Latvijā tapusī jautājumu un atbilžu vietne "Ask.fm" vairākkārt pieminēta saistībā ar pusaudžu kibermocīšanu un tās lietotāju pašnāvībām. Pēc 14 gadus vecās Hannas Smitas nāves Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons "Ask.fm" pieskaitījis "zemiskajām vietnēm", kurās mocītāji var uzbrukt upuriem. Savukārt Hannas tēvs Deivids Smits uzskata, ka portāla uzturētāji ir jātiesā par slepkavību.[1]
Citi savukārt apgalvo, ka neviens lietotājus ar varu uz "Ask.fm" nav dzinis. Tepat Latvijā pirms dažām dienām kāds bļāvējs publiski pateica, ka dažas pašnāvības uz 70 miljoniem portāla lietotāju patiesībā esot maz. Ko no šādām tīmekļa vietnēm var un ko nevar sagaidīt, ja tajās notiek sociāli nevēlamas parādības?
I
Pagājušā gadsimta 50. gados ASV pilsētā Sentluisā tika uzbūvēts jauns dzīvojamo ēku komplekss Pruita-Igo (Pruitt-Igoe). Modernisma stilā ieturētajam projektam ar 33 vienpadsmitstāvīgām ēkām bija jāatdzīvina nabadzīgais pilsētas rajons. Ēkās tika iestrādāti arī dažādi elementi, kam vajadzēja uzlabot sociālo klimatu. Piemēram, lifts apstājās tikai katrā trešajā stāvā. Saskaņā ar ieceri, kaimiņiem biežāk satiekoties stiklotajās plašajās ejās un kāpņutelpās, veidosies vairāk savstarpēju kontaktu.
Taču dzīvokļi jaunceltnēs iemītniekiem nebija pievilcīgi, un jau dažus gadus pēc projekta pabeigšanas iemītnieki šo rajonu sāka pamest. Projekta finansiālo ierobežojumu dēļ bija cietusi būvdarbu kvalitāte un tika ietaupīts uz teritorijas labiekārtošanas darbiem. Rasu integrācijas centieni bija nesekmīgi, un šis veidojās kā lielākoties nabadzīgu melnādaino rajons. Ēkas tika nolaistas, daudzi dzīvokļi izdemolēti, kriminogēnā situācija pasliktinājās. Arī labi iecerētā lifta sistēma tikai palielināja dzīves apstākļu bīstamību: gaiteņos un kāpņutelpās iemītnieki nevis satikās ar kaimiņiem, bet gan riskēja tikt aplaupīti, jo šīs koplietošanas telpas izrādījās pievilcīga teritorija vietējām bandām. Saprotot, ka Pruitai-Igo nav perspektīvas, varasiestādes 70. gados nolēma ēkas sagraut.
Šis lielais dzīvojamo ēku projekts ir viens no pazīstamākajiem pilsētplānošanas neveiksmju piemēriem. Populārs ir viedoklis, kas skaidrojumu meklē māju arhitektūrā: saskaņā ar to projekta iznākums parāda, cik ļoti vide ietekmē cilvēku uzvedību. Taču šādu iznākumu, visticamāk, ietekmēja arī plašāka sociālo un ekonomisko spēku mijiedarbība. Pilsētplānotāji nebija spējuši prognozēt sociālās situācijas un migrācijas tendences, un laikā, kad projekts bija pabeigts, paredzētajās sabiedrības grupās vairs nebija liela pieprasījuma pēc lētām dzīvesvietām. Šajos daudzdzīvokļu torņos apmetās ļaudis, kas pieder nabadzīgākajām un sociāli nelabvēlīgākajām sabiedrības grupām. Savukārt projekta apsaimniekotāji laikus nenovērsa nepilnības un bojājumus, tādējādi ļaujot videi degradēties vēl vairāk.[2]
Arī indivīdu attiecības tiešsaistē var aplūkot kā šādu vides, sociālo apstākļu un arhitektūras rezultātu. Tas, kādu auditoriju konkrētā tīmekļa vietne ir piesaistījusi, kāda ir tās funkcionalitāte un kādu lietojumu vietnei ir raduši paši apmeklētāji, noteic, kādas savstarpējās attiecības tur attīstās. Ja šīs vietnes veidojas par digitālajiem geto,[3] ja lietotāji pārkāpj robežas, ir jāaplūko, kā konkrētajā sociālo attiecību kokteilī ir mijiedarbojušies daudzie — gan cilvēciskie, gan tehniskie — komunikācijas elementi.
II
"Ask.fm" ir jautājumu un atbilžu vietne. Tajā lietotāji var uzdot jautājumus gan anonīmi, gan arī parakstoties ar savu lietotājvārdu. Taču tieši anonimitātes iespēja ir bijusi viens no galvenajiem iemesliem, kas nodrošināja portāla popularitāti.
