Ilustrācija - Didzis Upens
 
Mūzika
04.07.2018

Desmit svarīgākie simtgades skaņdarbi

Komentē
0

20. gadsimta sākums

Ja reiz Latvijas valsts simtgade, tad saraksts arī jāsāk ar skaņdarbu, kurš radīts jaunās valsts dzimšanas laikā un kuram pašam drīz svinama simtā jubileja. Jānis Mediņš operu "Uguns un nakts" rakstīja no 1913. gada līdz 1919. gadam. Rakstīja visekstrēmākajos apstākļos, tostarp piedaloties latviešu strēlnieku gaitās Tālajos Austrumos. Mediņš domāja, ka šo darbu uzvedīs kā pirmo latviešu nacionālo operu. Pēc dēkainās atgriešanās Latvijā izrādījās, ka priekšā aizsteigusies Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Mediņš atspēlējās, uzrakstot pirmo latviešu baletu "Mīlas uzvara", bet "Uguns un nakts" kļuvusi par kanonisku vērtību. Tiesa, kā jau visas latviešu operas, uzvesta reti un oriģinālajā versijā tikai pirmajā iestudējumā 1921. gadā. Raiņa simbolu drāmas iedvesmoto opusu Mediņš radījis ar vērienu atbilstoši vēlīnā romantisma dimensijām, un to gluži labi var iedomāties kā komponista atbildi Rihardam Vāgneram – kā izcilu profesionālo kvalitāšu un nacionālās pašapziņas apliecinājumu. Vispārpieņemts, ka "Uguns un nakts" ir viena no nedaudzajām latviešu operām, ko vērts uzvest ārzemju opernamos. Taču uz to acīmredzot vēl jāsaņemas, tāpat kā uz visas diloģijas mūsdienīgu iestudējumu tepat Latvijā. Īpaši ilgojos pēc Viestura Kairiša versijas. Bet derēs arī Mihaels Haneke.

20. gadi

Atšķirībā no Jāņa Mediņa un vēl citiem, Emilis Melngailis bija miniatūrists – koncentrējās uz kora mūziku un ilgstoši slīpēja tautasdziesmu tēmu un noskaņu iedvesmotus darbus. Arī izteikts individuālists – latviešu mūzikas vēsturē iegājis viņa briesmīgais un nomācoši egoistiskais raksturs. Taču tagad to aizēnojusi Melngaiļa apbrīnojami smalkā, jūtīgā un niansētā mūzika, kur turklāt nav ne miņas no nacionālromantisma šī vārda standartizētajā izpratnē – Melngailis spēja pieslēgties nacionālās mentalitātes kodam kā neviens cits un radīt partitūras, kurās sastopas arhaiski un laikmetīgi slāņi. Daudzas no tām tiek uzskatītas par šedevriem – pirmām kārtām "Jāņuvakars". To Melngailis rakstīja 1926. gadā baletam "Maija", drīz vien visi saprata, ka tā pati kora mūzika vien sanāks, taču "Jāņuvakaru" dziesmusvētku programmā iekļauj pastāvīgi. Neraugoties uz to, ka mūsdienās daudzie amatieru kori kļuvuši par kamerkoriem, kuriem Melngaiļa skaņurakstu pienācīgā krāšņumā iedzīvināt ir nereāli, taču dziesmusvētkos "Jāņuvakara" fināla gavilējošais Si mažors joprojām skan aizraujoši. Protams, profesionālu koru sniegumā tāpat. Eksistē apokrifisks stāsts par biezām nošu papīra mapēm kaut kur Latvijas Nacionālās operas un baleta vai bibliotēkas arhīvos, kurās rodamas ar zīmuli pierakstītas baleta "Maija" lappuses. Varbūt tā ir realitāte.

30. gadi

1932. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī viesojas Mihails Čehovs un iestudē Viljama Šekspīra traģēdiju "Hamlets", kurā pats spēlē arī titullomu, par mūzikas autoru pieaicinot Jāni Kalniņu. Tajā brīdī komponistam dzimst doma kādreiz radīt operu "Hamlets". Ievingrinājis roku pasaku operā "Lolitas brīnumputns", Jānis Kalniņš 1935. gadā arī pievēršas pavisam cita rakstura literārajam pirmavotam. Jāņa Kalniņa "Hamlets" pirmizrādi piedzīvo 1936. gada februārī ar pašu komponistu pie orķestra diriģenta pults; titullomu dzied Mariss Vētra. Tobrīd komponistam ir 32 gadi, un profesionāļi viņam paredz spožu nākotni. Solītā karjera un vispārējā atzinība tiešām pienāk – taču nevis Latvijā, bet gan Kanādā. Viens no slavenākajiem Kanādas komponistiem nodzīvo līdz 96 gadu vecumam un mirst 2000. gadā, par Latviju saglabājot vien tālas atmiņas kā par "zudušo paradīzi". Viņš atstājis četras simfonijas, vijoļkoncertu, stīgu kvartetu, klavieru kvintetu un daudzus mazāka apjoma darbus, daiļradē visu mūžu ceļojot starp modernisma strāvām un lakonisku postromantismu, taču trimdas gados neviena jauna opera vairs netop – ne latviešu, ne angļu valodā. Operu "Hamlets" Latvijā palaikam iestudē arī mūsu dienās, turpretī Volfgangs Dārziņš savulaik izteicies, ka šis darbs "droši vien atradīs ceļu arī pāri robežai". Kā redzams, arī Jāņa Kalniņa operai šis brīdis vēl nav pienācis, lai gan labāka par Ambruāza Tomā "Hamletu" tā jau nu ir droši.

