Noslēpumiem, kurus var nopirkt par naudu, ir šis tas kopīgs. Tie ir iespiesti starp pievilcīgiem vākiem, uz kuriem jau norādīts, ka iekšā ir noslēpums. Tie ir pieprasīti, tāpēc nereti tiem ir arī turpinājumi, kurus gan nepērk tik labi. Un tajos paslēptais noslēpums piedāvā atrisināt kādu problēmu, kurai parasti tā arī neizdodas rast vienkāršu recepti, bet – ai, kā gribas. Supermodeļu diētas, Kāmasūtras un miljonāru noslēpumi. Dārza kaitēkļu, ēdiena noformēšanas un kaķu psihes noslēpumi. Taču sākotnējais noslēpuma efekts diezgan ātri izplēn, tu atkal sāc domāt savas sliktās domas vai pēc mēneša atturības tomēr aizdedzini cigareti.
Noslēpumu klāstam pievienojušies arī "Jāņa Rozes apgādā" izdotie "Plastilīna noslēpumi. Dzīvnieki mājā un sētā". Uz pirmā vāka ir kaut kur redzēta gotiņa (ne jau kaimiņu pļavā aiz elektriskā gana), bet uz aizmugurējā lasāms, ka noslēpumos dalīsies Izraēlas Mākslas un dizaina akadēmijas "Bezalel" profesors Ronijs Orens, pieredzes bagāts animators, pēc kura metodes veidotās multiplikācijas filmas pārraidītas "pasaules nozīmīgākajos TV kanālos – "Disney Channel", BBC, "Channel 4"". Viņa ilustrēto grāmatu "kopīgais metiens pārsniedz miljons eksemplāru" – skaitlis, kam jāatrodas uz katras kārtīgas noslēpumu grāmatas vāka.
Kaut gan grāmata izdota ar Izraēlas Valsts vēstniecības Latvijā atbalstu un tulkota no ivrita, plastilīna noslēpumi varētu būt sarakstīti jebkurā valodā. Nezinu, ko tieši sagaidīju no Izraēlas animācijas, taču Orena radītie tēli lieliski iekļautos un nemanāmi iejuktu mūsdienu populārākajās plastilīnanimācijas jeb claymation multfilmās. Pirmajā lappusē redzamā aitiņa ir slavenā Auniņa Šona dvīne, vienīgi tās kažoks ir gatavots no rozā, gaiši zilām un baltām bumbiņām.
Pats noslēpums neizņem pat veselu lappusi. Tā ir rindkopa, kas atklāj: "visas grāmatā redzamās figūras veidotas no trim vienkāršām formām – no dažāda lieluma un krāsu bumbiņām, desiņām un plācenīšiem". (Stingri ņemot, noslēpuma formula ir neprecīza, jo arī desiņa un pankūka sākumā ir lodīte –pirmajā gadījumā izrullēta, otrajā saplacināta.)
Tālākās ir lappuses ar košiem tēliem, kas veidoti, ievērojot šo trīsvienības principu, bet tām pretējā lappusē soli pa solim atšifrēts tapšanas process. Katru figūru kompozīciju jeb "lauku ainiņu" papildina vizuāla un tekstuāla soli pa solim instrukcija, no cik desiņām, bumbiņām un pankūciņām tādu var salipināt. Te ir peles, kas vizinās uz rozā gliemežiem, vista, kas sēž uz olu kaudzes, te ir sunīši, ēzelīši un pat bruņurupuči, un, kā norāda grāmatas vāks, tos veidojot, bērni "iemācās mīlēt dabu un dzīvot saskaņā ar apkārtējo pasauli". Košzaļā jautrule ar sarkanu pankūkas mēli un sveicienā paceltu pleznu meitai pat nesaistās vardēm, kas sastingušas mēmi pulsē aiz tropu mājas stikla. Taču, šķiet, savos četros gados viņa jau ir pieņēmusi, ka grāmatas, multfilmas un televizors ir viena pasaule, bet ārpus tām – cita, ar sažuvuši vardīti, kuru pirms pāris dienām pētījām uz lauku ceļa. "Kāpēc viņa ir nomirusi? Viņa neko neredz? Vai viņa bija veca? Tik veca kā vecāmāte?" meita jautāja, ar kociņu bakstot to, kas reiz bija varde. Bet tie jau ir citi noslēpumi.