Anonīma saziņa radikāli maina komunikācijas formu un saturu. Anonimitāte ir atbrīvojoša, tā indivīdam ļauj neriskējot uzdrīkstēties un atklāties vairāk. Anonīmajās interneta sarunās cilvēki var diskutēt par tabu tēmām, izteikt viedokļus, kurus mazāk ietekmē sociālais spiediens, apmierināt ziņkārību, izzināt informāciju, kas citādi nebūtu iegūstama, un uz šīs informācijas veidot vai attīstīt starppersonu saites. Tādējādi anonimitātei ir daudz pozitīvu iezīmju un iespēju indivīdu saziņā. Tā pieļauj privātumā balstītu attiecību būvēšanu un virzīšanu.
Visvieglāk saskatāma gan ir šādas saziņas brīvības negatīvā puse. Anonimitāte kopā ar citām tiešsaistes komunikācijas iezīmēm ietekmē arī vardarbības izpausmes un iespējas. Uzbrukt citiem ir iespējams slepus, ar mazāku piepūli un lielākos apjomos. Izrēķināšanās procesu var vērot lielāks cilvēku pulks, tajā var iesaistīties vairāk mocītāju, un šīs kampaņas mērogi var būt pat starptautiski. Veidojas arī jaunas mocīšanas metodes, piemēram, upuru identitāšu piesavināšanās un profilu zādzības, speciālu vietņu vai profilu veidošana, lai par citiem izplatītu sacerētas "baumas". Kombinējot dažādus medijus un komunikācijas tehnoloģijas, vajātājiem ir vieglāk gan ievākt vai safabricēt kompromitējošu informāciju par upuri, gan arī to īsā laikā izplatīt.
Psiholoģiskā vardarbība tiešsaistē ir ļoti smaga un postoša. Taču jāuzsver, ka tā nedzimst medijos vai komunikācijas rīkos. Vardarbība veidojas cilvēku mijiedarbībā, un tikai pēc tam tā var pieņemt dažādus apveidus un tiek realizēta, izmantojot un kombinējot dažādus komunikācijas līdzekļus.
Ja pusaudžu savstarpējā izrēķināšanās ir realitāte ārpus interneta, ir sagaidāms, ka tā izpaudīsies arī tiešsaistē. Ar "Ask.fm" saistīto pašnāvību iemesls ir tas, ka viņi tika mocīti un pazemoti, nevis tas, ka tika mocīti un pazemoti tiešsaistē. Pašnāvību izdarījušo un citu vajāto pusaudžu mocītāji izmantoja saziņas līdzekļus, ko viņi ikdienā izmanto arī citiem, gluži nevainīgiem mērķiem. Šie saziņas līdzekļi mainās atkarībā no tā, kas konkrētajā laikposmā pusaudžiem ir pieejams un populārs. Piemēram, 2001. gadā pašnāvību izdarījušo Nikolu Rafaelu, kas tika apsmieta par savu gotu stilu, citi vajāja, zvanot uz mobilo tālruni un sūtot īsziņas.[4] 2010. gadā Tailers Klementi nolēca no tilta pēc tam, kad kopmītņu biedri, izmantojot datora kameru un "iChat" programmu, slepus bija tiešsaistē pārraidījuši viņa randiņu ar vīrieti.[5] Reteijas Pārsonsas šķiršanās no dzīves šā gada aprīlī bija sekas tam, ka skolā un pilsētā izplatīti fotoattēli, kuros dokumentēta viņas grupveida izvarošana, kas notikusi kādas ballītes laikā alkohola reibumā. Kopš tā laika no vajāšanas viņai vairs nebija iespējams izvairīties.[6] Daniels Perijs izdarīja pašnāvību, jo tika šantažēts par "Skype" notikušu un ierakstītu sarunu, taču viņš tika vajāts arī "Ask.fm".[7] Šie ir tikai daži no traģiskajiem gadījumiem, kuros iesaistītas tehnoloģijas. Mediju platformām un saziņas kanāliem šādos gadījumos nenoliedzami ir nozīme. Taču šo notikumu apskatīšana tieši caur izmantoto mediju prizmu novērš uzmanību no būtiskākā. Tie ir pusaudži un jaunieši, kuri ir pieļāvuši kļūdas. Savukārt skolas, vecāki un citi, kam par viņiem būtu jāatbild, vai nu nav redzējuši, kas notiek, vai arī nav spējuši uzlabot pusaudžu attiecību mikroklimatu. Sekot līdzi jauniešu gaitām un savstarpējām attiecībām, protams, ir ļoti, ļoti sarežģīti. Vieglāk ir vainot internetu.