40. gadi

Arī Jānis Ivanovs kolektīvajā atmiņā atstājis par sevi priekšstatu kā par skarba un biedējoša rakstura personību. Vienlaikus arī monumentālu – šī vārda visplašākajā nozīmē. Viņš nodzīvoja 77 gadus un radīja 21 simfoniju – un šai mūzikai, ar kuru viņš neskaitāmus citus meistarus apsteidzis kvantitatīvi, piemīt arī izcila kvalitatīva vērtība. Jāņa Ivanova Piekto simfoniju šo partitūru vidū ierindo starp labākajām. Komponēta 1945. gadā, tā iezīmē pavērsienu prom no agrīno simfonisko opusu nacionālromantiskās estētikas un Ceturtās simfonijas "Atlantīda" krāšņā impresionistiskā programmatisma – tagad tā vietā ir tīra, absolūta mūzika, ietverta dramatiskos tēlos un spēcīgās, izteiksmīgās līnijās. Piekto simfoniju pirmatskaņoja 1946. gadā Maskavā. Kritika to slavēja, pēc diviem gadiem sekoja prasības nosodīt "formālismu un kosmopolītismu", un šoreiz atsauksmes bija diametrāli pretējas. Vēl pēc pieciem gadiem politiskā režīma virziens vēlreiz mainās, un tagad tie paši cilvēki Piekto simfoniju atkal nosauc par vienu no vērtīgākajiem latviešu mūzikas piemēriem. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā Piekto simfoniju spēlēja 2017. gada maijā, atgādinot, ka šis skaņdarbs ir lielisks arī ārpus jebkāda vēsturiskā konteksta. Savukārt Jānis Ivanovs pēc drūmākajiem totalitārā režīma gadiem savā daiļradē aizvien konsekventāk izkopis enigmātisku izteiksmi, līdz pat mūža beigām iedziļinoties cilvēka esamības noslēpumos. Viņa vieta latviešu mūzikā joprojām ir unikāla. 

50. gadi

Lūcijai Garūtai visu mūžu bija tuva romantiski kāpināta jūtu gamma, un impresionisma harmoniskie atradumi tai piešķīra papildu krāsas, intensitāti un dziļumu. Līdz ar to viņa ar vienlīdz lieliem panākumiem spēja radīt gan izsmalcinātas miniatūras, gan dramatiskus lielizmēra opusus. Garūtas klavierkoncerts pieder pie otrās skaņdarbu grupas, un, sērojot par savas pusaugu māsasmeitas nāvi, komponiste šos pārdzīvojumus izteica ar caururbjošu māksliniecisku spēku. Atbilstoši savai estētiskajai un eksistenciālajai pārliecībai, kas tomēr, neraugoties uz visu, ļaunuma uzvaru un absolūtu tumsu uzskatīja par neiespējamu. Klavierkoncertam pēdējās taktssvītras tika vilktas 1951. gadā. Padomju Latvijas Komponistu savienībā Garūtai paskaidroja, ka laikmetā, kurā atbilstoši bezkonfliktu teorijai notiek cīņa starp labo un vēl labāko, tādam emocionāli reakcionāram un sociālistisko dzīves īstenību nomelnojošam darbam nav vietas. Uzspiestās pseidogaviles pamazām beidzas ar Staļina nāvi, un 1956. gadā notiek publisks pirmatskaņojums ar pianista Hermaņa Brauna un diriģenta Leonīda Vīgnera līdzdalību. Iepriekšējos gados visiem jau piemirsusies traģiska vēstījuma pastāvēšana mākslā, un rezultāts ir satricinošs – kā stāstījuši koncerta liecinieki, pēc skaņdarba beigām klausītāji jutušies "kā ar aukstu ūdeni aplieti". Kopš šī brīža Lūcijas Garūtas klavierkoncertu spēlē katras paaudzes vadošie latviešu pianisti, pēdējais – Reinis Zariņš, un viņa veiktais ieskaņojums ir tuvu pilnībai.

