Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Vide
17.05.2018

Desmit iemeslu, kāpēc klimata pārmaiņas (vēl) nav Latvijas problēma

Komentē
3

No 16. līdz 19. maijam Rīgā un Cēsīs notiek Stokholmas Ekonomikas skolas (SSE Riga) rīkota starptautiska konference "Klimata pārmaiņu un ilgtspējas ekonomiskie, politiskie un ētiskie aspekti" (The Economics, Politics and Ethics of Climate Change and Sustainability), kurā publiskas lekcijas sniedz un apaļā galda diskusijās piedalās starptautiski atzīti Latvijas un ārzemju pētnieki. Tās ietvaros piedāvājam pirmo no divu rakstu sērijas, kurā Stokholmas Ekonomikas profesors Ksavjē Lands runā par klimata pārmaiņu nozīmi Latvijas, pasaules un vēstures kontekstā.

Latvijas publiskajā sfērā klimata pārmaiņas ir novārtā atstāta tēma, kas reti saista plašsaziņas līdzekļu un iedzīvotāju uzmanību uz ilgāku laiku. [1] Piemēram, nešķiet, ka daudzus manus studentus šis jautājums satrauktu vai mobilizētu rīcībai, tāpat kā daudzus iedzīvotājus, uzņēmumus, politiskās partijas, plašsaziņas līdzekļus. Lai gan 2017. gada "Eirobarometra" aptaujas dati rāda, ka 53% latviešu (salīdzinājumam – 74% eiropiešu) uztver klimata pārmaiņas kā "ļoti nopietnu" problēmu, tās joprojām neatrodas publisko diskusiju centrā atšķirībā no tādām tēmām kā Krievija, Tramps utt.

Kāpēc tā? Kāpēc klimata pārmaiņas (un ar tām saistītā ilgtspēja [2]) nerada noturīgu interesi un nemudina rīkoties plašāku publiku? Turklāt tamlīdzīga apātija nav raksturīga tikai Latvijai. Šajā rakstā, kas ir pirmais divu rakstu sērijā, minēšu desmit iemeslus, kas to varētu izskaidrot. Ir svarīgi saprast šos iemeslus, lai labotu valdošo tendenci un ievirzītu klimata pārmaiņas (un ilgtspēju) Latvijas publisko diskusiju centrā.

1. Klimata pārmaiņas nav visnopietnākā problēma

Cīņā par Latvijas sabiedrības interesi klimata pārmaiņām jāsacenšas ar šķietami neatliekamākām problēmām, piemēram, atkopšanos no krīzes, populācijas samazināšanos, "bēgļu krīzi", Krieviju. Taču ne jau tāpēc, ka Latvija saskaras ar daudzām steidzami risināmām problēmām, jautājums par klimata pārmaiņām nevar būt viena no tām. Protams, ir jāizdara izvēles un jānosaka prioritātes valstiskā līmenī, lai, piemēram, šī jautājuma risināšanai izmantotu sabiedrisko finansējumu, taču nekas nekavē Latvijas sabiedrību nostāties līdzās pārējai pasaulei un izvirzīt klimata pārmaiņas un ilgtspēju kā vienu no galvenajiem izaicinājumiem. Jo vairāk tāpēc, ka vairums zinātnieku atzīst klimata pārmaiņas par tieši šādu – neatliekamu – izaicinājumu.

2. Noliegums vai skepticisms

Daži cilvēki labprāt izvēlas ignorēt realitāti un ticēt tam, ka klimata pārmaiņas vispār nav problēma. Daļa pat apgalvo, ka tā ir krāpšana, ko izdomājuši, piemēram, ķīnieši. Citi domā, ka klimata pārmaiņas nav tik nopietnas, kā apgalvo zinātniski pētījumi, piemēram, Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumi. Taču zinātne rāda pretējo. Un. ja vien neuzskatām zinātni par krāpšanu, tās atzinumus nedrīkst atstāt bez ievērības un nopietnas publiskas apspriešanas.

3. Aizkavēta siltumnīcefekta gāzu (SEG [3]) iedarbība

Laikapstākļi, ko pašlaik piedzīvojam, pilnībā neatspoguļo siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā. Šobrīd korelācija starp SEG koncentrāciju un dažādiem mainīgiem rādītājiem, piemēram, temperatūrām, ekstrēmu klimata notikumu skaitu utt., ir nepilnīga. Novēlotā SEG ietekme ir lāsts, jo rada mierinošu ilūziju, ka klimata pārmaiņas nav tik nopietns drauds, kā apgalvo zinātnieki. Vēl jo vairāk – tā mūs maldina, liekot ticēt, ka šīs problēmas risināšanai vēl ir daudz laika.