III
Tie, kurus Pruitā-Igo piekāva un aplaupīja, diez vai varēja panākt, ka tiek sodīti namu arhitekti, projekta īstenotāji un apsaimniekotāji. Vaininieki ir tie, kuri pastrādāja noziegumus. Tanī pašā laikā daudzdzīvokļu māju uzspridzināšana pēc neveiksmīgajiem rajona iedzīvināšanas mēģinājumiem liek paturēt prātā — gluži tāpat kā pilsētvide, arī tiešsaistes vide veidojas dizaina, plānošanas un vides sarežģītā mijiedarbībā. Ja pilsētā vai tiešsaistes vidē netīšām ir izveidojies kriminogēns rajons, tas nozīmē, ka projekta attīstīšanā ir pieļautas kļūdas un tās ir jālabo. Tas pats attiecas arī uz pusaudžu un jauniešu iecienītajām mijiedarbības telpām un to uzturētājiem.
Portāla veidotājiem ir morāla atbildība par negatīvajām parādībām vietnē. Ja tāds portāls (vai tā segmenti) kļūst par digitālajiem geto, ir iemesli, kāpēc lietotāji, kuri skaidro savas skarbās attiecības, ir apmetušies tieši tur — kāpēc tieši konkrētā vietne ir izrādījusies tik ērta viņu raupjo attiecību kārtošanai. Portāla izstrādātāji, protams, tikpat labi var arī pieļaut, ka lietotājiem saistošo noteikumu apjoms ir samazināts līdz minimumam — arī pārraudzības trūkums var būt vietnes ilgtspējas pamatā. (Tāds piemērs ir kaut vai anonīmais forums "4chan", kuras spurainajā un radošajā kopienā ir tapis ne tikai lērums internetā plaši pazīstamu mēmju (meme), tai skaitā lolkaķi un rage komiksi. Šī foruma dalībnieki ir spējuši vienoties plašākajās kolektīvajās darbībās interneta vēsturē.[8]) Taču jebkurā gadījumā ir nepieciešama skaidra vietnes pozīcija un pašu definēto noteikumu atbilstība realitātei. Ja reģistrējoties "Ask.fm" lietotājiem ir jāapņemas "nenosūtīt nekādus pornogrāfiskus, nepiedienīgus, aizvainojošus, draudīgus, nepatīkamus, diskreditējošus, naidu rosinošus, nevēlamus, neslavu ceļošus, rasistiskus, pretlikumīgus vai kā citādi nepieņemamus materiālus vai saturu",[9] tas vedina sagaidīt noteiktu saziņas līmeni šajā vietnē.
Tiešsaistes portālos netrūkst lielisku sociālās inženierijas risinājumu. "Twitter" ar savām 140 zīmēm, kas noteic mijiedarbības formu un dinamiku, un "Facebook", kas ļauj piespiest pogu "Patīk", bet kur nav pogas "Nepatīk", — tie ir vien pāris vienkārši piemēri. "Facebook" boss Marks Zukerbergs pirms dažiem gadiem arī stāstīja, ka privātums mūsdienās vairs neesot sociālā norma un cilvēki aizvien labprātāk daloties ar savu privāto informāciju.[10] Viņš gan kautrīgi noklusēja paša vadītā uzņēmuma lomu tajā, lai lietotājus iemācītu nevairīties no atklātības tiešsaistē.
Ar lielu precizitāti sociālās attiecības vadīt un nevēlamās parādības pilnīgi izskaust, protams, nav iespējams. Britu premjers "Tvitteri" par "zemisku vietni" nedēvē, bet arī tur lietotāji saņem anonīmus draudus.[11] Taču "Twitter" ir kas tāds, kas krietni mazāk raksturīgs "Ask.fm" — pieaugušo klātbūtne. Aptuveni puse "Ask.fm" lietotāju ir vecumā līdz 18 gadiem. Tādējādi tā savu popularitāti ir veidojusi tieši kā pusaudžu pļāpu un eksperimentu telpa un nepieskatīts rotaļlaukums ar loģiskajām sekām.
Tas, kā sociālās mijiedarbības portāli ir uzbūvēti, kā notiek informācijas apmaiņa starp lietotājiem un ko lietoji tiek iedrošināti darīt, neuzbāzīgi, bet pamatīgi ietekmē attiecības, kādas tajos veidojas. Vietnes, kuru lapās krājas naidīgie vai ētiski apšaubāmie paziņojumi un komentāri, varētu nebūt digitālie geto, ja tās pašas nevēlētos tādas būt.
