Sarunas
06.02.2018

Diskusija: Pārfinansētā kultūra

Komentē
0

Diskusijā piedalās Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja Solvita Krese, Valsts kultūrkapitāla fonda vadītājs EdgarsVērpe, bijušais Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš. Diskusiju vada biedrības "Ascendum" priekšsēdētāja Zaiga Pūce.

Zaiga Pūce: Apgalvojums, ka laikmetīgā kultūra ir pārfinansēta, pēdējā gada laikā ir vairākkārt pavīdējis plašsaziņas līdzekļos un ietekmē arī lēmumu pieņēmēju viedokli par kultūras finansējuma palielinājumu vai samazinājumu. Par šo būtisko tēmu ir jārunā, jāmēģina noskaidrot, no kurienes šis, atļaušos teikt, mīts ir radies. Paldies Platā kungam, kurš šodien ieradies pie droši vien nedraudzīgas auditorijas, lai pastāstītu par šo tēmu. Mēs runājām arī Latvijas Bankas pārstāvjiem un citiem ekspertiem, kas pauduši līdzīgu viedokli, taču viņi neuzdrošinājās ierasties.

Jānis Platais: Diskusijas tēma ir "Vai kultūra Latvijā ir pārfinansēta?", bet es gribu jūs mazliet pārsteigt, sakot – es nezinu. Diemžēl pēc sarunas ar žurnālisti izplatījās ziņa, ka man ir šāds stingrs viedoklis. Mēģināsim šodien daļēji iziet cauri visām šīm lietām un tās atkārtot. Vēl paskatīsimies uz faktiem un skaitļiem, lai mēģinātu pieņemt kaut kādu lēmumu. Gribu arī pateikt, ka viss, ko es pašreiz stāstu, ir mans personīgais viedoklis un nekādā veidā nav saistīts ar padomi. Reizi pa reizei mēs pētām dažādas nozares, taču kultūras nozari mēs neesam pētījuši nemaz. Es mēģināju apkopot dažādus faktus, lai palīdzētu jums saprast, kāpēc ir cilvēki, kas saka: Latvijā kultūra varētu būt pārfinansēta. Mēģināsim saprast, kā tas viss izskatās un ko nozīmē. Kultūras finansējums ir tāda interesanta lieta – cik cilvēku, tik viedokļu. Šeit ir mazs zīmējums, kas parāda, kā seši aklie, aptaustot ziloni, mēģina noteikt, kas tas ir. Es esmu viens no viņiem.

Jūs šīs lietas saprotat daudz labāk nekā es, bet es ceru, ka mūsu saruna izveidosies laba un pozitīva, mums izdosies atrisināt domstarpības, uzzināsim kaut ko jaunu un padomāsim par to, kādā vērtību skalā darbojamies. Man ir sagatavoti daži jautājumi. Es uz tiem negribētu atbildēt, bet varbūt jums ir viedoklis par šīm lietām. Kāds ir pašreizējais kultūras finansējuma līmenis? Vai tas ir augsts vai zems? Kā to novērtēt? Ar ko to salīdzināt? Kādu mērauklu lietot? Kuros kultūras darbības virzienos visvairāk jūtams finansējuma trūkums? Kādas būtu prioritātes, pieprasot papildu finansējumu? Vai kultūras budžetā ir kāda pozīcija, no kuras varētu atteikties? Kā finansējums kultūrai salīdzināms ar finansējumu citiem valsts mērķiem? Vai ir kādas nozares, no kurām varētu paņemt nost finansējumu, lai to izmantotu kultūras vajadzībām? Kuras nozares būtu pelnījušas papildu finansējumu? Varbūt ir kāds drosmīgais, kurš man varētu palīdzēt izšķirties šajā lietā, jo, kā saku, kultūrā esmu pilnīgs diletants – kultūru vērtēju kategorijās patīk/nepatīk, taču kaut ko saprotu no finansēm.

Zaiga Pūce: Atkāpjoties solīti atpakaļ, gribu uzdot jautājumu. Daudziem radies priekšstats, ka, iespējams, Fiskālās disciplīnas padomes uzskats par to, kas ir kultūras finansējums un kāds ir tā apjoms, atšķiras no kultūras nozares pārstāvju redzējuma. Varbūt jūs varat īsumā minēt tās lietas, ko jūs ierēķināt kultūras finansējumā?

Jānis Platais: Tas viss būs turpinājumā. Es domāju, ka mums vajag nelielu ievadu, lai noskaņotos tālākai sarunai.

Solvita Krese: Lai atbildētu uz visiem šiem jautājumiem, nepieciešama vismaz stunda. Domāju, ka jebkuram no dalībniekiem un zālē sēdošajiem ir viedoklis par šiem jautājumiem.

Sandis Voldiņš: Es mēģināšu īsi. Atbildot uz pirmo jautājumu par pašreizējo kultūras finansējuma līmeni – tas ir vidējs. Līmenis vairs nav kritiski zems, kāds tas bija, bet ir telpa attīstībai. Runājot par darbības virzieniem, es teiktu, ka viskritiskākās ir tās nozares, kurās cilvēki netiek nodarbināti caur kādu valsts institūciju, piemēram, literatūra un vizuālā māksla. Atšķirībā no teātra darbiniekiem un mūziķiem, kurus valsts kaut kādā mērā nodarbina. Pastāvīgi var redzēt, ka visās nozarēs izmisīgi trūkst budžeta līdzekļu attīstības projektiem. Piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja dotācijas šobrīd nosedz telpu nomu un komunālos pakalpojumus, savukārt attīstībai jāpiesaista papildu finansējums. Runājot par prioritātēm papildu finansējuma pieprasīšanai, Kultūras ministrijai visu laiku ir bijušas vienas un tās pašas prioritātes – mēs pamatā orientējamies uz to, lai noturētu muzejos darbiniekus. Proti, runa ir par muzeja speciālista līmeni un mēģinājumiem pietuvoties vidējam atalgojumam. Reizēm mums tas izdodas, reizēm ne, jo gluži vienkārši apkārtējais spiediens pieaug. Runājot par to, no kuras pozīcijas varētu atteikties kultūras budžetā, es labprāt atteiktos no izdevumiem, kas saistās ar ēku apsaimniekošanu. Paņemsim to pašu Mākslas muzeju – teorētiski budžets ir ap 8 miljoniem eiro, taču 2,6 miljoni aiziet par Rīgas Biržas nomu, 1,6 miljoni aiziet uz Rīgas Domi un tā tālāk.

Solvita Krese: Jūs aizmirsāt pieminēt laikmetīgo deju, kurai vispār nav finansējuma.