4. Ilūzija par to, ka ir pietiekami daudz laika

Mēs, cilvēki, tiecamies domāt, ka "mums ir pietiekami daudz laika, pirms sākt rīkoties". Mums ir pietiekami daudz laika, lai sāktu rakstīt ilgi plānoto romānu, lai dotos pasaules ceļojumā, lai apciemotu savus vecvecākus. Tas ir daļēji saistīts ar to, ko senie grieķi sauca par akrasia (jeb prokrastināciju), taču ne tikai. Vairums no mums tic, ka ļaunākās klimata pārmaiņu sekas gaidāmas tālā nākotnē un mēs tās savas dzīves laikā nepiedzīvosim (tas ir triviāli attiecībā uz jebkuru tendenci, kas pastāvīgi pasliktinās: vienmēr kļūs tikai sliktāk).

Vai tas nozīmē, ka mēs esam vienaldzīgi pret nākotnes paaudžu likteni? Nebūt ne. Mums rūp viņu labklājība un vajadzības, taču, jo tālāk nākotnē šīs paaudzes atrodas, jo mazāku nozīmi mēs piešķiram viņu interesēm salīdzinājumā ar paši savām. Mums ir pamatots iemesls domāt, ka mūsu interesēm būtu vajadzējis piešķirt lielāku svaru salīdzinājumā ar to paaudžu vajadzībām, kas dzīvoja pirms diviem gadsimtiem. Ļoti iespējams, ka nākotnes paaudzes baudīs divu gadsimtu nepārtrauktas ekonomiskas un tehnoloģiskas attīstības nestos augļus, kas padarīs viņus labāk ekipētus cīņai ar klimata pārmaiņām. Taču viņu iespējas tikt galā ar šo situāciju ir lielā mērā atkarīgas no mūsu rīcības šodien – no tā, cik ļoti mēs kontrolēsim siltumnīcefekta gāzu izplūdi atmosfērā, cik investēsim zaļajās tehnoloģijās u.tml. Tāpēc tas, ka mēs, iespējams, nepiedzīvosim ļaunāko klimata pārmaiņu scenāriju, nav attaisnojums rīcības atlikšanai. Neko nedarot, mēs padarām nākotnes paaudzēm šo uzdevumu vēl grūtāku. Un, ņemot vērā iepriekšējo paaudžu kumulatīvo prokrastināciju, jo tālāk no mums paaudze atrodas, jo grūtāks šis uzdevums būs.

5. Klimata zinātnei raksturīgās varbūtības

Piektais iemesls, kāpēc klimata pārmaiņas netiek uztvertas pietiekami nopietni, ir tas, ka klimata zinātnē pastāv daudz varbūtību. Neviens nopietns zinātnisks pētījums nespēj nekļūdīgi prognozēt sekas, ko tuvā vai tālā nākotnē nesīs klimata pārmaiņas. Nevar simtprocentīgi apgalvot, ka konkrēti ekstrēmi laikapstākļi (piemēram, 2003. gada karstuma vilnis Eiropā vai 2017. gada spēcīgā viesuļvētru sezona ASV) ir klimata pārmaiņu izraisīti. Klimata pārmaiņas izpaužas ilgtermiņā. Īstermiņā tā ir meteoroloģija, nevis klimatoloģija. Un joprojām pastāv varbūtība, ka šajā vienādojumā darbojas vēl kāds cits, slēpts lielums.

Protams, varbūtības pastāv lielākajā daļā zinātņu, taču iespējams, ka klimatoloģijā to ir vairāk nekā citās. Tā lielā mērā paļaujas uz datorizētiem modeļiem, hipotēzēm, sarežģītām sistēmām, kas palielina dažādo iespējamo variantu skaitu. Turklāt klimatiskos modeļus var pārbaudīt, izmantojot vēsturiskos datus, taču nav iespējams veikt eksperimentus laboratorijas apstākļos.

