīrība, tembrāli skaidrs kolorīts un emocionāli izkopts vēstījums. Orķestra priekšnesumu muzikālā kopaina līdz ar to patiešām izklausījās jūtami citādāka nekā citos koncertos, un te dzirdamā izsmalcināto nianšu gamma liecināja par katras interpretācijas slīpējumu, kas tikai piešķīra papildu izteiksmīgumu gan Šostakoviča mūzikas dinamiskajam spožumam, gan Prokofjeva un Kalsona skaņdarbu plastiskajai tēlainībai. Un profesionāli līdzvērtīgā līmenī aizritēja arī programmas otrā daļa – vispirms ar Šostakoviča 2. klavierkoncertu, pēc tam ar svītu no Prokofjeva baleta "Romeo un Džuljeta".
Ar Šostakoviča abiem klavierkoncertiem ir līdzīgi kā ar Morisa Ravela diviem šī žanra paraugiem – katrs opuss ir tik atšķirīgs, ka grūti izšķirt, kurš no tiem saucams par izcilāku. Vienu gan var pateikt uzreiz – no visām Šostakoviča lielajām simfoniskajām partitūrām (piecpadsmit simfonijas un seši instrumentālie koncerti) 2. klavierkoncerts ir vienīgais, kuru neapēno dramatiski pārdzīvojumi un traģiskas skumjas. Pat otrās daļas nostalģisko izteiksmi ne, kuras liriskais skaistums, starp citu, visvairāk līdzinās tieši Ravela Sol mažora klavierkoncerta lēnajai daļai, paša Šostakoviča 1. klavierkoncerta estētiski komplicētajām dimensijām vēstot par pavisam ko citu. Andreja Osokina un Aināra Rubiķa kopīgi radītā interpretācija Šostakoviča 2. klavierkoncertam daudzējādā ziņā bija aizraujoša. Sadarbībā ar orķestri "Rīga" abi mākslinieki atrada precīzu balansu starp mūzikā paustajiem vitālajiem kāpinājumiem un romantisko plūdumu, un, ja atskaita pāris brīžus, kur pūtēji īsti nespēja tikt līdzi pianista virtuozitātei, viss izskanēja saliedētā un koncentrētā ritējumā, ļoti loģiski un vienlaikus ļoti emocionāli. Cita lieta, ka šī partitūras versija tomēr bija un palika vispārzināmā skaņdarba svešāds pārlikums un ne gluži izcilākajā orķestrācijas kvalitātē – tiesa, slavenais fagota spēlētais sākuma astoņu nošu motīvs nekur nebija pazudis un arī otrās daļas ievada dziedājums bez lieliem zaudējumiem pārcieta pārcēlumu no stīgām uz klarnetēm, taču citkārt priekšplānā dažbrīd izvirzījās dīvainas piebalsis, un skaņdarba tembrāli harmoniskajam izklāstam tas nekādi nenāca par labu.
Ainas no Prokofjeva baleta "Romeo un Džuljeta" šai ziņā vairāk tuvinājās simfoniskās partitūras tembriem un tekstūrām, un orķestra "Rīga" atklātā noskaņu gamma un muzikālais vēstījums arī šeit izpaudās plašā izjūtu diapazonā un profesionāli meistarīgā iedzīvinājumā – tieši tāpat kā Andreja Osokina piedevās spēlētajā Žana Sibēliusa "Valse triste", kuru gan neapšaubāmi caurauda iepriekšminētās traģiskās skumjas, līdz ar to veidojot uzskatāmu kontrastu Šostakoviča opusam. Jācer, ka Šostakoviča 2. klavierkoncertu Andreja Osokina interpretācijā kādreiz būs iespēja dzirdēt arī oriģinālvariantā – ar simfonisko orķestri –, un turpat jāpiemin, ka viņš ir viens no nedaudzajiem, kas Latvijā spētu sniegt pilnvērtīgu atskaņojumu Šostakoviča monumentālajam 24 prelūdiju un fūgu ciklam, kas šeit nav spēlēts gadu desmitiem ilgi. Turpretī orķestris "Rīga" līdz šim, šķiet, nav muzicējis vismaz vēl ar vienu citu ievērojamu latviešu pianisti – Diānu Ketleri. "Sinfonietta Rīga" šo izdevību nesen izmantoja lieliskajā interpretācijā Albana Berga kamerkoncertam klavierēm, vijolei un pūšaminstrumentiem, un gan jau arī orķestra "Rīga" mākslinieciskajai vadībai atrastos kaut kas tikpat vilinošs.
1