Jānis Platais: Paldies, tas bija ļoti koncentrēts atbildes variants. Tagad mēs varētu iziet cauri šiem jautājumiem, lai saprastu, kāpēc finansējums izskatās liels. Prezentācijā "Eirostat" esmu iekļāvis datus par Latvijas kultūras finansējumu 2015. gadā. Izmantoju "Eirostat", jo tā ir vienīgā organizācija, kura veido starptautiski salīdzināmu informāciju. Tā visa ir publiska informācija, kas atrodama "Eirostat" interneta datubāzē. Diemžēl informācija šeit beidzas ar 2015. gadu, un es saprotu, ka togad situācija bija daudz kritiskāka nekā tā ir šobrīd. Problēma ir tā, ka kultūra tiek atspoguļota kopā ar atpūtu un reliģiju – kā viena liela nozare. Tā ir tā saucamā COFOG klasifikācija, kuru izveidoja Starptautiskās ekonomiskās sadarbības organizācija. Šī organizācija nevis mēģināja izcelt vienu, otru vai trešo nozari, bet gan centās sadalīt pilnīgi visas valdības funkcijas radniecīgās kategorijās, līdz ar to arī sports ienācis šajā nozarē, un tam piešķirtais finansējums ir diezgan liels.

Šie cipari droši vien izskatās daudz lielāki nekā tie, ar kuriem jūs esat pieraduši darboties. Vārdu sakot, ja Kultūras ministrijas rīcībā 2015. gadā būtu 271 miljons eiro, kas saskaņā ar "Eirostat" 2015. gadā piešķirts "kultūras pakalpojumiem", tas būtu fantastiski. Taču ir vairāki "bet". Vispirms jānoskaidro, ko "COFOG" saprot ar "Kultūras pakalpojumiem" ("Cultural services"), un šī klasifikācija ir ļoti konkrēta. Tajā iekļauta visa veida kultūras pakalpojumu sniegšana, kultūras administrēšana, uzraudzība, dažādu kultūras ēku un būvju regulēšana – bibliotēku, muzeju, mākslas galeriju, teātru, izstāžu zāļu, pieminekļu, vēsturisku ēku un vietu, zooloģisko un botānisko dārzu, akvāriju –, kā arī jebkādu kultūras pasākumu veidošana, organizēšana, atbalsts tiem, tai skaitā koncerti, skatuves, filmas, mākslas šovi un tā tālāk. Šeit ietilpst arī granti, aizdevumi, subsīdijas, atbalsts individuālajiem māksliniekiem, rakstniekiem, dizaineriem, komponistiem un citiem, kas strādā mākslas sfērā vai organizē un mākslas pasākumus. Tas ietilpst šaurajā kultūras sfērā, neskaitot fizkultūru, sportu un tamlīdzīgas lietas. Vēlreiz precizējot, šīs funkcijas ietver arī nacionālos, reģionālos un vietējos svinību pasākumus, izņemot tos, kas saistīti ar tūristu piesaistīšanu, jo tie būtu klasificējami kā tūrisms. Šī klasifikācija arī izslēdz pasākumus, kas paredzēti kultūras prezentēšanai ārpus valsts robežām, jo pēc starptautiskās klasifikācijas tos neskaita kultūrā, bet gan pie ārējiem sakariem, kā arī kultūras materiālus, ko sagatavo pārraides vajadzībām. Ceru, ka šī atbilde daļēji paskaidro, kādēļ tas skaitlis ir tāds. Tāpēc tas, ko mēs redzam savā budžetā, varbūt nav gluži tas, ar ko operējat jūs. Taču tas vēl neatbild uz jūsu bažām, kādēļ šīs cipars ir tik liels. Kultūras ministrija nekādā veidā to ciparu neredz. Runājot par valsts budžeta izdevumu sadalījumu dažādām funkcijām, kultūra saņem 4,4% no kopējās budžeta summas. Taču tas nav tikai Kultūras ministrijas budžets, bet arī visi kultūras izdevumi, ko Latvijā realizē ar valsts pārvaldes starpniecību.

Zaiga Pūce: Precizēšu – arī pašvaldībām paredzētais budžets.

Jānis Platais: Ne tikai, bet arī. Salīdzinot ar Eiropas Savienību, Latvija ļoti spēcīgi atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa tādās sfērās kā sociālā aizsardzība, veselības aprūpe, un tobrīd, kad man žurnāliste prasīja, kur ņemt finansējumu veselības aprūpei, es atbildēju: jāskatās, kam mēs tērējam. Veselības nozare katru dienu saka: "Mēs neesam pietiekami finansēti!", tāpēc es atbildu, ka jāskatās, kurā nozarē ir vairāk nekā vidēji. Tās ir pamatā divas sfēras: izglītība, kā arī atpūta, kultūra un reliģija – sfēra, kurā ietilpst arī sporta pasākumi.

Solvita Krese: Vai tur iekļaujas arī infrastruktūra un būvniecība? Piemēram, jaunā bibliotēkas ēka un pārējās lielās ēkas?

Jānis Platais: Protams! Bet, ja Kultūras ministrija neteiktu, ka tās ēkas vajag, tā nebūtu. Jo vairāk betona, jo lielākas īres maksas, kas nospiež nozari. Diemžēl. Mēģināsim paskatīties skaitļos, jo, kā jau teicu, man nav stingra viedokļa! Ja tagad kāds uzdotu jautājumu, kuras nozares Latvijā ir prioritāras, būtu jāskatās statistika par izdevumu procentuālo apjomu pret iekšzemes kopproduktu.

Te redzams, kuras nozares saņem caurmērā vairāk nekā citas salīdzināmā situācijā. Mums tiešām liela prioritāte ir izglītība – izdevumi tajā ir lieli. Sabiedrība bieži vien pukojas, ka kvalitāte nav pietiekami laba, tomēr izdevumu apjoms pret iekšzemes kopproduktu ir ļoti liels. Vai starp šīm nozarēm jūs redzat kādu, kuras budžetu nepārprotami vajadzētu mazināt un no tā vairāk piešķirt kultūrai? (Gara klusuma pauze.) Labi, tas ir grūti atbildams jautājums, un varbūt lai tas paliek diskusijai. Runājot par procentuālo daļu no kopējiem tēriņiem, Latvijā atpūtai, kultūrai un reliģijai 2015. gadā tie bija 4,4%, savukārt Eiropas Savienībā – 2,2%. Man nav viedokļa par to, vai tas ir daudz vai maz: tāda bija situācija 2015. gadā.

Tālāk var redzēt skaitļus par izdevumu sadalījumu pa funkcijām un valdības sektoriem – vispārējo valdību, centrālo valdību un vietējo valdību jeb pašvaldībām.