IV
"Ask.fm" saviem lietotājiem ļauj bloķēt nevēlamus lietotājus un ziņot administrācijai par naidīgu, krāpniecisku, vardarbīgu vai pornogrāfisku saturu. Arī "Facebook" lietotāji var ziņot par vajātājiem, mēstuļotājiem, naida runu, vardarbību vai seksuāli atklātu saturu. Līdzīgas funkcijas ir iestrādātas "Draugiem.lv" un citos portālos. Atkarībā no problēmām, kādas portālu lietotāju attiecībās parādās, ar to var pietikt — bet var arī būt nepieciešami radikālāki risinājumi vai vismaz lielāks administratoru skaits, lai tiktu galā ar sūdzībām. "Ask.fm" pārmestā nereaģēšana uz signāliem un sūdzībām[12] liek domāt par operativitātes un efektivitātes trūkumu portāla pārvaldībā.
Būtu lieliski, ja "Ask.fm" veidotājiem būtu sajēga, kā iedarboties uz savu, portāla vadītāja Iļjas Terebina vārdiem runājot, "bieži vien problemātisko un agresīvo mērķa tirgu".[13] Taču tas nemaina to, ka mocīšana internetā pirmām kārtām ir pusaudžu mediju izglītības un savstarpējo attiecību problēmjautājums. Cik no viņiem apzinās savas darbības sekas? Cik no viņiem zina, kā rīkoties, saskaroties ar mocīšanu? Vai vecāki seko līdzi un saprot, ar ko viņu atvases nodarbojas?
Nostūri, kuros tiek kārtotas indivīdu attiecību tumšākās izpausmes, gan tiešsaistē, gan bezsaistē atradīsies vienmēr. Taču telpās, kurās jaunieši visbiežāk uzturas, ar atbilstošu pārvaldību šādus geto stila attiecību plankumus var ja ne iznīdēt, tad vismaz samazināt. Tas ir darbs gan tiem, kas veido un virza pusaudžu darbības bezsaistē, gan arī tiem, kuru uzturētajās telpās viņi uzturas tiešsaistē.
[1] Coyne, E. (2013). Cyberbullying websites should be boycotted, says Cameron. The Guardian. Sk.: http://www.theguardian.com/society/2013/aug/08/cyberbullying-websites-boycotted-david-cameron
[2] Bristol, K. (1991). The Pruitt-Igoe Myth. Journal of Architectural Education, 44(3), 163—171. Sk.: http://www.pruitt-igoe.com/temp/1991-bristol-pruitt-igoemyth.pdf
[3] Ar "geto" vēsturiski saprot noslēgtu pilsētas daļu, kurā politiska, sociāla vai ekonomiska spiediena dēļ izmitināti noteiktai rasei, tautībai, reliģijai vai kādai citai minoritātei piederīgie. Mūsdienās šim jēdzienam ir spēcīga sociāli nelabvēlīgas vides un ar to saistīta cilvēku dzīvesveida nokrāsa. Tāpēc "geto" šeit ir alūzija par novārtā atstātu un bīstamu teritoriju.
[4] The Scotsman (2002). ‘She came in one night and you would never know anything was wrong. Then she took an overdose’. The Scotsman. Sk.: http://www.scotsman.com/news/she-came-in-one-night-and-you-would-never-know-anything-was-wrong-then-she-took-an-overdose-1-593861
[5] Foderaro, L. W. (2010). Private moment made public, then a fatal jump. New York Times. Sk.: http://www.nytimes.com/2010/09/30/nyregion/30suicide.html
[6] Holden, S. & Martienssen, T. (2013). Parents criticise Canadian police after teen's suicide. BBC Radio 1: Newsbeat. Sk.: http://www.bbc.co.uk/newsbeat/22106041
[7] Cramb, A. (2013). Teenager commited suicide ‘after being blackmailed on Skype’. The Daily Telegraph. Sk.: http://www.telegraph.co.uk/news/uknews/crime/10245809/Teenager-commited-suicide-after-being-blackmailed-on-Skype.html
[8] Cha, A. E. (2010). 4chan users seize Internet's power for mass disruptions. Washington Post. Sk.: http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/article/2010/08/09/AR2010080906102.html?hpid=topnews
[9] Ask.fm (n.d.). Pakalpojuma noteikumi. Sk: http://ask.fm/about/tos
[10] Johnson, B. (2010). Privacy no longer a social norm, says Facebook founder. The Guardian. Sk.: http://www.theguardian.com/technology/2010/jan/11/facebook-privacy
[11] Shirbon, E. (2013). Twitter UK boosts anti-abuse tools after threats against women. Reuters. Sk.: http://uk.reuters.com/article/2013/08/03/uk-britain-twitter-idUKBRE97206920130803
[12] Topping, A. (2013). Cyberbullying: a mother's fight for justice. The Guardian. Sk.: http://www.theguardian.com/society/2013/aug/09/cyberbullying-mother-fight-askfm
[13] Henley, J. (2013). Ask.fm: is there a way to make it safe? The Guardian. Sk.: http://www.theguardian.com/society/2013/aug/06/askfm-way-to-make-it-safe
Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"
2