Par spīti tam, ka mēs gaidām no zinātnes nepārprotamas un 100% pareizas atbildes (galvenokārt 19. un 20. gadsimta scientisma dēļ), klimatoloģija piedāvā dažādus scenārijus, varbūtības un statistikas. Piemēram, balstoties četros siltumnīcefekta gāzu emisijas ceļos, savā jaunākajā ziņojumā Klimata pārmaiņu starpvaldību padome identificē četrus iespējamos nākotnes scenārijus. Tas parāda, ka klimata pārmaiņu intensitāte nākotnē būs tieši atkarīga no tempiem, kādos mēs turpināsim izlaist atmosfērā siltumnīcefekta gāzes. Šī neskaidrība padara jau tā grūti aptveramo problēmu vēl sarežģītāku un nesaprotamāku, tāpēc mums ir grūti piešķirt veidolu šiem dažādajiem scenārijiem un to ietekmei uz mūsu un mūsu pēcnācēju dzīvi.

6. Siltumnīcefekta gāzu uzkrāšanās

Mūsdienās klimatu tieši ietekmē pagātnē uzkrājušās emisijas. Citiem vārdiem sakot, gāzes, kas atmosfērā nonāk šodien, tur saglabāsies no vairākām desmitgadēm (80% emisiju) līdz desmitiem tūkstošu gadu (20% emisiju). Siltumnīcefekta gāzu emisijas nav kā ūdens strūkla no krāna – to ierobežošana nenozīmē, ka samazināsies arī gāzu koncentrācija atmosfērā. Pat ja mēs jau rīt apturētu SEG emisiju, klimats turpinātu mainīties (lēnākā tempā, taču tik un tā). Bieži izmantots tēls ir vanna, no kuras ūdens izplūst lēnāk nekā tajā ietek no krāna. Protams, planēta saista daļu no ogļskābās gāzes caur okeāniem, mežiem, augsni, taču tā ir tikai puse no gāzu apjoma, ko atmosfērā ielaiž cilvēki. Vēl jo vairāk – ūdens skābums okeānos nepārtraukti palielinās, apdraudot daudzas sāļūdens dzīvnieku sugas, piemēram, koraļļus un gliemenes, un veicinot sesto masu izmiršanu. Turklāt zinātnieki domā, ka planētas absorbēšanas spējas samazinās.

7. Klimata pārmaiņu nevienmērība

Klimata pārmaiņas ir globāls fenomens, taču ar lokālām sekām. Protams, Zeme piedzīvo pārmaiņas, kas saistītas ar siltumnīcefekta gāzu uzkrāšanos un kas izpaužas kā vidējo temperatūru palielināšanās, un tādas starptautiskas konferences kā Kioto vai Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Kopenhāgenā un Parīzē pārsvarā fokusējās uz šo pieaugumu.

Tomēr runāšana tikai par temperatūru rada aptuvenu priekšstatu par to, kas notiek: tā nespēj aprakstīt klimata pārmaiņas, ko jūt cilvēki dažādās pasaules vietās. Lokālā līmenī temperatūras izmaiņas nenozīmē daudz, jo tās būs vairāk vai mazāk nozīmīgas atkarībā no reģiona. Tāpat temperatūras pieaugums nesniedz priekšstatu par daudz nozīmīgākām pārmaiņām, piemēram, ūdens trūkumu, plūdiem, vētrām, mežu ugunsgrēkiem, jaunu slimību rašanos un izplatīšanos, ražu samazināšanos, migrāciju, augu un dzīvnieku sugu izzušanu, utt. Ir maldīgi gaidīt tās pašas izmaiņas ar vienādu intensitāti visā pasaulē, kā to ierosina runāšana temperatūras kategorijās. Klimata pārmaiņu gadījumā ir svarīgākas lietas par temperatūru (tāpēc arī zinātniskajās un publiskajās diskusijās arvien retāk lieto konceptu "globālā sasilšana").

9. Klimata pārmaiņu nelinearitāte

Mēs tiecamies pieņemt, ka klimata pārmaiņas attīstīsies pakāpeniski, sekojot skaidram, rāmam, lineāram modelim. Temperatūras celsies lēnām. Augi un dzīvnieku sugām būs laiks pielāgoties – migrēt vai attīstīties. Tomēr arvien vairāk zinātnieku apgalvo, ka šis nebūs tas gadījums. Zemes klimats var šķērsot "vājos punktus" (tipping points), un to var dramatiski ietekmēt atgriezeniskās saites cilpas (feedback loops).