Uz centrālo valdību attiecas ne tikai budžets – diemžēl izdevumus veido pozīcijas, kas jums var šķist nedaudz neparastas, tomēr metodoloģija nosaka: ja naudu skar valsts rokas, tā parādās šeit. Piemēram, mūsu teātri darbojas kā atvasinātas publiskās personas, sakarā ar to viņi tiek pieskaitīti kopējam vispārējās valdības sektoram. Tādējādi tur iekļaujas ne tikai dotācijas, bet arī ieņēmumi no biļešu tirdzniecības. Savukārt, ja tas būs pilnīgi privāts pasākums, kur valdība savu pirkstu nepiedur klāt, tas neparādītos vispārējās valdības ieņēmumos un izdevumos. Pēc tabulas redzams, ka 2015. gadā centrālā valdība kultūras pakalpojumiem tērējusi 118,5 miljonus eiro, savukārt pašvaldības tērējušas 155,9 miljonus eiro. Ieraugot šos skaitļus, pirmajā brīdī mani pārņēma šoks – kā tad pašvaldības bijušas tik devīgas? Taču šajā summā iekļaujas arī deju kolektīvi, kori un citi amatierkolektīvi – objektīvi vajadzīgas lietas. Varbūt citur Eiropā šīs lietas cilvēki apmaksā no savas kabatas, taču pie mums tā ir pašvaldības funkcija. Tādēļ šis cipars izskatās tik liels. Vai tam tā ir jābūt vai ne? Es nezinu. Sportā neizskatās tik daudz, jo tur ietek vairāk Eiropas fondu līdzekļu, taču arī tas ietekmē šo nozari – "Atpūta, kultūra, reliģija".

Tālāk seko statistika, kas, iespējams, visus interesē visvairāk: kā šī nozare sadalās pa izdevumu kategorijām.

Darba algas veido lielāko daļa no kultūras izdevumiem – 103,6 miljoni. Pamatkapitāla veidošana – tas ir betons, būvniecība. Piemēram, ja tie ir Valsts nekustamie īpašumi un tie remontē "Tabakas fabriku" un iekārto teātri, šie izdevumi tiks pieskaitīti pie kultūras, pat ja Kultūras ministrijai nav nekādas kontroles par šo naudas summu. Tomēr Valsts nekustamie īpašumi atrodas valsts sektorā, un, ja šāds pasūtījums tiek veikts un attiecīgajai būvei ir zināma funkcija, šī summa nonāk kultūras finansējuma apjomā. Vairāk par sadaļām – pamatkapitāla veidošana pārsvarā nozīmē būvniecību. Iekārtu un tehnikas iegāde veido ļoti mazu daļu no šiem izdevumiem. Savukārt transfēri nozīmē, ka jūs maksājat kādam naudu, nesaņemot neko konkrētu pretī. Ja jūs pasūtāt kādam māksliniekam kaut ko sagatavot vai izgatavot un jūs nopērkat rezultātu, tas iekļaujas sadaļā "Preču un pakalpojumu patēriņš", bet pie sadaļas "Transfēri" izdevumi tiek pieskaitīti, ja jūs piešķirat grantus, stipendijas. Jūs nesaņemat pretī neko taustāmu, bet sniedzat atbalstu. Mani visā šajā aprēķinā mulsina "Citi izdevumi". Tā ir daļa, ko es nespēju atdalīt no pārējā, jo šie rādītāji nāca ārā no tāda tipa tabulas, ar kuru es neesmu daudz strādājis, bet varbūt man izdosies satikt kādu speciālistu un kādu dienu uzzināt par to vairāk.

Zaiga Pūce: Paldies! Tālāk diskusiju varētu turpināt Sandis Voldiņš.

Sandis Voldiņš: Man arī būs neliela prezentācija ar nosaukumu "Nepārfinansētā kultūra". Tas ir pilnīgi citādāk nekā Platā kungam, taču izejas punkti mums ir vienādi. Šajā stāstā interesanti ir nevis tas, cik kultūrai ir vai nav naudas, bet gan tā lieta, ar ko Platā kungs sāka, proti – kā izplatās un nostiprinās noteikta veida vēstījums. Tai skaitā vēstījums par to, ka kultūra ir pārfinansēta, kas ir izskanējis gana plaši un tiek mums atgādināts arī tad, kad ejam uz Saeimu vai Finanšu ministriju stāstīt par budžetu. Es nevarēju izdomāt, kā sākt prezentāciju, tāpēc ievietoju karikatūru, kas bija nodrukāta 8. decembra "Dienā" ar parakstu: "Bieži ministrijas apzināti prasa naudu mērķiem, par atbalstu kuriem nav šaubu, bet vēlāk nemanāmi to pārdala citām vajadzībām, intervijā "Latvijas Televīzijai" paudusi valsts kontroliere Elita Krūmiņa."

Karikatūrā acīmredzot esmu attēlots es, kurš prasa naudu bērniem, mākslai, kultūrai, taču patiesībā sapņoju par braukšanu prom. Es noklausījos šo Elitas Krūmiņas interviju. Viņa tajā min divas sliktās nozares, kas tā dara – veselība un izglītība –, bet karikatūrā atspoguļojas mīts par kultūru kā nevajadzīgu izklaides funkciju. Mēs arī balstāmies uz 2015. gada datiem, tomēr mani secinājumi nedaudz atšķiras no Platā kunga domām. Man ir līdzīgs skatījums uz publisko finansējumu valsts funkciju griezumā – mani dati ir identiski –, taču es problēmu redzu tajā, ka Latvija ir uzskatāma par vienu no tām valstīm, kur publiskajam sektoram ir salīdzinoši mazi ieņēmumi. Ja jūs salīdzinātu publiskā finansējuma izlietojumu Latvijā un Eiropas Savienībā vidēji, domājot par to, kāpēc kāda nozare ir nenofinansēta, un saskaitītu abu stabiņu kopsummas, jūs redzētu, ka tās atšķiras, proti, zilajos stabiņos ir par 10% vairāk. Ja Latvijā mēs pārdalām 37% no visa IKP, tad Eiropas Savienībā pārdala 47,4%. Mēs salīdzinām sevi ar Eiropas vidējo, taču tajā pašā laikā neiekasējam Eiropas vidējo. Atbilde drīzāk rodama, nevis pārskatot kādas nozares, piemēram, kultūras, finansējumu, bet gan meklējot veidu, kā palielināt valsts ieņēmumus, lai varētu kaut vai tai pašai veselībai nodrošināt vairāk finansējuma. Ja starpība starp mums un ES ir 10%, pielieciet tos klāt veselībai, un jūs tūlīt būsiet virs vidējā.

Mēs februārī saņēmām pirmos datus par kultūras budžetu – un jau uzreiz redzējām: kaut kas nav kārtībā. Tāpēc sākām strādāt ar Centrālo statistikas pārvaldi. Tas bija elles darbs. Mēs mēģinājām atšifrēt šos 118,5 miljonus eiro, kas uzrādās pie centrālās valdības izdevumiem.