60. gadi

Raksturojot Pētera Plakida daiļradi, "Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem" komponista opusu vidū parasti min vienu no pirmajiem. Un tā arī ir pirmā Plakida simfoniskā partitūra – rakstīta 1969. gadā, kad autoram bija 22 gadi; pirmatskaņojums notika 1970. gada 14. novembrī – Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vadīja Romualds Kalsons, timpānus spēlēja Elhonons Jofe, bet klavieres pats komponists. Plakida vienaudži "Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem" sauc par absolūtu šedevru. Jaunākās paaudzes viņiem pievienojas – un šī partitūra repertuārā atrodas pastāvīgi, katram jaunam pianistam, diriģentam un orķestra māksliniekiem tur saskatot un saklausot kaut ko fundamentāli svarīgu. Plakida skaņdarba vēstījums acīmredzami ir pārlaicīgs – tajā rodama suģestējošas brīvības apjauta, trausls un plastisks jūtīgums, metafizisks un emocionāls protests, traģiskas dimensijas un vēl, un vēl. Skaidrs ir tas, ka šajā mūzikā izteikts kaut kas vārdos neizsakāms, un šis neformulējamais un neizsakāmais vienlaikus ir arī ļoti, ļoti personisks. Tādas lietas neaizmirstas, tādas nav iespējams nepamanīt. Pēc "Mūzikas klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem" Plakidis dzīvoja vēl gandrīz piecdesmit gadus un līdz pat komponista aktīvās darbības noslēgumam 90. gadu nogalē radīja daudzas brīnišķīgas partitūras – bet šis jaunības opuss tā arī palicis unikāls.

70. gadi

Raugoties no tīras profesionalitātes kritērijiem, desmit izcilāko latviešu mūzikas paraugu sarakstā 70. gados vajadzētu atrast vietu Tālivaldim Ķeniņam, Marģerim Zariņam, Romualdam Kalsonam. Turpat, protams, arī Romualds Grīnblats, Ādolfs Skulte, Artūrs Grīnups. Šāda izvēle par labu vispārzināmiem vai piemirstiem klasiķiem tiktu atzīta par pašsaprotamu. Tomēr ir kāds skaņdarbs, kurš, lai gan tā četrdaļu cikls nebūt nav ideāls, joprojām izraisa klausītājos un atskaņotājos nepārejošu interesi un uzrunā ar radošas un brīvas personības atklāti izteiktu pārliecību: Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija. Ar tādu pašu dilemmu saskārās Latvijas Kultūras kanona veidotāji – Piektā simfonija būtu viengabalaināka, Trešā simfonija – profesionāli noslīpētāka, tomēr Ceturtā simfonija ir un paliek tas Kalniņa darbs, kurā izaicinājums totalitāram režīmam mests ar rokmūziķa ekspresiju un akadēmiski izglītota mūziķa rīcībā esošo pieredzi, rafinētību un simbolu klāstu. Režīms šo izaicinājumu pieņēma, un simfonijas oriģinālversiju ar mecosoprāna dziedājumu angļu valodā nācās nomainīt ar viscaur instrumentālu variantu darba pirmatskaņojumā 1973. gadā. Atbilstoši sākotnējai iecerei Ceturtā simfonija pirmoreiz skanēja 1997. gadā Detroitā, bet pēdējais šī opusa lasījums ar diriģentu Kasparu Ādamsonu un Šveices trio "VEIN" apliecināja, ka neviens patiesībā nezina, kādai jābūt kanoniskai versijai. Imants Kalniņš klusē, un īstā atbilde katram jārod pašam.

80. gadi

Gundaris Pone piederēja pie tās emigrācijā izaugušās paaudzes, kurai trimdas konservatīvā estētika un daudzās karojošās frakcijās sašķeltā sabiedrība šķita bezcerīgi garlaicīga. Vienlaikus šie mākslinieki saprata arī to, ka okupētās Latvijas korumpētajā kultūrvidē viņiem nav vietas. Pone tieši tāpat nevēlējās sekot arī iepriekš formulētām idejām – pat tad ne, ja tās nāktu no avangarda mākslas sfēras; viņš jaunas idejas meklēja pats un darīja to spīdoši. No Gundara Pones lieldarbiem parasti pirmo piemin simfonisko partitūru "Avanti!", bet, tā kā mēs jau esam nonākuši līdz 80. gadiem, īsti laikā būs atgādinājums par opusu "Titzarin", kuru savulaik Liepājas Simfoniskais orķestris atskaņoja vienā programmā ar Imanta Kalniņa "Oktobra oratoriju". Un skaņdarbs "Titzarin" spoži reprezentē Gundara Pones estētikas un pasaules redzējuma galvenās iezīmes, kur daudzlīmeņu kompozicionālā domāšana pastāv līdzās filigrānām niansēm, bet racionāla arhitektonika nebūt neizslēdz tiešu emocionālu iedarbību. Koncertprogrammas vēsta, ka Latvijas mūziķiem un klausītājiem nepieciešama gan Pones kamermūzika, gan simfoniskie un vokāli simfoniskie opusi, taču viņa daiļrades mantojums vēl ne tuvu nav pilnībā apzināts, un tādi komponista vēlīnie darbi kā "Monumentum pro Galileo", Rekviēms un opera "Roza Luksemburga" joprojām gaida savus iztulkotājus.