"Vājo punktu" šķērsošana rada krasas, pēkšņas, neproporcionālas un neatgriezeniskas izmaiņas. "Vājos punktus" novērtē pēc, piemēram, Grenlandes ledus segas kušanas (kas ietekmēs vai izjauks Atlantijas okeāna straumes) vai mūžīgā sasaluma kušanas polārajos reģionos (kas varētu atbrīvot milzīgu metāna daudzumu ar daudzreiz lielāku siltumnīcefekta potenciālu nekā CO2 un tādējādi radīt atgriezeniskās saites cilpu, palielinot SEG koncentrāciju un tās ietekmi). Šādu pēkšņu pārmaiņu dēļ klimats var kļūt neprognozējamāks un mēs varam pieredzēt daudz vairāk ekstrēmu laikapstākļu, piemēram, vētras, plūdus, sausumu, galēja aukstuma un karstuma viļņus un tā tālāk.

9. Mūsu deformētā psiholoģija

Mēs ciešam no kognitīvām kļūdām savā uztverē. Turklāt mēs rīkojamies to radītu maldīgu apsvērumu un pārpratumu ietekmē. Starp mūsu daudzajiem psiholoģiskajiem defektiem viens ir īpaši bīstams. Tas ir optimisms – ticība, ka mums viss beigsies labi, ka mēs esam pārāki par citiem (cilvēkiem pagātnē, izzudušām civilizācijām) un ka ar mums nekas pa īstam nopietns nevar notikt. Tas ir tas pats mehānisms, kas iegrūda mūs 2008. gada ekonomiskajā krīzē: pārspīlēta riskēšana, ko vada uzpūsta pašpārliecinātība. Arī runājot par klimata pārmaiņām, mūsu defektīvā psihe ir viens no iemesliem, kāpēc mēs neuztveram šo draudu pietiekami nopietni.

10. Kārdinošais "kāpēc ne?"

Visbeidzot, daudzi cilvēki Latvijā domā, ka nenāktu par sliktu, ja laikapstākļi kļūtu par dažiem grādiem siltāki (atcerieties, ko iepriekš rakstīju par temperatūras izmaiņu atkarību no ģeogrāfiskās lokācijas). Kāpēc gan vainot viņus? Kurš negribētu kokospalmas Jūrmalā vai vīna dārzus Siguldā? Taču ir kāds šķērslis – klimata pārmaiņu nevienmērīgums un neviendabīgums. Galvenais jautājums nav par to, vai Latvija un tās iedzīvotāji iegūtu no siltāka klimata, bet gan vai mēs varam pielāgoties klimatam, kas kļūs arvien neparedzamāks un kaitēs mums arvien biežāk. Mums priekšā stāv izaicinājums – saprast, vai spēsim tikt gala ar visiem sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem satricinājumiem, ko nesīs klimata pārmaiņas.

Tālākām pārdomām:

Džons Brūms, "Kāpēc klimata pārmaiņas ir svarīgas?" (2012)

Oksfordas Universitātes pētnieks Džons Brūms (John Broom) viesosies konferencē "Klimata pārmaiņu un ilgstspējas ekonomiskie, politiskie un ētiskie aspekti" ar lekciju "Personīgās intereses pret klimata pārmaiņām", kas notiks 17. maijā plkst. 13.00 Sorosa auditorijā Stokholmas Ekonomikas augstskolā.

[1] Ir arī izņēmumi, piemēram, Paulas Pļavnieces un Jāņa Baloža izrāde "Latvijas plānošanas institūts", kas tika rādīta šīgada 4. maijā Vidzemes tirgū.

[2] Sistēmas (mūsu gadījumā Latvijas sabiedrības) spēja saglabāt sevi apmierinošos apstākļos (vienlaikus uzturot pienācīgu labklājības līmeni tās locekļiem) un prasme saglabāt šo spēju nākamajām paaudzēm.

[3] Zināmākā siltumnīcefekta gāze ir oglekļa dioksīds (CO2), kas ir galvenais vaininieks (ja neskaita ūdens tvaikus) siltumnīcefekta radīšanā (tās enerģijas uzkrāšana, kam būtu vajadzējis nokļūt atpakaļ kosmosā). Lai arī tādas gāzes kā metāns (CH4) un dislāpekļa oksīds (N2O) nav tik koncentrētas, tām ir lielāks globālās sasilšanas veicināšanas potenciāls (GWP) uz vienību.

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!