Atklājās kļūda – statistikas pārvaldes darbinieks bija nepareizi pieskaitījis 35 miljonus. Šobrīd šī kļūda jau ir izlabota. Tad mēs palūdzām visas garās ekseļa tabulas ar centrālās valdības izdevumiem un gājām tiem cauri, mēģinot saprast, kur tā ir mūsu nauda un kur citu ministriju nauda, piemēram, Veselība ministrijas, kas par 175 000 eiro finansē Stradiņa muzeju. Arī tas tiek pieskaitīts pie kultūras izdevumiem. Dažas lietas, ko mēs atradām un kas jāskatās: pirmkārt, centrālās valdības budžets jeb 89,2 miljoni eiro. Tad ir pārklasificētie uzņēmumi, kurus esmu te uzskaitījis, arī teātri, koncertorganizācijas un tā tālāk, kuru budžets veido 33 miljonus eiro, ko gan daļēji konsolidē, respektīvi, var noņemt nost 10 miljonus eiro. Tad ir PVN maksājumi, Nacionālās bibliotēkas izdevumi, kas gāja caur Kultūras ministrijas budžetu 2015. gadā. Tie gan nebija īpaši lieli – 2,7 miljoni eiro. Tad ir pēdējā ailīte, par kuru es pēc labākās gribas nespēju saprast, kā to rēķina. Es saprotu, ka lielākais iespaids, skatoties no mūsu izejas datiem, varētu būt ES fondu līdzekļi. Skaitlis, kurš mums aptuveni sakrita ar Statistikas pārvaldi un kura veidošanos mēs sapratām, bija šie 89 miljoni eiro. Tas, ko mēs pirmajā tuvinājumā galīgi nevarējām saprast, bija pārklasificētie uzņēmumi. Tālāk ir izvilkums no tabulas par to, kādā veidā šie 33,8 miljoni eiro veidojas.

Mēs pamanījām, ka, pirmkārt, kā jau Platā kungs minēja, pie budžeta tiek pieskaitīti arī biļešu ieņēmumi, kas ir 11 miljoni eiro. Otra problēma, ko Statistikas pārvalde lūdz labot un kas bija pilnīgi atkarīga no tā, vai mums iesniedz vai neiesniedz vienu pārskatu, ir – daļa no šī finansējuma dublējas. Piemēram, teātri saņem dotāciju, un, tā kā Statistikas pārvalde skatās, kādi ir uzņēmumu funkciju izdevumi no kopējā apgrozījuma, tai skaitā dotācija, tad dotācija nostaigā divas reizes – parādās gan pie budžeta, gan ailītē "Pārklasificētie uzņēmumi uz valdības sektoru". Mēs runājām ar CSP, kādā veidā to darīsim turpmāk. Skaidrs, kļūda ir konstatēta. Pagājušā gada datus vairs nelabos, bet tagad mēs reizi gadā viņiem sūtām precīzi nodalītu dotācijas saņemšanas veidu. Šī daļa, kas statistiski dublējas, ir 9,6 miljoni eiro.

Esmu iekļāvis vienu slaidu par Latvijas Nacionālo teātri 2015. gadā, lai saprastu, kāds ir tā finansējuma modelis.

Te var redzēt, ka valsts dod mazāk nekā pusi jeb 2 miljonus eiro. Biļetēs ir 1,8 miljoni eiro, savukārt citi ieņēmumi ir apmēram pusmiljons eiro. Vēl, runājot par Nacionālo teātri un to, kā kultūra šobrīd darbojas, – ja paņem tos valsts 2 miljonus eiro un paskatās, ko teātris atmaksā nodokļos un sociālās apdrošināšanas iemaksās, tie ir 1,2 miljoni eiro. Respektīvi, pusi no tā, ko viņi saņem dotācijās, viņi atdod atpakaļ, pa vidu pamanoties nodarbināt cilvēkus, maksāt viņiem algas, radīt kvalitatīvu kultūras pakalpojumu un tā tālāk. Runājot par tām lietām, kas 2018. gadā jāturpina darīt, lai statistika būtu precīzāka, – pirmkārt, konsolidācijai tiešām jānodala budžeta dotācija, lai tā nenostaigā divreiz. Otra lieta, pie kā mēs sāksim strādāt un kas šobrīd ir diezgan grūti izdarāms, ir pašvaldību izdevumu grozs. Jāatzīst, mums arī bija pārsteigums par tiem 155 miljoniem eiro. Mēs vēl neesam izgājuši cauri visām 119 pašvaldībām, kas sniedz šos datus. Pirmajā tuvinājumā es apskatījos Rīgu, un man nesakrita dati par aptuveni 5 miljoniem eiro. Turklāt tajos izdevumos par pašvaldībām tiek ielikts tiešām viss kaut kas, piemēram, pilsētas Ziemassvētku rotājumi, kas arī izmaksā kādus 300 400 tūkstošus eiro. Jautājums, cik atbilstoši tos būtu saukt par kultūras izdevumiem.

Noslēdzot prezentāciju, daži svarīgi secinājumi. Statistikas dati, protams, jālieto kritiski: jāsaprot, kas aiz tiem slēpjas. Kultūras ministrijai arī jāturpina darbs pie datu pilnveides. Ja mēs reāli paskatāmies, cik mums bija 2015. gadā tieši saturam un procesam, sanāk 88 miljoni eiro, kas vairāk vai mazāk atbilst tiem 89 miljoniem eiro, bet bez kapitālsabiedrību daļas. Kad notiek diskusija par pārfinansēto kultūru un man lūdz nozari aizstāvēt, gluži loģiski rodas jautājums – attiecībā pret ko šī kultūra ir pārfinansēta? Vai mēs mērām pret citām nozarēm? Vai pret atdevi, efektivitāti? Ja runā par efektivitāti, man dažreiz, godīgi sakot, apnīk taisnoties par to, vai kultūra darbojas labi. Visi rādītāji aug, un, ja kāda nozare netiek līdzi, es atvainojos, problēma ir tur. Nacionālās attīstības plāna (NAP2020) starpziņojumā atzīts: kultūra attīstās sekmīgi, tai skaitā, runājot par investīciju piesaisti, fondu līdzekļiem. Dabas un kultūras kapitāla apsaimniekošana ir starp progresējošākajiem un straujākajiem NAP rīcības virzieniem. Tas pats ir ar kultūras kapitāla ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kas uzskatāms par visveiksmīgāk īstenoto NAP rīcības virzienu. Ja mēra efektivitāti pret aktivitāti, 2013. gada "Eirobarometra" dati liecina, ka principā visos aspektos, izņemot kino skatīšanās paradumus, Latvijas patēriņš ir bijis virs Eiropas Savienības vidējā.

Es paņēmu arī pēdējos pētījumus, kas mums ir bijuši no dažādiem sektoriem. Viens no tiem ir apmeklējumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem dažādos segmentos, jo absolūtais apmeklējumu skaits, manuprāt, nebūtu gluži korekts salīdzinājums, tāpēc ka iedzīvotāji skaits krītas. Tomēr mēs varam redzēt: 2014. un 2015. gadā šis apmeklējumu skaits visu laiku pieaug.