90. gadi

Pētera Vaska vijoļkoncertu "Tālā gaisma", tāpat kā daudzas citas komponista partitūras, spēlē bieži un regulāri – gan Latvijas, gan pasaules koncertzālēs. Taču sākums šī opusa muzikālajai dzīvei bija 1997. gada Zalcburgas festivālā, kad vijoļkoncertu pirmatskaņoja Gidons Krēmers un kamerorķestris "Kremerata Baltica" ar Sauļu Sondecki pie diriģenta pults. Pēc 1997. gada Pēteris Vasks aizvien biežāk pievērsies sakrālajai tematikai, viņa darbos nostiprinās harmonisks un kontemplatīvs skaņuraksts, kur ar modernisma izteiksmes līdzekļiem atklāts eksistenciāls dramatisms atkāpjas pagātnē, taču vijoļkoncerts "Tālā gaisma" vēl atrodas tajā komponista daiļrades posmā, kur tumsas un gaismas pretstati nereti saduras atklātā konfrontācijā. Un jādomā, ka "Tālās gaismas" panākumus radījušas ne tikai vijoļkoncerta apgarotās lappuses, ne tikai arī šajā darbā rodamā tiekšanās uz emocionālu šķīstīšanos, uz katarsi, bet arī mūzikas personiskā un vispārcilvēciskā vēstījuma saplūsme. Jā, tas neapšaubāmi ir stāsts par Gidona Krēmera bērnību, bet tajā pašā laikā tas ir arī stāsts par jebkura mākslinieka bērnības un jaunības dzīvi sociāli, politiski, psiholoģiski naidīgā vidē, kas atspoguļo gan radošas personības trauslumu un vientulību, gan arī paša komponista pieredzi. Un, protams, kā jebkurš daudznozīmīgs skaņdarbs, arī Pētera Vaska "Tālā gaisma" atstāj neatbildētus jautājumus – vai vijoļkoncerta dramatiskā kulminācija tulkojama kā ļaunuma banalitātes triumfs, vai arī tur meklējama kāda cita atslēga?

21. gadsimts

Izvēloties kādu skaņdarbu, kas reprezentētu visus 21. gadsimtā aizvadītos 18 gadus, neapšaubāmi rodas vēlme izcelt ja ne gluži Alisi Rancāni vai Līvu Blūmu, tad vismaz Platonu Buravicki vai Kristu Auznieku. Tomēr no tik ekscentriska soļa atturēšos, tādēļ gluži droša izvēle ir pievērsties 70. gadu paaudzei, kura sevi apzināti pretstatīja agrāk dzimušajiem autoriem kā pārliecināti avangarda ideju piekritēji un īstenotāji. Andris Dzenītis viņu vidū ir viens no redzamākajiem, kura daiļrade arī pavisam pelnīti radījusi starptautisku rezonansi un ārzemju interpretu uzmanību. Un atkal – ja 90. gadus jau nepārstāvētu Pēteris Vasks, nudien izvēlētos kādu no Dzenīša agras jaunības satriecoši piesātinātajiem darbiem, piemēram, klavieru kvartetu "Lacrimae", bet tagad ir kārdinājums atgādināt arī par operu "Dauka" vai vismaz "Latviešu pavārgrāmatu". Taču Andra Dzenīša daiļrades pārlūkošana galu galā apstājas pie koncerta saksofonam un orķestrim "E(GO)". Šis 2012. gada opuss ieguva Lielo Mūzikas balvu, bet ne jau tikai augstā apbalvojuma un Arvīda Kazlauska lieliskās spēles dēļ tajā vērts ieklausīties – aizraujošas muzikālās idejas šeit ietvertas meistarīgā un daudzdimensionālā formā, skaņdarba strukturālie aspekti un izjūtu spektrs atstāj vienlīdz fascinējošu iespaidu, un jā – arī šeit jaušams personisks vēstījums. Šķiet, ka cildenajai kompozīcijas mākslai tas nāk tikai par labu.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0