Negrasos apšaubīt, ka politiskā iekārta Latvijā ir demokrātija (lai cik izplūdis būtu šis jēdziens), tomēr piekrītu tiem, kuri mūsdienu demokrātijā saskata apbrīnojami daudz monarhijai raksturīgu rituālu un prakšu.
Kaut minēsim vēstures zinātnē zināmo monarha divu ķermeņu – fiziskā un sakrālā – konceptu. Tas joprojām ir dzīvelīgs. Pilsonis var sarunāt daudz nelāgu lietu par, piemēram, konkrēto prezidentu kā fizisku personu, tomēr vienlaicīgi no sevis un citiem tiek pieprasīta zināma iracionāla cieņa pret prezidenta sakrālo "ķermeni". "Lai nu kāds, bet viņš tomēr ir Prezidents, mūsu valsts simbols." Atklāti sakot, mani maz uztrauc paša izteikuma jēdzīgums, toties interesē šī nepieciešamība abstrakto varu konkretizēt ar kādu rumpi. Mēs nevaram demonstrēt savu cieņu varai vispār (represīvo institūciju gadījumā, manuprāt, runa ir par piesardzību, bailēm, bet ne cieņu), toties varam rauties kājās, telpā ienākot šo varu it kā simbolizējošam humanoīdam. Lai gan labi taču zinām, ka šis sakrālais ķermenis kaut kad pazudīs un paliks tikai fiziskais. Un tad nekādas galvas pieliekšanas un kājas pievilkšanas nebūs. Tomēr, kamēr sakrālais rumpis funkcionē, mēs to respektējam.
Savulaik tika pieļauts, ka monarha pieskāriens dziedina vai citādi labvēlīgi ietekmē pieskāriena skarto. Koncepts, protams, ir būtiski mainījies, tomēr pats varas nesēja fiziskā pieskāriena nozīmīguma jēdziens ir saglabājies.
Vispirms, protams, prātā nāk dažādos svētkos vērojamā vēlme pieskarties "politiskajam rumpim", ar to sasveicinoties. No racionālā viedokļa dīvains rituāls, tomēr noturīgs, tātad nepieciešams. Vēl dīvaināk gan izskatās ne mazāk bieži vērojamā pirmo amatpersonu grābstīšanās ap noliktajiem ziediem. Noteikti esat ievērojuši – nekad nav tā, ka pušķis vai vainags tiek vienkārši novietots. Nē, notiek kaut kāda no praktiskā viedokļa absurda bužināšana, lentu un lentīšu piekārtošana utt. Acīmredzot funkcionē intuitīvs priekšstats, ka ziedu nolikšanas rituāls ir saturiski noslēgts tikai tad, ja politiskais ķermenis ir caur apčubināšanu nodevis priekšmetiem kaut kādu simboliku.
Lentīšu griešana, "pirmās" naglas sišana vai "pirmās" lāpstas ieduršana utt. ir no šīs pašas simboliskās jomas. Nepietiek ar runu, nepieciešama fiziska pieskaršanās.
Politologiem un žurnālistiem, protams, ir sava versija par politisko ķermeņu izdarībām (jo īpaši priekšvēlēšanu kampaņu laikā), ķerstoties ap mūrnieka ķellēm, labības vārpām, futbola bumbām utt., tomēr klātesošs ir arī vēstījums, ka šādi politiskais ķermenis apliecina savu fiziskumu, normalitāti, jo vispār jau tas ir atšķirīgs, sakrāls.
Visnotaļ interesantas ir politiskā rumpja izpausmes arī dažādās talkās un tām līdzīgos pasākumos. No vienas puses, tiek demonstrēta fiziskā daba – ķermenis grābj lapas, stiepj maisus utt. No otras puses, simboliski tiek atgādināts arī par politiskā ķermeņa atšķirīgumu, īpašumu – visi šie baltie "darba" cimdi, reālai un ilgstošai fiziskai klātbūtnei nepiemērotie apavi, rumpja apdāvināšana ar kādu īpašu ķiveri, priekšautu vai vējjaku.
Mūsdienu demokrātiskie politiskie ķermeņi, visticamāk, neapzināti seko savu monarhistisko priekšteču pēdās arī tajā, kas saistīts ar šo ķermeņu reprodukciju. Mēs varam neizpratnē vīpsnāt par ņemšanos ap britu karaļnama pārstāvju dzemdēšanu un vārdu izvēli, tomēr vai maz esam tik atšķirīgi? Ja Ušakovs intuitīvi nenojaustu publikas interesi, diez vai viņš to aplaimotu ar izsmeļošām vēstīm par savu troņmantnieku. Kurš acīmredzot kaut kā ir īpašs mazulis, jo atvasināts no īpaša ķermeņa.
Mēs arī uzturam demokrātiskā politiskā rumpja īpašo statusu ar savu interesi par šī rumpja frizūru, izmēriem un nolietojuma pakāpi. Teorētiski mums nevajadzētu būt no svara, vai šis politiskais rumpis ir sēdoša buldoga slaidumā vai arī neglīts pēc velna, tomēr vienalga kaut kā nepatīkami, jo tas it kā nav "vienkāršs" rumpis, tas taču ir rumpis, kas simbolizē. Rezultātā ir visi šie brīnumi ar vairākkārtējā Itālijas premjera Berluskoni pārstādītajiem matiem vai aizvadītajā nedēļā pārvēlētā britu premjera Kamerona prāvajiem tēriņiem par kosmetologa pakalpojumiem.
Viss iepriekš izklāstītais var izklausīties kā feļetoniska irgošanās, tomēr tāds nudien nav mērķis.
Nesen bija tas prieks lasīt "Rīgas Laika" lasītājiem labi zināmā Kirila Kobrina eseju grāmatu par modernitātes jēdzienu, kurā ieskanas Kobrina versija par to, ka 19. gadsimts nebeidzās ne vien 1900., bet arī 1914. gadā. Vēl var pieminēt Vācijas politikas zinātnieka Filipa Manova darbu "Karaļu ēnā". Demokrātiskās pārstāvniecības politiskā anatomija, kas gan vairāk koncentrējas uz mūsdienu parlamentu un to deputātu "rumpjiem".
Lai kā arī būtu, runa ir par to, ka pašā politiskās varas struktūrā, raksturā ir kaut kas nemainīgs un no publikas puses līdzīgi uztverts – neatkarīgi no tā, vai šī vara ir ievēlēta vai mantota. Mēs varam no rīta līdz vakaram runāt par politiskās varas autoritātes iziršanu 21. gadsimtā, par to, cik nicināti ir politiķi, tomēr nojauta par politiskās varas īpašumu saglabājas.
Ir dzirdēts viedoklis, ka mūsdienās vienai kārtīgai kino vai sporta zvaigznei ir daudz lielāka ietekme uz cilvēku prātiem nekā prezidentiem vai premjeriem, ka mūsdienās "monarhi", "sakrālie ķermeņi" ir pārceļojuši no politiskās varas uz plašā nozīmē izklaides industriju. Varbūt šāda tendence tiešām ir, tomēr arī politiskais rumpis turpina gana veiksmīgi spirināties un kaut ko izstarot.
2