Interesanta ir 101. diagramma, proti, par lasītāju skaitu bibliotēkās, kas ir tipisks vietējo iedzīvotāju patēriņa objekts. Te var redzēt: neskatoties uz to, ka bibliotēku skaits valstī samazinās un arī lasīšanas paradumi statistiski samazinās, lasītāju skaits bibliotēkās tomēr pieaug. Tas, protams, ir skaidrojams arī ar jauna veida pakalpojumiem, ko bibliotēkas ievieš. Viens no argumentiem ir bijis, ka rādītāji aug, jo viss ir par brīvu. Tā tas gluži nav. Ja apskatās, par ko un vai cilvēki ir gatavi maksāt, lai dotos uz kādu kultūras pasākumu, arī var redzēt, ka no 2013. gada divu gadu laikā pārdoto biļešu skaits pieaudzis par 12%, vienlaikus būtiski palielinoties (par 22%) biļešu cenai.

Tas, kas ir interesanti no ārējā viedokļa: cik mēs vispār spējam aiztirgot uz ārzemēm. Viens ir iekšējais patēriņš, otrs – ārējais. Un kultūras produktu eksporta rādītāji ir labi.

Pirmais grafiks ir pieauguma procents no 2008. līdz 2014. gadam. Var redzēt, ka Latvija ir starp līderiem tādā ziņā, ka visstraujāk pieaudzis eksportēto preču un pakalpojumu klāsts. Savukārt, ja skatās, kādu daļu kultūras eksports veido no kopējā eksporta Eiropas valstīs, mēs esam otrajā vietā aiz Lielbritānijas. Ja noslēdz tēmu par efektivitāti pret valsts ieguldījumu, tur nav ko kautrēties – mēs tiešām esam efektīvi.

Zaiga Pūce: Mans pirmais jautājums būtu Platā kungam: Sandis minēja nesalīdzināmos datus, kurus jūs izmantojāt, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Kā jūs to komentētu?

Jānis Platais: Skaidrs, ka nozarei ir jāvērtē tā statistiskā informācija, kas uz to attiecas. Diemžēl visi analītiķi lieto tieši tos datus, ko publicē statistikas iestādes. Protams, kļūdas var būt abos virzienos. Teiksim, tāda nozare kā reliģija. Man ārkārtīgi dīvaini šķita, ka šī COFOG metodoloģija paredz: pie reliģijas izdevumiem pieskaita arī sabiedriskos izdevumus, kuros ietver, piemēram, valsts atbalstu politiskajām partijām. Un tas cipars neparādās tur, acīmredzot tas ir pavisam kaut kur citur. Tādēļ es domāju, ka statistikas iestādes ne vienmēr ideāli pareizi pielieto šos datus, un šī salīdzināmība var rasties zināmā mērā nepareiza. Tomēr, manuprāt, Latvijā krietni biežāk nekā citur valsts un pašvaldības iesaistās kultūras pakalpojumu organizēšanā un finansēšanā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums šie izdevumi ir lieli. Citās valstīs zoodārzus un muzejus uzturēs dažādas privātas firmas. Pie mums, tikko tie nonāk valsts iestāžu pārziņā, neatkarīgi no tā, vai tas ir Lauksaimniecības muzejs vai Kara muzejs, tie momentāni atspoguļojas šīs nozares klasifikācijā. Tur Kultūras ministrija nevar neko daudz izdarīt, izņemot to, ka tiek pieņemti lēmumi valdībā, kuri maina izdevumus šīm vajadzībām.

Zaiga Pūce: Solvita, kā tev šķiet – vai valstī izglītība un kultūra ir starp prioritārajām nozarēm finansējuma piešķiršanas ziņā?

Solvita Krese: Es gribētu drusku atgriezties pie tabulas, kur bija atspoguļots publiskais finansējums valsts funkciju griezumā un kur Latvijā atpūtai, kultūrai un reliģijai tiek piešķirts 1,6%, kamēr vidēji Eiropā 1%. Vai ir tāda statistika, kas tomēr sadala teritoriju Rietumeiropā un Austrumeiropā jeb, precīzāk, postpadomju teritorijā un pārējā Eiropā? Manuprāt, ir svarīgi skatīties, kur ir tas punkts, no kā mums vispār sākt. Rietumeiropas teritorijā notiek nepārtrauktā, likumsakarīgā kultūras attīstība – tiek celtas koncertzāles, muzeji. Taču šeit 50 gadus ir bijis pārrāvums. Sākot ar 90. gadiem, pie mums tiek risinātas dažādas pamatvajadzības, bet iekritiens Latvijā un citās postpadomju valstīs ir milzīgs. Manuprāt, ir svarīgi gan uzcelt bibliotēku, gan atjaunot muzeju, gan veidot dažādas citas infrastruktūras būves, kas mums nav bijušas. Igaunijā un Lietuvā, manuprāt, situācija ir līdzīga – tur tiek gan uzcelts "KUMU", kas ir viens no vadošajiem reģiona muzejiem, gan atjaunota Nacionālā galerija. Vienkārši tas viss ir sakrājies. Mums jāsaprot, ka startējam pilnīgi no citas situācijas. Jautājums – vai ir kāda statistika, kas mazliet iezīmē šīs teritoriālās atšķirības?

Jānis Platais: Ja skatāmies konkrēti skaitļos, tas laikam bija 2014. gads, kad Latvijā, salīdzinot ar visām pārējām Eiropas Savienības valstīm, bija lielākais šīs nozares izdevumu apmērs pret iekšzemes kopproduktu. 2013. gadā līderos izvirzījās Igaunija – viņiem bija nevis 1,6%, bet gan 2%. Lietuvai tai pašā laikā bija 0,9%. Kā Igaunija panāk stipri mazāku skaitli nekā Latvija, es nezinu – jāskatās pa soļiem. Es domāju, šeit liela nozīme būs Eiropas fondu pieejamībai, un mēs cenšamies realizēt vienlaikus dažādus pasākumus. Šajā ziņā es piekrītu: varbūt situācija ir tāda, ka pašreiz notiek vairāk dažādu pasākumu.

Zaiga Pūce: Bet, pieņemot, ka Eiropas fondu finansējums parādās statistikā, vai ir iespējams izanalizēt smalkāk? Ja mēs skatāmies uz vienu konkrētu ciparu, kā, piemēram, 1% vai 1,6%, skaidrs. Tas pats ar izglītību – visi zina, ka Latvijā izglītība ir pārfinansēta tieši pamata un vidējās izglītības līmenī lauku mazajās skolās, tajā pašā laikā augstākā izglītība ir par 20% mazāk finansēta nekā vidēji Eiropā. Jautājums – vai jūs esat skatījušies arī kultūru mazliet smalkākā griezumā?

