Larss fon Trīrs ieradās uz Berlīnes kinofestivāla preses konferenci T-kreklā ar uzrakstu "Persona Non Grata: Official Selection" un atteicās sarunāties ar presi. "Nimfomānes" aktieris Šaija Labafs šo pašu konferenci demonstratīvi pameta pēc desmit minūtēm, vēlāk parādoties uz sarkanā paklāja ar galvā uzmauktu papīra turzu. Arī bez šīm epizodēm "Nimfomāne" visticamāk būtu Berlināles galvenais notikums, kaut pirmizrādi piedzīvo tikai "necenzētā" jeb tā sauktā režisora versija. Un vienīgais, kas to atšķir no jau daudzviet izrādītā un kinoteātriem paredzētā varianta, ir garums un daži īpaši grafiski skati.
Vārds "provokācija" ir kļuvis par tik novalkātu jēdzienu, jo galu galā provocēt nozīmē darīt/rādīt ko neaptveramu un nepieņemamu, bet lielākā daļa no iespējamā jau ir izdarīta, tāpēc tas, ko kino var dēvēt par provokācijām, bieži vien izrādās pašmērķīgs un bezjēdzīgs, un to, šķiet, sapratis arī Larss fon Trīrs. Režisora jaunākā filma "Nimfomāne" drīzāk ir flirts ar sabiedrības interpretāciju, automātiski pieņemot fon Trīru kā provokācijas meistaru, nevis patiess mēģinājums šokēt. Arī filmas reklāmas kampaņa, izmantojot aktieru portretus, kuros viņi it kā piedzīvo orgasmu, sajūsmināja daudzus, pēkšņi padarot fon Trīru par sociālo tīklu varoni – tas bija gudrs solis pretī meinstrīmam, vienkāršai un tomēr ļoti veiksmīgai uzmanības pievēršanai. Un cilvēku apmuļķošanai. Jo, nē, "Nimfomāne" nav nekāds viegls pastāstiņš par eksperimentiem ar seksualitāti, kā rosina domāt sauklis "Aizmirstiet par mīlestību", vizuāli iedarbīgi plakāti vai arī gana vieglprātīgais nosaukums.
Gluži otrādi. Tā ir skaudra, psiholoģiski smaga filma, un neviens loceklis, kurus fon Trīrs bērnišķīgā priekā midžina uz ekrāna, nespēj novērst uzmanību no abu galveno varoņu dialoga, no tās vientulības un izmisuma, kas mijas ar pēkšņu cerību, ka jebkurš svešinieks spēj tevi izglābt. Džo (Šarlote Geinsbūra) uztic stāstu par savu pašdiagnosticēto un brīžiem visai apšaubāmo seksa atkarību nejauši satiktajam Seligmanam (Stellans Skarsgārds), apgalvojot, ka dzirdētais liks viņu uzskatīt par sliktu un skumju būtni, un tomēr acīmredzami izbaudot gan sevis stāstīto, gan tīksmu nespēju nožēlot savu nosacīti kļūdaino rīcību. Skarsgārds savukārt iemieso vienpatni-intelektuāli, kurš Džo stāstos ne vien sirsnīgi iedziļinās, bet nemitīgi piemeklē asprātīgas metaforas, lai vilktu paralēles starp seksu un makšķerēšanu, seksu un klasisko mūziku, seksu un matemātiku un tā tālāk, un tā joprojām. Filmas konstrukcija ir vienkārša: saruna, kas notiek starp abiem varoņiem, bieži pārvēršas Džo monologā, kas savukārt pārtop par aizkadra balsi, un tā tiek ilustrēta, diezgan burtiski atrādot stāstīto. Tomēr, jaucoties filmēšanas stiliem un paņēmieniem un visu papildinot ar animāciju un grafikām, kopaina rada kinematogrāfiska karuseļa iespaidu.
Pēc apdullinošā blieziena ar "Antikristu" šķita, ka no Trīra grūti jebkad sagaidīt kaut ko attāli līdzīgu cilvēkmīlestībai, tomēr jau "Melanholija", filma par pasaules galu, tātad par visa iznīcību, šķita salīdzinoši maiga, jūtīga un brīžiem arī komiska. "Nimfomāne" uz šo divu fona varētu pat tikt uzskatīta par vudijalenisku savas cilvēciskās ironijas dēļ. Tiesa, tas ir uztveres jautājums, jo daudzi filmu dēvē par komēdiju, savukārt man šķiet, ka nepieciešama pabieza āda, lai draisku, tomēr nežēlīgu cinismu bez zemtekstiem apzīmētu kā "ļoti smieklīgu". Protams, pēc tāda režisora standartiem, kas radījis pārsvarā izteikti depresīvus šedevrus, "Nimfomāne" ir līksms nieciņš ar ļoti ļoti daudz seksa. Varbūt to pie sevis nosprieda Larss fon Trīrs, kad viņu izmeta no Kannu žūrijas par neveselīgi uztvertu joku: "Dosim tiem liekulīgajiem maitasgabaliem to, ko viņi vēlas visvairāk. Intelektuālu pornogrāfiju." Bet fon Trīrs nebūtu fon Trīrs, ja tajā neslēptos kāds āķis. Proti, kadri, kuros tiek domāts un runāts par seksu, kadri, kas simbolizē iekāri, – tie tiešām veidoti jutekliski, estētiski un spēj aizskart kādu... pareizo stīgu. Bet pats sekss, kurš aizņem diezgan lielu ekrāna laiku, ir apzināti filmēts manierē, kas to padara nepievilcīgu, mehānisku un klaji garlaicīgu. Un ne jau tāpēc, ka Trīrs nemācētu seksu attēlot jutekliski (atcerēsimies seksa ainu "Antikrista" sākumā), bet tāpēc, ka šādi viņam pašam ir jautrāk. Larss von Trīrs ir ģēnijs. Ļauns ģēnijs.