Būtiska nozīme noslēpuma realizēšanā ir pašam plastilīnam – materiālam, kas man bērnībā šķita pilnībā nepieradināms. Tumšzaļie, zilie un brūnie, akmenscietie ķieģelīši aizlipa aiz nagiem un pēc tam ar pastu "Skaidra" bija jānoberž no skolas sola. Grāmatas autors norāda: lai noslēpums izdotos, nepieciešams patiešām labs plastilīns – "krāsains un košs, ilgstoši saglabājas mīksts un neatstāj uz rokām krāsu traipus". Tā kā lielveikalā sekot autora ieteikumam un "izvaicāt pārdevēju" nesanāk, es izdaru pirmo kļūdu – iegādājos playdough jeb veidošanas masu un, tikai vēlreiz pārlasot grāmatu, atskārstu, ka Orens no tās bija brīdinājis. Sākumā viss sokas lieliski – veidošanas masa ir koša, mīksta un klausa meitas neveiklajiem pirkstiņiem. Bet, kad sākam peles "bumbierveida ķermenim" lipināt klāt "pagarināto desiņu" astīti un plācenīšu ausis, tās atlec kā kaučuka bumbiņas. Nekas un ne par kādu naudu neturas kopā. Otrais mēģinājums ar diviem dažādiem īsto plastilīnu komplektiem (krievu "Классика" – uzlabotiem bērnības ķieģelīšiem un celofānos iepakotiem Ķīnas ražojumiem) ir nervozāks, līdz pilnībā izgāžas. Marija nespēj pārdzīvot, ka peles rumpis – balta bumbiņa, kas savelta bumbierveidīgā desiņā, – ir pārlieku izstiepusies un tajā iemīcījušies pelēcīgi toņi, bet aste – rozā bumbiņa, kas izrullēta desā, – sanākusi strupa. Jo vairāk meita skatās uz paraugiem un to, kā jābūt, jo mazāk viņai patīk tas, kas sanāk pašai. "Nesmuki, fui!" viņa iekliedzas, un pele ar visu asti tiek savelta dusmīgā lodītē. Visu vēl ļaunāku padara tas, ka es līdzdarbojoties veidoju savu peli. Marija nespēj samierināties, ka mana iznākusi paraugam tuvāka. Kad atklājas, ka zobu bakstāmais, ar kuru viņa grasās iezīmēt gliemezim mutīti, paripojis zem gultas, plastilīna noslēpums tiek mests pie malas un meita apsēžas pie klavierēm nomierināties.
Šādu scenāriju noslēpuma autors ir paredzējis, tāpēc grāmatas ievadā, kas paredzēts pieaugušajiem, norāda: "[..] ir pilnīgi normāli, ja bērna veidotais dzīvnieciņš atšķiras no grāmatā redzamā un tā raksturs sasaucas ar viņa paša ieceri." Orens iedrošina, veidojot figūriņas, brīvi variēt ar krāsām, detaļu izmēriem, kā arī pievienot "dažādus dīvainus un jaukus elementus". Taču mūsu gadījumā glītie, apaļīgie, no perfektām bumbiņām un desiņām veidotie paraugi ir kā neaizsniedzama pilnība, kas sarūgtina. Iespējams, pie vainas ir vecuma neatbilstība, jo Ronija virtuālajā plastilīna pasaulē jeb interneta vietnē "Rony's Clay Ground", kuras adrese norādīta uz grāmatas aizmugurējā vāka, uzzinu, ka grāmata paredzēta "iesācējiem no 6 līdz 86 gadiem". Izrādās, ka "Plastilīna noslēpumu" sēriju turpina otrā un trešā grāmata ar žirafi un dinozauru uz vāka. Savukārt speciālizlaiduma "Secrets of Nativity" jeb "Silītes noslēpumi" reklāmā ūsains Jāzeps un Marija mūķenes galvassegā apstājuši silīti, kurā guļ no desiņas, bumbiņas un pankūkas izveidots Jēzus bērns. Vēl var iegādāties "Kūku dekorēšanas noslēpumus", "Rona Ziemassvētkus", kā arī speciāli sakomplektētu plastilīnu, no kura var izveidot tipisku amerikāņu briedi Rūdolfu un sniegavīru.
Par bērnu radošumu un to, cik lielās devās tas ir labs un neieciešams, uzskati var atšķirties. Ķīnā mākslas stundās skolēnu pašdarbība netiek pieļauta, un arī Rietumu mākslas izglītībā paraugiem ir būtiska loma – katrā mākslas akadēmijā ir pa ģipša Dāvida galvai. Bet tā ir cita veida atdarināšana, tā ir iedziļināšanās, analizēšana, ideālo proporciju studēšana, nevis štancēšana pēc vienas formulas – desiņa, bumbiņa, pankūciņa. Punktiņš, komatiņš, domuzīme, ritentiņš.
Nenoliedzot metodes efektivitāti, jāatzīst, ka desiņas un pankūciņas var būt kā starta pozīcija ceļā uz formu iepazīšanu, taču pa īstam šī metode vairāk patiks tiem, kas cep kūkas no gatavajiem maisījumiem un izšuj krustdūrienā pēc shēmas. Varbūt man ir iebildumi pret sarkano, izkārto vardes mēli, jo nekad pašai dabā nav izdevies ieraudzīt vardes mēli (kaut gan esmu lasījusi, ka vardēm mēles ir, turklāt garas un lipīgas), taču, nododoties šādiem paraugiem, mēs radām iespēju, ka mūsu bērni ar šiem paraugiem arī apmierināsies. Ka viņi nepratīs ieskatīties, vērot, pamanīt nianses, bet izvēlēsies uzkrītošāko, košāko, vieglāk uztveramo. Īsto noslēpumu vietā dos priekšroku tiem, ko var nopirkt par dažiem eiro.
0