Jānis Platais: Man ir ļoti jāatvainojas – mēs nevienu nozari neesam tā ļoti rūpīgi grauzuši. Mēs esam nedaudz vairāk skatījušies veselības nozari. Tobrīd, kad mēs veselības nozarē iegājām iekšā, sapratām: neesam speciālisti. Ka mēs neesam tie, kuriem jāpieņem lēmums, vai veselības nozarei vajag vai nevajag vairāk finansējuma. Mums diskusija par šīm lietām bija pavisam cita. Tas pats ir arī ar kultūru. Ja mēs skatāmies uz šiem skaitļiem un rādītājiem, mēs redzam, kas ir valsts prioritātes. Pievienojoties šai diskusijai, gribētos arī teikt: tas, ka kultūra ir pārfinansēta un Jānis Platais to pateicis, uzkurina visu šo lietu. Es burtiski tādus vārdus neteicu, bet žurnāliste pacentās tādu secinājumu izteikt, un pašreiz jums tas rada ļoti lielas problēmas.

Zaiga Pūce: Sandi, vai tas ir uzdevums Centrālajai statistikas pārvaldei, Kultūras ministrijai un Fiskālās disciplīnas uzraudzības padomei? Vai ir vēl kāda cita institūcija, kas ir atbildīga par datu analīzi un interpretāciju?

Sandis Voldiņš: Šāda tipa kļūdas droši vien var atklāt tikai pati Kultūras ministrija kā pārraugošā institūcija, kam ir izejas dati un kas var ar tiem tālāk strādāt. Tas, kas man šajā diskusijā šķiet ļoti interesanti, – Fiskālās disciplīnas padome nevar īsti pateikt, kas ir ar veselības nozari, un tajā pašā laikā ir skaidrs, ka tajā statistikā ir kļūda, rodas jautājums: kas ir tā argumentācijas un skaitļu paaudze, uz kuras balstoties politiķiem jāpieņem lēmumi? Par veselības finansējumu arī ir bijuši dati no Latvijas Bankas. Atceros datus par 2015. gadu, kas stipri atšķīrās, un tur cita starpā bija rēķināts arī tas, cik veselības nozare saņem papildus – valsts galvojumus slimnīcām, fondu atbalstu, privātos līdzmaksājumus utt. Tie cipari arī bija pilnīgi atšķirīgi no oficiālās statistikas datiem. Vispār mani ļoti fascinē makroekonomistu darbs. Iedomājieties, ka jums būtu jāsastāda visiem šeit sēdošajiem pilns nākamā gada budžets, domājot par to, kādi būs viņu ieņēmumi, precīzi jāprognozē, kurš no viņiem iespējams, zaudēs darbu, kurš aizies uz bezdarbniekiem un tā tālāk. Tad no tā kopuma veidojas viss nākamais gads un tas, cik mums vispār būs naudas tērēšanai. Es sekoju līdzi makroekonomiskajām prognozēm, un tās mani tiešām fascinē – īsts Delfu Pītijas darbs to visu prognozēt. Interesanti, ka burtiski pirms divām dienām Latvijas Banka atkal mainīja šīgada iekšzemes kopprodukta prognozi. To viņi 2017. gadā darījuši jau četras reizes. Ja martā izaugsmi vēl plānoja 3% apmērā, tad nu jau ir 4,7%. Tas ietekmē valsts budžetu tādā ziņā, ka ieņēmumi ir lielāki un valsts būtu varējusi atļauties tērēt vairāk. Šis ir stāsts ne tikai par kultūru, bet patiesībā par jebkuru nozari – lēmumu balsta uz kaut kādu COFOG izvilktu funkciju, nemēģinot tomēr kritiski iedziļināties nozarēs un vismaz lielās līnijās saprast, kā tas procenta cipariņš veidojas un vai tas tiešām atbilst patiesībai, un tad uz šādas analīzes bāzes tiek balstīta nākotnes politiku un pieņemts lēmums – finansēt vai nefinansēt.

Zaiga Pūce: Man ir papildu jautājums Vērpes kungam. No Platā kunga un Voldiņa kunga izskanēja viedoklis par to, ka daļa no finansējuma, pirmkārt, parādās dubultā, otrkārt, aiziet nodokļos. Sanāk, ka valsts ar vienu roku dod, ar otru ņem. Vai Kultūrkapitāla fonds ir analizējis piešķirto finansējumu, kas nonāk līdz kultūras radītājiem? Cik procentuāli tiek samaksāts atpakaļ nodokļos?

Edgars Vērpe: Kultūrkapitāla fondam, paldies dievam, viena liela daļa maksājumu ir tā sauktie transfēri, kur nodokļos nekas netiek samaksāts. Mūsu pētījumi rāda, ka kultūra ir nefinansēta vai slikti finansēta nozare, jo pieprasījums ir piecreiz lielāks nekā iespēja to apmierināt. Mēs esam pasūtījuši daudzus pētījumus par šo atgriezenisko saiti jeb to, cik daudz un kādā veidā valsts iegulda naudu kultūrā. Es kādreiz ar Raiti Karnīti strīdējos. Viņš teica, ka kultūra ir dotējama, tērējoša nozare. Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka tā nav, bet to pierādīt var tikai ar pētījumiem. Tāds labs piemērs ir Cēsu Mākslas festivāls, kuru mēs vairākus gadus ar Jura Žagara palīdzību pētījām. Skatījāmies, cik liela ir valsts un Kultūrkapitāla fonda dotācija, cik viņi saņem no pašvaldības, cik – no dažāda veida sponsoriem un cik – no biļetēm. Viņi ļoti smalki saskaitīja, kā veidojās festivāla budžets, un tad izrādījās, ka tas, ko iegulda valsts, uzreiz atnāk atpakaļ ar PVN, bet viss pārējais patiesībā iet pa virsu. Vietējais darbaspēks, kas tiek iesaistīts, tādai mazai pilsētai kā Cēsis dod milzu uzrāvienu, un šie ienākumi neparādās kultūras nozarē, bet gan pavisam citās nozarēs – transportā, tūrismā, viesnīcās. Tas visiem ir zināms, tāpēc runāšana par to, ka kultūra ir tērējoša, nav pareiza – kultūra pelna valstij. Turklāt valsts vispār pastāv tikai tāpēc, ka ir šī kultūra. Valsts neeksistē medicīnas vai sociālo lietu dēļ – tās var mierīgi dabūt arī Anglijā. Šeit ir valoda un kultūra, kam, manuprāt, ir jābūt prioritātei. Es domāju, ka normāli būtu kultūrai tērēt 2% jeb tikpat, cik militārajai aizsardzībai. Īstenībā Latvijā ir viena liela problēma – atšķirībā no igauņiem, mēs neesam sapratuši, kur dzīvojam. Vācija mierīgi var kultūrā investēt mazāk, tāpēc ka viņu kultūra ir veca – vācieši zina, kāpēc tā ir un kā darbojas. Tur ir normāls, stabils mehānisms. Savukārt mēs šeit dzīvojam blakus Krievijai, kas to vien gaida, lai mums paslīd kāja gan kultūrā, gan citur. Mums kultūra ir tāds pats, ja ne labāks, ierocis kā militāristiem tanki. Ja mums būtu tie 2%, mēs daudzas lietas izdarītu drošāk, perfektāk nekā militāristi. Tā tas ir. Tie rēķini man vispār liekas diezgan absurdi. Tāpēc es jums prasīju – kur tie militāristi dabū savu procentu? Tāpēc mēs ejam uz valdību un sakām: "Atdodiet mums tos procentus, kas Kultūrkapitāla fondam bija iedalīti 2004. gadā, un tālāk mums neko nevajag." Viņi jau sen ir pierādījuši, ka šie procenti darbojas pozitīvā nozīmē – mēs paņemam naudu no sliktajiem nodokļiem un lietojam labajiem darbiem. Tas līdzsvarojas. Igauņi to ir sapratuši un vienmēr pie tā turējušies. Mēs to nekad neesam sapratuši, un tā ir tā mūsu atšķirība. Tad mums valdībā paprasa: "Kur mēs dabūsim to vienu procentu, ko jums vajag klāt?" Tāpēc es jums jautāju, kur militāristiem dabūja to vienu procentu. Jo tas ir daudz – viens procents ir milzīgs cipars.