Trīrs savus sieviešu tēlus nolemj brutālām ciešanām, seksuālam pazemojumam un visādi citādi ne tiem vieglākajiem likteņiem. Arī krāšņi nostāsti par Eiropas kino enfant terrible darba metodēm filmēšanas laukumā (Bjorka pēc "Dejotājas tumsā" atteica Trīra piedāvājumam filmēties "Dogvilā", sakot, ka viņš "apēdīšot viņas dvēseli") tikai vairo spekulācijas, ka Trīrs no sirds ienīst sievietes. Vai tā tiešam ir? Diez vai. Viņš ir viens no retajiem režisoriem, kas gandrīz vienmēr izvēlas runāt caur sievietes tēlu, vīriešus atbīdot otrajā plānā un rādot tos blāvus un neizteiksmīgus. Trīrs pat kādā intervijā atzinis, ka ļoti izjūt sievišķīgo sevī un attiecīgi smeļas iedvesmu pats sevī, kad domā par savām varonēm. Mēs varam iet arī nedaudz tālāk un vēlreiz izlasīt citu viņa izteikumu: "Mani vīriešu tēli visā visumā ir idioti, kas ne sūda nesaprot."[1] Varētu būt, ka Trīrs nav īpašā sajūsmā par cilvēci kā tādu un labākajā gadījumā to uzlūko caur drūmas ironijas prizmu, bet sliktākajā – ar neslēptu riebumu, bet apvainot viņu naidā tieši pret sievietēm tomēr šķiet absurdi. Viņš tās iznīcina – bet ar mīlestību.
Un "Nimfomānes" sievietes ir košas un daudzslāņainas. Protams, pati Šarlote ir izcila savā pieklusinātajā kaislību atstāstā, jau trešo reizi filmējoties pie pretrunīgi vērtētā režisora un atkal iemiesojoties no iepriekšējiem radikāli atšķirīgā tēlā. Tikmēr britu aktrises – debitantes Steisijas Martinas (Džo jaunībā) miesaskārais bembijs paved, ilgojas un lūst ar maģisku intensitāti. Umas Tūrmanes uznāciens piekrāptas un pamestas sievas lomā satriec, perfekti nobalansējot starp sakāpinātu teatrālismu un to dabisko vājprātu, ko mēs mēdzam piedzīvot reizēs, kad dzīve vienkārši ņem un sabrūk. Sabijušies un rātni fonā sēž viņas trīs dēli kā glītas dekorācijas, vainas apziņas un jaunās mīlas plosītais vīrs bezpalīdzīgi gaida, kad histērija beigsies, pat nemēģinot iejaukties vai izlikties, ka viņam ir kāda kontrole pār situāciju. Pat Džo lielās mīlestības būtiskākās īpašības ir stipras rokas un konstanta želeja matos. Varbūt bija vēl kaut kas, bet patiešām – grūti atcerēties. Ja Trīrs savās filmās izspēlē kādu maskulīnu fantāziju, tad tā varētu būt tāda, ka skaistas un neparastas sievietes vienmēr gatavas atdoties un pilnībā sabojāt savu dzīvi vīriešu – remdenu viduvējību dēļ.
"Nimfomānes" otrā daļa esot seksuāli piesātinātāka un notikumiem bagātāka. It kā. Jo vismazāk šis režisors vēlas jums atklāt kaut ko, kas mazinātu pārsteiguma efektu. Katrā ziņā pirmā filma ir izteikti apcerīga, tekstuāli iezīmējot visdažādāko sajūtu aprises. Un nekad nevar līdz galam saprast, kas tiek mērķēts kā kariķētas klišejas ("Seksa būtiskākā sastāvdaļa ir mīlestība, " pēkšņas iemīlēšanās rezultātā kā lielu atklājumu paziņo vienīgā meitene, kas filmas laikā atļāvusies būt piedauzīgāka par Džo) un kas – kā pamatdomas, kuras virza varoņus un sižetu ("Iespējams, vienīgā atšķirība starp mani un citiem cilvēkiem ir tāda, ka es vienmēr esmu alkusi sagaidīt vairāk no saulrieta. Košākas krāsas, kad saule pieskaras horizontam. Varbūt tas ir mans vienīgais grēks," saka Geinsbūras varone, šķietami aizmirsusi, ka vēl pirms brīža sauca sevi par bezjūtīgu dranķi). Tā ir ļoti personiska izvēle kurā brīdī smieties un kurā sarauties kā pēc trāpīga sitiena. Jo, jau filmai sākoties, vajag tikai pāris sekundes, lai saprastu, ka mēs esam Larsa fon Trīra universā, kur nekas nav pašsaprotams un sekss ir tikai konfekte spīdīgā papīrītī skatītāju ievilināšanai, ko šis dāņu režisors izlicis, lai darītu ar mūsu prātiem to, ko viņam tik ļoti patīk darīt tieši ar prātiem.
5