Dzeja
23.05.2014

Desmit

Komentē
22

***

es apsēžos tavā melnā klēpja krēslā
un iesāku sarunu
ar zilbju locīto mēli jūtot
tu labprātāk apmestos manējā

mūsu vārdus teikumus un domas
uzskaita puskurls mācītājs
kā svētdienas
no liepziediem savērtās krelles
un cauros svārkus
no neticības baltās svētvietas pašūtus

(tam kungam par šauru
bet trūcīgi dzirdošajam tajos būs noslīkt)

tavai mugurai pārskrien izbadējusies cielava
tu līdzsvaram noglāsti
savu pilnīgo
pēc ražības svētkiem smaržojošo krūti

mēs mijamies vietām
tu turpini manis iesākto sarunu

par vaigos
rietošo mākoņa lidmašīnu

***

jā mūsu izcelšanās ir neskaidra
un tāpēc mēs uzdodam jautājumus

viens otram
no plakstu filtriem noskūpstot atbildes

kaut kur tālumā dārd pērkons
un pieturai garām paslīdējušie mākoņu stāvi

mēs šeit ieradāmies ar pirmo un cerot uz pēdējo
kaili
vēl drēbes neiepazinuši vēl kāzu valsi nenodancojuši

mēs radījām bērnus
uz rudens lapām tā izlejot nākotnes asinis

 

***

es uzspiežu tava tālruņa numuru
un noklausos suņa rejas
kas nozīmē paaugstināta tarifa maksu
kaut arī telefons atslēgts

es zinu
tu pierobežā slauki ielas
sērkociņus pa labi izsmēķus pa kreisi
un pieturi tukšo maku
lai neizkrīt

es oāzēs skatu tavas nenopirktās
un neiztukšotās pudeles
kā arī dienu
kad aizslēgtā ausī skanēs tavs

NEAIZMIRSTI

***

Lielā Piektdiena ir samazinājusies
un baznīcu zvani klusē
(jo nav vairs ko klāstīt)

Jēzus jau sen nokāpis no krusta
un apsēdies baltā zirgā
uzvilcis stopu
lai jātu un uzvarētu

mūsu neticīgās sirdis
mūsu karos apgūtās iemaņas
mūsu trakos
pārāk ilgi sēdošos
pelavu troņos

***

tavu viļņu putni mainoties vējam aizpeldējuši
un tomēr tu stāvi saulē izģērbusies
ļaujoties tās atdziestošajiem glāstiem
atcerēdamās kāda bijuša drauga pieskārienus
ar nevienam citam nepiederošiem
pirkstu nospiedumiem
jau krēslo bet
šīs atmiņas izskalo vēl vienu versmainu vilni

***

cilvēki krustojumā pārsteidz saulstarus

uz veikalu
bet gluži kā uz baznīcu
pēc saldskābās hostijas pēc vīna lāsītes

mana lēca palēnina
es redzu kā skrienot kāds brīdi aizķeras

vai pietiks maizei
vai vērts atkal pagrimt savu asiņu dzirā

***

nespīd saule ķemmei iztrūkst mākoņi
un manai iedvesmai ābeles zariņi

bet ne jau rakstīšanai
turpmākajam dzīves matam

kaklā pakārtā roka
vēl notur acs ābola ogli

to
kurā iekodos pirmais
un pēdējais

***

ar asins lāsēm salijusi otro roku diena
un es eju uz veikalu pielaikot datumu
starp kabīnēm ir plāni pieneņu aizkari
nopūšot pūkas no galvām var samanīt
ko mēra mana kalendāra līdzgaitnieki
arī viņu izlietotās miesas un garus un
manas acis nav slēptas nevienam

***

viņa ir izkāmējusi kauli caurdur ādu kā diegs adatas aci

nicinot laikrakstus viņa izmet pa logu galda piederumus

un konstruē dzīvi no kapenēs guldītās rītdienas atmiņām

***

(mēs esam no tiem
kuri gaida atļauju nomirt)

jo citādi mūs nesapratīs ne Dievs
ne cilvēki ne mēs paši
un aplūkojot fotogrāfijas no bēru mielasta
klausīdamies mums veltītās runas
mēs nesmiesimies
un neliesim ar maizi apsegtā glāzē
pelnu sarkanas asaras

būs dziļi vienalga ko paudīs
uz mutes noliktā porcelāna sejas izteiksme
vienalga cik skaļi
pret zārka vāku triekušās trīs saujas smilšu
un mācītāja
dažu eiro dažu vārdu dažu minūšu atvadas

pie velna tās iekavas
mēs gaidām
bez acīm ticot ka sagaidīsim

Tēmas

Andris Ogriņš

Andris Ogriņš ir 1975. gadā Rīgā dzimis latviešu dzejnieks, piecu dzejoļu krājumu un vienas dzejprozas grāmatas autors (līdz šim pēdējais dzejoļu krājums "Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr" izdots 2021. ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
22

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!