Zaiga Pūce: Runājot par valsts pastāvēšanu un kultūru, Solvita, jautājums tev. Kā tu saredzi laikmetīgās kultūras nozīmi tālākā valsts attīstībā? Un kā ar finansējumu – vai tas ir pietiekams un vai palīdz laikmetīgajai kultūrai attīstīties?

Solvita Krese: Vispirms es gribētu piebilst tam, ko Edgars jau ļoti labi pateica. Manuprāt, Latvijā pilnīgi pašsaprotami un obligāti kultūrai būtu jābūt valsts prioritātei, jo tā ir gan nacionālās identitātes pamats, gan vienīgā telpa, kur uzturēt dzīvu valodu, gan tas, kas notur cilvēkus šeit un neļauj viņiem aizbraukt, piemēram, uz Īriju. Laikmetīgā kultūra daudz kur iekrīt transfēra zonā, kas nodrošina pašu procesu. Procesu, kam varbūt uzreiz nav tverama rezultāta un kas nav produkts, ko var pārdot vai ielikt muzejā. Taču šis process cilvēkiem rada iespēju paplašināt pieredzi un veidot domāšanas telpu. Respektīvi, veicināt kritisko domāšanu. Mēs šobrīd pasaulē redzam dažādas tendences. Piemēram, kā, jūsuprāt, varēja gadīties, ka Tramps kļūst par Savienoto Valstu prezidentu? Tas noteikti ir saistāms ar cilvēku izglītības līmeni, kritiskās domāšanas spēju un analīzes spēju. Dabiski, ka es visu tagad novienkāršoju un patiesībā tas ir daudz, daudz dziļāks un nopietnāks sarunu temats, bet tieši šī laikmetīgā kultūra savā ziņā ir šis veicinošais, stimulējošais elements, kas ļauj cilvēkam kaut kā paskatīties uz lietām objektīvāk, kritiskāk, neordinārāk un neļauj izaudzināt sabiedrību, kas akli seko klišejiskiem, ideoloģiskiem saukļiem.

Edgars Vērpe: Īstenībā to var ļoti īsi pateikt – māksla kā tāda rosina cilvēku domāt. Tas, kurš ar mākslu nodarbojas un mēģina to saprast, mēģina domāt.

Zaiga Pūce: Man ir jautājums par tirgus ekonomiku. Varbūt Latvijā kultūra no valsts un pašvaldību budžeta tiek finansēta biežāk, nekā tas ir ierasts Rietumeiropā. Vai tam nevarētu būt sakars ar nācijas un valodas izmēru? Iespējams, mazākai nācijai, lai nodrošinātu kultūras procesus, ir jāiegulda lielāks finansējums? Iespējams, tajā pašā Vācijā ar 80 miljoniem iedzīvotāju kultūra ir vairāk spējīga izdzīvot tirgus ekonomikā, nekā tas ir Latvijā.

Jānis Platais: Ļoti labs viedoklis. Es gribētu vēlreiz atgriezties pie tēmas, kas jau tika aktualizēta. Vairāk kā to torti tāpat sadalīt nevar – ārpus tās nekā nav, tomēr ir vairākas darbības, kas šo torti var padarīt lielāku. Viena no tām, piemēram, ir "sliktie nodokļi". Bet, ja kultūras nozares pārstāvjiem būs attieksme, ka nodokļi ir slikti un tos maksāt ir slikti, valsts rīcībā to resursu nebūs un torte sarausies šausmīgi maziņa.

Zaiga Pūce: Manuprāt, neviens neapgalvo, ka nodokļus maksāt ir slikti.

Jānis Platais: Ir jāatrod zelta vidusceļš – kultūra solidarizējas ar pārējām nozarēm un lieto līdzīgus nodokļu mehānismus. Es saprotu, ka tas ir ļoti sāpīgi…

Edgars Vērpe: Nē, nē, es ar sliktajiem nodokļiem domāju alkohola un tabakas akcīzes nodokļus, kurus novirza kultūrai, lai kompensētu tabakas un alkohola nodarīto ļaunumu.

Jānis Platais: Jā, sapratu, bet ir jāņem vērā vēl viena lieta – mēs kā jauna valsts, kas nāk ar smagu komunisma mantojumu, nespējam pāriet uz tādu režīmu, ka valsts rīcībā varētu koncentrēt lielāku daudzumu naudas līdzekļu. Nodokļu slogs Latvijā ir ievērojami zemāks nekā vidēji Eiropā – tas ir viens no politiskajiem lēmumiem. Lielās sekas attiecībā pret visu pārējo Eiropu, protams, ir tādas, ka krietni mazāk attiecīgi tiek novirzīts sociālajai un veselības aprūpei. Šādos apstākļos mazāka resursu iespējamība ir arī kultūrai. Arī valdības cīņas par to, kuram tiks vairāk, ir daudz sāpīgākas, jo pārdalāmā summa ir ļoti maza. Efektīvai ekonomikas un valsts sektora attīstībai tomēr ir nepieciešama radošā iznīcināšana. Ir jābūt spējai un spēkam pielikt punktu tām lietām, kas ir mazāk prioritāras. Jāvar pateikt: "Mēs no tā atteiksimies, lai jaunais, svarīgais un prioritārais aug straujāk." Koptā meža jaunaudzē izgriež neperspektīvos kociņus, lai pārējie var augt lielāki. Kļūst ļoti grūti, ja cenšamies saturēt rokās pilnīgi visu. Mēs nepārtraukti runājam par nepieciešamību veikt strukturālās reformas visdažādākajās nozarēs – vispirms izglītībā, kas ir ļoti sāpīgi. Veselības aprūpe pretojas, bet pamazām dara. Man ir grūti pateikt par kultūras nozari. Vai ir tādas lietas, kas nav prioritāras? Jūs nespējat izvēlēties, no kurām lietām esat gatavi atteikties. Šādos apstākļos kļūst grūti kultūru salīdzināt ar pārējām nozarēm. Jūs gribat izvairīties no sāpīgajiem soļiem, kas jādara visiem pārējiem.

Sandis Voldiņš: Par divām lietām – vispirms par tirgus ekonomiku un pēc tam tiem sāpīgajiem soļiem. Platā kungs, jums 2016. gada jūnijā bija intervija, no kuras man aizķērās viens teikums: ka Kultūras ministrija diemžēl bija tā, kas krīzes laikā izvēlējās nesamazināt izdevumus, tāpēc tagad budžets ir nospriegots. Ja runā par izdevumu samazināšanu, kultūrai divu gadu laikā nogrieza 44%. Ja runā par iestādēm, 2008. gadā bija 59 iestādes. Kultūras nozare ir reformējusies kā neviena, jo šobrīd mēs esam pie 28 – respektīvi, samazinājums ir par kādiem 60%. Ceturtā daļa darbinieku tika atlaisti, un tiem, kuri palika, divu gadu laikā atalgojums kritās par 140 eiro mēnesī un palika pie 420 eiro. Es domāju, ka sāpīgo reformu pieredzi kultūra ir izjutusi. Edgar, cik Kultūrkapitāla fondam nogrieza? 75%?

Edgars Vērpe: Jā, 75%.

Sandis Voldiņš: Tāpēc jūsu tēze, ka mēs gribam kaut kādā veidā izvairīties un neesam to piedzīvojuši, nav korekta, jo neatbilst faktiem. Otrkārt, par tirgus ekonomiku. Es rādīju biļešu ieņēmumus. Piekrītu, ka var kritiski skatīties uz apmeklējumu skaita pieaugumu un tas rodas tāpēc, ka viss ir šausmīgi pārdotēts un visi iet visur par brīvu, zināmā mērā uzpūšot skaitļus. Tomēr skaitļi rāda, ka katru gadu aug gan mājsaimniecību patēriņš kultūrai, ko rēķina no vidējā groza, gan arī pārdoto biļešu apjoms, gan arī biļešu ieņēmumi, kas rāda, ka cilvēki ir gatavi par kultūru maksāt. Tas, vai šis patēriņš kādā brīdī sasniegs Eiropas vidējos rādītājus, droši vien ir vismaz kādu 3–4 gadu jautājums. Piemēram, tipiska struktūra Vācijas teātrī ir aptuveni tāda, ka valsts vai pašvaldību dotācijas (Vācijā kultūru pārsvarā finansē caur federālajām valstīm) veido 70% no budžeta, bet 30% jānopelna pašiem. Mums tā proporcija nu jau vairs nav apgriezta, kā tas bija kādu brīdi, bet šobrīd vidēji ir 50 pret 50 – aptuveni 60% jāpelna pašiem. Pie Vācijas proporcijas mēs vēl tik drīz nenonāksim. Kas, manuprāt, jau notiek un par ko savukārt Rubeņa kungs kaismīgi nāk virsū ministrijai, ir – lai radītu šo tirgus ekonomiku un ieņēmumus, pārslodze teātrī ir ārprātīga. Tās ir 515 izrādes gadā ar vidējo skatītāju vietu izpārdošanas rādītāju 95–97%. Tas ir apjoms tirgus ekonomikā, ar ko viņi jau šobrīd strādā. Manuprāt, tempu viņi nevar kāpināt. Drīzāk jautājums ir par pretējo – kā samazināt izrāžu skaitu, palielinot dotāciju? Citādi pats teātris un cilvēki tajā vienkārši izdeg – tas ir fakts. Kas būs tas statistiskais joks? Pat ja viņi sāks pelnīt vairāk, tāpat tas nopelnītais ieies pie valsts budžeta izdevumiem kultūrai un statistiski atkal palielinās valsts budžeta finansējumu. Otrs piemērs – mums tā ir ne tikai teātros, bet arī muzejos. Rundāles pils muzejs, manuprāt, ir tāds ekstrēmākais, bet arī labākais piemērs, lai runātu par ekonomiku. Muzejs ir arī lielākais darba devējs Rundāles novadā, un viņu gada budžets ir aptuveni 4 miljoni eiro. Valsts iedod 1,2–1,3 miljonus eiro, bet muzejs nopelna divas trešdaļas no sava budžeta un vēl pamanās nodarbināt pusi no pagasta. Tas, manuprāt, arī ir tas tirgus aspekts, ar ko kultūra šobrīd uz pilnu klapi nodarbojas. Protams, visi viņu ieņēmumi atkal tiek pieskaitīti pie valsts budžeta izdevumiem kultūrai. Varbūt pēc statistikas metodoloģijas tas ir pareizi, bet pēc principa tomēr nepareizi.

Zaiga Pūce: Man uzreiz rodas jautājums par valsts dotācijam un to nepieciešamību vai neesamību. Vai nav tā: ja mēs koncentrējamies tikai uz masu patēriņu, mazinās kultūras kvalitāte?

Solvita Krese: Es vispirms atbildēšu par tirgu. Mani priecē Sanda prognozes, bet tomēr ir nozares (kaut vai tā pati literatūra), kur, grozies, kā gribi, tu neko nevari izdarīt. Ar teātri varbūt nav tik traki. Vizuālajā mākslā – zonā, kuru es pārzinu, – tirgus situācijā var izdzīvot tie mākslinieki, kas strādā starptautiski. Ir daži, kas dzīvo tikai no tā, ko viņi glezno vai rada šeit, Latvijā, bet tas nav milzīgi liels procents, vai ne, Edgar?

Edgars Vērpe: Viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Solvita Krese: Jā, pārējie strādā starptautiskām galerijām jeb daudz lielākam tirgum. Tas, uz ko Zaiga vedināja domāt, – no vienas puses, uz kultūru ir jāskatās kā preci, izklaides produktu, kas nenoliedzami ir ļoti, ļoti vajadzīga lieta un gan uzlabo cilvēka dzīves kvalitāti, gan padara ikdienu vieglāk panesamu, bet, no otras puses, jāskatās arī uz to kultūras segmentu, kas ir svarīgs kā domāšanas forma, un tur, manuprāt, ir nepieciešama dotācija, jo to īsti nevar pārvērst precē. Nesakot neko sliktu par Nacionālā teātra repertuāru, tomēr lielu daļu no tā veidp tādas izklaides žanra izrādes. Tā, protams, ir ļoti laba lieta, bet bez nevalstiskajiem teātriem un eksperimentālām, inovatīvām formām, kas piespiež domāt, nekāda attīstība nav iespējama. Mēs ieciklējamies tikai uz šo produktus radošo, izklaidējošo kultūras zonu, savukart inovatīvajā un eksperimentālajā procesa zonā valsts atbalsts ir nenovērtējams, jo bez tā citu alternatīvu nav.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!